Vasaras saulgriežos viņa būs savās mājās. Tēva mājās Tukuma pusē. Plašs pagalms, meža ieloks, lielais saimes galds. Vieta, kur būt ar savējiem. Būt kopā. “Tās ir tādas vienkāršas lietas, kas iedvesmo: daba, pastaiga, pirtiņa. Ģimene, draugu pleca sajūta,” saka psihiatre, psihoterapeite SANDRA PŪCE, slimnīcas Ģintermuiža virsārste, ārstniecības daļas vadītāja, kas ikdienā konsultē pacientus arī privātpraksē.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un neatliekamās medicīnas galvenais speciālists, anesteziologs reanimatologs, Dr. med. VIESTURS LIGUTS ar intensīvo terapiju un klīnisko toksikoloģiju saistīts jau vairāk nekā 46 gadus. Tai veltījis arī “Toksikoloģijas rokasgrāmatu”, ko sarakstījis kopā ar kolēģi toksikologu Robertu Stašinski.
Mācoties medicīnu, jāapgūst tik daudz zinību, ka šķiet — pārzinām katru cilvēka kvadrātcentimetru! Taču fonā vienmēr ir saruna — kā otrā plāna spēlētāja, kaut patiesībā tā ir galvenā varone. Paula Stradiņa KUS Internās medicīnas klīnikas vadītājs VALDIS PĪRĀGS saka: galvenais ir iemācīties saklausīt, ko pacients saka, un no tā saprast, kā viņš jūtas. Kā sarunāties efektīvi, kā mazāk vilties?
Rīta pusē plānveidā izoperēti divi puisīši. Līdz mazo pacientu ambulatorai pieņemšanai vairākas brīvas stundas. Bērnu ķirurgs OLAFS VOLRĀTS ir paguvis paēst pusdienas. Nekur nav jāskrien. Nekas nav jāsasteidz. Mēs tiekamies Valmierā, Vidzemes slimnīcā, kur Dr. med. Olafs Volrāts sastopams divas reizes mēnesī, kad izmeklē, konsultē bērnus un, ja nepieciešams, tepat viņus arī operē.
Kad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas galvenā speciāliste RSU profesore LUDMILA VĪKSNA spēra pirmos soļus ārstes profesijā, viņa piedzīvoja pamatīgas ugunskristības, jo meningokoka epidēmija pļāva jaunus un vecus, slimnīcas gaiteņi bija pārpildīti ar slimniekiem, arī mirstošajiem. Pēc tam sekoja difterijas epidēmija.
Tie, kas daudz dara, daudz arī pagūst, intervijas laikā atzīst Dr. med. ELGA SIDHOMA, sertificēta dermatoloģe un veneroloģe. Viņa ir lielisks piemērs teiktajam, jo spēj sekmīgi apvienot ārstes pienākumus vairākās ārstniecības iestādēs ar docētājas un katedras vadītājas pienākumu izpildītājas pienākumiem Rīgas Stradiņa universitātē.
Profesors Aris Lācis — viņa mūža darbs ir nenovērtējams ieguldījums bērnu kardioloģijas attīstībā Latvijā. Profesora izglābtie pacienti, publikācijas respektablos Latvijas un ārzemju preses izdevumos, iegūtie patenti ķirurģisko instrumentu izveidē, entuziasms jaunu metožu ieviešanā, ieguldījums jauno speciālistu izglītošanā apliecina pieredzi, kurai līdzīgas nav.
Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta direktors EDVĪNS MIKLAŠEVIČS ir pievērsies ģenētikai — zinātnei, kas pašlaik progresē ļoti strauji. Viņš uzskata, ka nākamajos piecos gados tā būs attīstījusies līdz līmenim, par kādu šodien pat nevaram iedomāties. “Studentiem saku: kad būsiet rezidenti, ģenētika jūs panāks un iekaustīs no aizmugures. Skaidrs, ka ģenētiskie “horoskopi” būs daudz kvalitatīvāki par astroloģiskajiem.”
Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek.
Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt.
Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!”
Profesors GUNTARS PUPELIS vada RAKUS Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīniku, lielāko neatliekamās ķirurģiskās palīdzības sniedzēju Latvijā, un ir specializētas politraumas aprūpes sistēmas veidotājs pēc starptautiskām vadlīnijām. Viņam nekad nav trūcis ideju, kā klīnikas darbu uzlabot līdz Eiropas līmenim.
Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai.
Pediatre un neonatoloģe SILVIJA LATKOVSKA pie mazajiem pacientiem dodas jau 57 gadus! Ilgāk nekā pusgadsimtu būt darba ierindā ir cienījami un apbrīnojami, īpaši jomā, kas attīstās tik strauji kā medicīna. Būt aktīvai, nečīkstēt — tāda ir viņas dzīves pozīcija! Un apbrīnas vērts ir nerimstošais atklājējas gars, kas izpaužas aktīvā ceļošanā.
Lai gan ik gadu pirms siltās sezonas plašsaziņas līdzekļos izskan brīdinājumi ievērot piesardzību saistībā ar ērču aktivizēšanos, Latvijas SPKC dati liecina, ka saslimstības rādītāji ar ērču pārnestajām infekcijas slimībām, laimboreliozi (LB) un sabiedrības neizpratne būtiski nemainās. Tāpēc raksta mērķis ir atkārtoti pievērst speciālistu uzmanību un aktualizēt LB diagnostikas un ārstēšanas standartus.
Uz darbu Valmierā no Smiltenes viņa reizumis atbrauc ar mocīti. Ādas jakā, ādas biksēs, aizsargķiverē. Ar adrenalīna papilddevu. Pārģērbjas sarkanā darba kombinezonā un ir! — daktere GUNA OZOLA, Vidzemes slimnīcas NMP un pacientu uzņemšanas nodaļas virsārste. 1. augustā apritēs septiņi gadi, kopš viņa sāka vadīt šo nodaļu. Bet darba attiecībās ar Vidzemes slimnīcu saistīta jau 18 gadus. Atklāj — uz muguras viņai ietetovēts ozols. Kā stiprā aizmugure? Pati esot tāda: “Kāda es puķīte vai lapiņa, ja esmu O–z–o–l–a”.
Bagātākās valstīs cilvēki nekustas mazāk, viņi vienkārši ēd vairāk. Jauns Djūka universitātes pētījums liecina, ka uzturs, nevis slinkums, veicina aptaukošanās epidēmiju industrializētajās valstīs.
Daudziem cilvēkiem ar demenci diagnozes noteikšana prasa ilgu gaidīšanu, bieži vien vairāk nekā 3 gadus, un jaunākiem pacientiem gaidīšanas laiks ir vēl ilgāks. Globāls pārskats, kurā aplūkoti vairāk nekā 30 000 gadījumu, atklāj, ka šo kavēšanos veicina vecums, demences veids un sistēmiskas veselības aprūpes problēmas, piemēram, speciālistu piekļuve un kultūras šķēršļi.
Ierodoties University Rehabilitation Institute Ļubļanā, Slovēnijā, pirmais, ko ievēroju, — institūts labprāt uzņem gan studentus, gan rezidentus no citām valstīm: man jau sagatavots slimnīcas čips, mape, skapītis. Slovēnijā Erasmus+ projekta ietvaros pavadīju divarpus mēnešus un uzturēšanās laikā satiku ergoterapijas un māszinību studentus, kas ieradušies apmaiņā arī no citām valstīm.
