Atvērta kakta glaukoma un agrīnas Alcheimera demences risks
Pētījumā Japānā konstatēts – atvērta kakta glaukoma saistīta ar nelielu, taču statistiski nozīmīgu agrīnas Alcheimera demences risku pieaugušajiem pusmūžā, īpaši vīriešiem.
Pētījumā Japānā konstatēts – atvērta kakta glaukoma saistīta ar nelielu, taču statistiski nozīmīgu agrīnas Alcheimera demences risku pieaugušajiem pusmūžā, īpaši vīriešiem.
Glaukoma ir hroniska progresējoša optiska neiropātija, kam raksturīga neatgriezeniska redzes pasliktināšanās vai pilnīgs zudums. Glaukoma ir viens no vadošajiem redzes traucējumu iemesliem pasaulē. 2020. gadā aptuveni 76 miljoni cilvēku bija glaukomas skarti; no tiem aptuveni 4,5 miljoniem konstatēti vidēji līdz smagi redzes traucējumi, un 3,2 miljoniem tika konstatēts redzes zudums. Tiek prognozēts, ka glaukomas prevalence pieaugs līdz pat 112 miljoniem cilvēku 2040. gadā. [1; 2]
Glaukomas farmakoterapija mērķēta uz intraokulārā spiediena (IOS) samazināšanu ar lokālu acu pilienu lietošanu katru dienu. Medikamentu grupas, ar ko IOS mazināt ir dažādas, t.sk. alfa adrenerģiskie agonisti (AAA), kas saistīti ar neiroprotekciju un zināmu sistēmisku iedarbību. Ņemot vērā, ka glaukomas un demences izplatība pieaug līdz ar vecumu, nepieciešams izvērtēt potenciālās glaukomas medikamentu attiecības ar risku attīstīties kognitīviem traucējumiem. Ir pētījumi, kur izteikta hipotēze, ka glaukoma pati par sevi saistīta ar neirodeģenerāciju un augstāku demences risku.
Pasaulē apmēram 65 miljoniem cilvēku ir atvērta kakta glaukoma. Kaut gan glaukoma ir viens no galvenajiem akluma iemesliem pasaulē, lielai daļai pacientu saglabājas funkcionējoša redze visu dzīvi — efektīvas ārstēšanas iespējas ievērojami palēnina redzes zuduma tempu. Šobrīd nav medikamentu, ar kuru palīdzību varētu zudušo redzi atgūt, tāpēc svarīga agrīna diagnostika un terapijas sākšana.
Pasaules Oftalmoloģijas kongress šogad risinājās no 16. līdz 19. augustam Vankūverā, Kanādā. Austrumu slimnīcu šajā kongresā pārstāvēja septiņas Oftalmoloģijas klīnikas oftalmoloģes: asociētā profesore Kristīne Baumane, Gunta Blezūra-Ūdre, Elīza Briede, Marija Klindžāne, Līga Radecka, Aļina Suhorukova un Lāsma Volksone. Viņas ar prezentēja pētījumus, datus un secinājumus par dažādu inovatīvu mazinvazīvu ārstniecības metožu pielietojumu acu slimību ārstēšanā pacientiem Latvijā, gūstot ārvalstu kolēģu atzinību par paveikto.
Glaukoma ir progresējoša optiska neiropātija, kas identificēta kā viens no galvenajiem neatgriezeniska akluma iemesliem pasaulē. Pamatā glaukoma tiek iedalīta kā atvērta kakta glaukoma un slēgta kakta glaukoma: pirmā dominē Āfrikas un Eiropas, otrā — Āzijas populācijās. [1] Pētījumi uzrādījuši, ka paaugstināts intraokulārais spiediens (IOS) cieši saistīts ar glaukomas progresēšanu un redzes lauka defekta pasliktināšanos, tāpēc glaukomas terapijas pamats ir IOS pazemināšana ar medikamentozu, lāzera vai ķirurģisku terapiju. [2]
Zinātnieki sniedz papildu pierādījumus tam, ka intrakraniālajam spiedienam ir svarīga loma glaukomas ar normālu spiedienu gadījumā, kas veido līdz pat 50 % no visiem glaukomas gadījumiem. Nesenais klīniskais pētījums parāda, ka zems intrakraniālais spiediens korelē ar pavājinātu pacienta redzi, īpaši deguna zonā.
Jaunākie pētījumi norāda, ka metformīnam piemīt aizsargājošs efekts atvērta kakta glaukomas (AKG) un ar vecumu saistītas mākulas deģenerācijas (VSMD) gadījumā. Tomēr iztrūkst padziļinātu pētījumu par šo tēmu, kā arī saistība nav izvērtēta liela apmēram perspektīvas kohortas pētījumos.
Savlaicīga glaukomas diagnozes noteikšana un atbilstīgas individualizētas terapijas sākšana palīdz saglabāt redzi, jo slimība progresē lēnāk.
Okulāra hipertensija ir svarīgs primāras atvērta kakta glaukomas riska faktors. Dati no ilgtermiņa pacientu novērošanas var būt noderīgi, lai lemtu par okulāras hipertensijas pacientu pārvaldību.
Glaukoma ir optiska neiropātija, kas rodas 2—10 % indivīdu pēc 50 gadu vecuma un ir galvenais neatgriezeniska akluma cēlonis pasaulē. Patlaban pasaulē ir 66,8 miljoni glaukomas slimnieku, no tiem apmēram 9 miljoni ir akli ar abām acīm.
Jauna pētījuma rezultāti liecina, ka fiziska aktivitāte var palēnināt vai novērst makulas deģenerācijas attīstību un no tām var būt ieguvumi citu bieži sastopamu redzes zuduma cēloņu gadījumos, piemēram, glaukomas un diabētiskas retinopātijas.
Glaukomas norise un ārstēšana bērnu vecumā būtiski atšķiras no glaukomas pieaugušajiem. Savlaicīga diagnostika un dzīves kvalitātes saglabāšana, nodrošinot iespēju robežās pilnvērtīgu redzes funkciju, ir vieni no svarīgākajiem aspektiem, kas jāņem vērā. [1—3]
Acu slimību pacientu lielākās bažas vienmēr izpaužas jautājumā: “Vai man draud aklums?” Dažādas acu slimības ietekmē atšķirīgus redzes funkcijas aspektus dažādās pakāpēs, un pacienti visbiežāk labi spēj adaptēties, izmantojot atlieku redzi. Uzskatāmi tas izpaužas pacientiem ar iedzimtām redzes orgāna slimībām, kad neiroplastiskums nereti izpaužas arī neirosubstitūcijas veidā.
Podagra saistīta ar paaugstinātu kardiovaskulāro risku. Trūkst pētījumu, kas apstiprinātu, ka sasniedzot seruma urātu līmeni zem 6 mg/dl ar medikamentozo terapiju, samazinās arī kardiovaskulārais risks. Lai izvērtētu saistību starp mērķa urātu līmeņa sasniegšanu zem 6 mg/dl un kardiovaskulāriem notikumiem pacientiem ar podagru, veikts kohortas pētījums.
Kašķis ir parazītiska ādas slimība, kuras incidence un prevalence pasaulē pieaug. Ārstēšanā pieejami vairāki līdzekļi, bet šajā pētījumā salīdzināta terapeitiskā efektivitāte ivermektīnam perorāli ar 5 % lokālu permetrīna krēmu.
Pacientiem ar nekomplicētu apendicītu sākotnēja ārstēšana ar antibiotikām 10 gadu laikā nodrošināja patiesu recidīva biežumu gandrīz 38 % apmērā. Vairāk nekā puse pacientu, kuri tika ārstēti ar antibiotikām, izvairījās no apendektomijas, turklāt viņiem bija mazāk kumulatīvu komplikāciju nekā pacientiem, kuriem tika veikta operācija.
Pētījuma dati liecina, ka statīni var nodrošināt aizsargājošu iedarbību pieaugušajiem ar 2. tipa cukura diabētu neatkarīgi no tā, cik zems šķiet prognozētais sirds un asinsvadu slimību risks. Plašā pētījumā Apvienotajā Karalistē statīnu lietošana bija saistīta ar mazāku mirstību un retākiem nozīmīgiem kardiovaskulāriem notikumiem visos riska līmeņos. Ieguvumu novēroja arī pacientiem, kas klasificēti kā “zema riska” grupa, apstrīdot ilgstošus pieņēmumus par to, kam būtu jāsaņem profilaktiska terapija. Blakusparādības bija retas un pārsvarā vieglas.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.