Divos Apvienotās Karalistes kohortas pētījumos secināts, ka topiramāts saistīts ar augstāku glaukomas attīstības risku salīdzinājumā ar citiem antikonvulsantiem kā valproāts un lamotrigīns. Īpaši izteikta asociācija novērota sievietēm un pacientiem ar epilepsiju, bet ne vīriešiem vai pacientiem ar migrēnu.
Pētījumā Japānā konstatēts – atvērta kakta glaukoma saistīta ar nelielu, taču statistiski nozīmīgu agrīnas Alcheimera demences risku pieaugušajiem pusmūžā, īpaši vīriešiem.
Glaukoma ir hroniska progresējoša optiska neiropātija, kam raksturīga neatgriezeniska redzes pasliktināšanās vai pilnīgs zudums. Glaukoma ir viens no vadošajiem redzes traucējumu iemesliem pasaulē. 2020. gadā aptuveni 76 miljoni cilvēku bija glaukomas skarti; no tiem aptuveni 4,5 miljoniem konstatēti vidēji līdz smagi redzes traucējumi, un 3,2 miljoniem tika konstatēts redzes zudums. Tiek prognozēts, ka glaukomas prevalence pieaugs līdz pat 112 miljoniem cilvēku 2040. gadā. [1; 2]
Glaukomas farmakoterapija mērķēta uz intraokulārā spiediena (IOS) samazināšanu ar lokālu acu pilienu lietošanu katru dienu. Medikamentu grupas, ar ko IOS mazināt ir dažādas, t.sk. alfa adrenerģiskie agonisti (AAA), kas saistīti ar neiroprotekciju un zināmu sistēmisku iedarbību. Ņemot vērā, ka glaukomas un demences izplatība pieaug līdz ar vecumu, nepieciešams izvērtēt potenciālās glaukomas medikamentu attiecības ar risku attīstīties kognitīviem traucējumiem. Ir pētījumi, kur izteikta hipotēze, ka glaukoma pati par sevi saistīta ar neirodeģenerāciju un augstāku demences risku.
Pasaulē apmēram 65 miljoniem cilvēku ir atvērta kakta glaukoma. Kaut gan glaukoma ir viens no galvenajiem akluma iemesliem pasaulē, lielai daļai pacientu saglabājas funkcionējoša redze visu dzīvi — efektīvas ārstēšanas iespējas ievērojami palēnina redzes zuduma tempu. Šobrīd nav medikamentu, ar kuru palīdzību varētu zudušo redzi atgūt, tāpēc svarīga agrīna diagnostika un terapijas sākšana.
Pasaules Oftalmoloģijas kongress šogad risinājās no 16. līdz 19. augustam Vankūverā, Kanādā. Austrumu slimnīcu šajā kongresā pārstāvēja septiņas Oftalmoloģijas klīnikas oftalmoloģes: asociētā profesore Kristīne Baumane, Gunta Blezūra-Ūdre, Elīza Briede, Marija Klindžāne, Līga Radecka, Aļina Suhorukova un Lāsma Volksone. Viņas ar prezentēja pētījumus, datus un secinājumus par dažādu inovatīvu mazinvazīvu ārstniecības metožu pielietojumu acu slimību ārstēšanā pacientiem Latvijā, gūstot ārvalstu kolēģu atzinību par paveikto.
Glaukoma ir progresējoša optiska neiropātija, kas identificēta kā viens no galvenajiem neatgriezeniska akluma iemesliem pasaulē. Pamatā glaukoma tiek iedalīta kā atvērta kakta glaukoma un slēgta kakta glaukoma: pirmā dominē Āfrikas un Eiropas, otrā — Āzijas populācijās. [1] Pētījumi uzrādījuši, ka paaugstināts intraokulārais spiediens (IOS) cieši saistīts ar glaukomas progresēšanu un redzes lauka defekta pasliktināšanos, tāpēc glaukomas terapijas pamats ir IOS pazemināšana ar medikamentozu, lāzera vai ķirurģisku terapiju. [2]
Zinātnieki sniedz papildu pierādījumus tam, ka intrakraniālajam spiedienam ir svarīga loma glaukomas ar normālu spiedienu gadījumā, kas veido līdz pat 50 % no visiem glaukomas gadījumiem. Nesenais klīniskais pētījums parāda, ka zems intrakraniālais spiediens korelē ar pavājinātu pacienta redzi, īpaši deguna zonā.
Jaunākie pētījumi norāda, ka metformīnam piemīt aizsargājošs efekts atvērta kakta glaukomas (AKG) un ar vecumu saistītas mākulas deģenerācijas (VSMD) gadījumā. Tomēr iztrūkst padziļinātu pētījumu par šo tēmu, kā arī saistība nav izvērtēta liela apmēram perspektīvas kohortas pētījumos.
Savlaicīga glaukomas diagnozes noteikšana un atbilstīgas individualizētas terapijas sākšana palīdz saglabāt redzi, jo slimība progresē lēnāk.
Okulāra hipertensija ir svarīgs primāras atvērta kakta glaukomas riska faktors. Dati no ilgtermiņa pacientu novērošanas var būt noderīgi, lai lemtu par okulāras hipertensijas pacientu pārvaldību.
Glaukoma ir optiska neiropātija, kas rodas 2—10 % indivīdu pēc 50 gadu vecuma un ir galvenais neatgriezeniska akluma cēlonis pasaulē. Patlaban pasaulē ir 66,8 miljoni glaukomas slimnieku, no tiem apmēram 9 miljoni ir akli ar abām acīm.
Jauna pētījuma rezultāti liecina, ka fiziska aktivitāte var palēnināt vai novērst makulas deģenerācijas attīstību un no tām var būt ieguvumi citu bieži sastopamu redzes zuduma cēloņu gadījumos, piemēram, glaukomas un diabētiskas retinopātijas.
Glaukomas norise un ārstēšana bērnu vecumā būtiski atšķiras no glaukomas pieaugušajiem. Savlaicīga diagnostika un dzīves kvalitātes saglabāšana, nodrošinot iespēju robežās pilnvērtīgu redzes funkciju, ir vieni no svarīgākajiem aspektiem, kas jāņem vērā. [1—3]
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Miokardīts ir sirds muskuļa jeb miokarda iekaisuma slimība, kas var attīstīties infekciju, toksisku vielu iedarbības vai imūnsistēmas aktivācijas rezultātā. Miokardītam ir plašs klīnisko izpausmju un slimības gaitas spektrs, un lielākajā daļā gadījumu tas spontāni izzūd. Turklāt dažiem pacientiem iekaisums var izraisīt plašu rētošanos, kas veicina kreisā kambara remodelēšanos, novedot pie dilatācijas kardiomiopātijas. [1] Ņemot vērā 2025. gada Eiropas Kardiologu biedrības atjauninātās miokardīta vadlīnijas, tiks akcentēti jaunākie pierādījumi un rekomendācijas, lai atspoguļotu aktuālo izpratni par slimības diagnostiku.
Jāsaka, ka “vistalantīgākais” no vitamīniem attiecībā uz tā darbību un funkcijām ķermenī noteikti ir D vitamīns. To it kā pavisam vienkārši var arī iegūt — izejam ārā saulainā dienā, un... Bet vai patiešām viss ir tik vienkārši?
GLP-1 receptoru agonisti varētu ieņemt nozīmīgu vietu hroniskas migrēnas ārstēšanā, liecina apjomīga reālās klīniskās prakses datu analīze. Pētījumā konstatēts, ka gada laikā pacientiem, kuri lietoja GLP-1 preparātus, bija mazāka veselības aprūpes pakalpojumu izmantošana un retāk bija nepieciešami papildu medikamenti migrēnas ārstēšanai, salīdzinot ar pacientiem, kuri lietoja topiramātu.
Līdz šim veikts neliels skaits pētījumu, kur analizēts, kādi faktori saistīti ar lokalizētas melanomas recidīva riskiem. Vai ir zināmi demogrāfiski, klīniski un patofizioloģiski raksturlielumi, kas ir atbildīgi par slimības atgriešanos?
