Otorinolaringologs JĀNIS SOKOLOVS zina, kāda garoza ir maizei, strādājot valsts un arī privātajā medicīnā. Pieredzējušais speciālists ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ausu, kakla, deguna klīnikas vadītājs, izveidojis privāto LOR klīniku (valdes loceklis), ir uzņēmuma Datamed līdzīpašnieks. Paralēli šiem pienākumiem pagūst arī skolot topošos ārstus un vadīt Latvijas Otolaringologu asociāciju.
Psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatorā centra “Pārdaugava” vadītāja, Latvijas Psihiatru asociācijas viceprezidenta, psihiatra ELMĀRA TĒRAUDA darba pieredze psihiatrijā ir 27 gadi. Nestāvēt malā, iesaistīties, izdarīt, cik vien labi, — šīs personības šķautnes labi raksturo pieredzējušo psihiatru.
Dr. ANNA MIRONOVSKA ir infektoloģe, 2. Terapijas nodaļas virsārste Vidzemes slimnīcā. Arī ģimenes ārste trīs Valmieras novada pagastos — Dikļos, Zilākalnā un Dauguļos. Kā nemanot pērn augustā apritējuši 30 gadi reģionālās slimnīcas komandā, vadot nodaļu, kurai beidzamie trīs gadi pagājuši kovidzīmē. Pa kuru laiku? Un vēl viss pārējais, kas jāpiemin, lai kaut nedaudz pietuvotos tam, kas raksturo personību — ārsti Annu Mironovsku. (Esam novadnieces, tāpēc viena otru uzrunājam uz “tu”.)
“Es nevaru apgalvot, ka man ir kas dots bez piepūles un darba, bijuši arī asāki pagriezieni, taču jūtu, ka esmu savā vietā, un man ļoti patīk darbs, ko daru. Ja darbs patīk, ir spēks izturēt arī grūtus brīžus,” atzīst asoc. prof. ZANE ĀBOLA, BKUS Bērnu ķirurģijas klīnikas virsārste un RSU Bērnu ķirurģijas katedras vadītāja.
Sarunājoties ar dakteri ANATOLIJU TURONOKU, Daugavpils reģionālās slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas vadītāju, var smelties jaunas zināšanas ne tikai par medicīnu, bet arī par mūžīgiem vaicājumiem — par dzīvi un nāvi... Slimnīcas vadītājs Grigorijs Semjonovs par kolēģi saka: Anatolijs Turonoks ir piemērs jaunajiem, kādam ir jābūt zinošam, prasmīgam, profesionālam ārstam.
Izaicinājums risināt sarežģīto un pacietība darāmo paveikt izcili. Šī kombinācija labi raksturo Dr. ANITU LAPIŅU, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” Endoskopiju nodaļas vadītāju. Novembrī nodaļa svin 40 gadu jubileju. Kad dakterei Lapiņai bija 29 gadi, viņa tika uzaicināta izveidot šo nodaļu. Tagad te gadā veic vairāk nekā desmit tūkstošus ārstniecisko un diagnostisko endoskopiju.
Dr. DACE ŽENTIŅA, pulmonoloģe, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centra vadītāja, kopā ar savu komandu bija cīnītāju pirmajās rindās, ārstējot koronavīrusa smagi skartos pacientus. Viņas pārraudzībā nodaļās strādā vairāki desmiti ārstu, māsu un māsu palīgu. Smagajā pandēmijas laikā Dace Žentiņa viņus spēja iedvesmot un atbalstīt, motivējusi iesaistīties arī jaunos kolēģus. Darbabiedri viņu raksturo kā izcilu krīzes vadītāju.
INESE KOKARE, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja, fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārste, sertificēta algoloģe, akupunktūras ārste, savieno tradicionālo Rietumu medicīnu un netradicionālo Austrumu medicīnu. Paņem labāko, ko sniedz viena un otra, lai palīdzētu pacientiem ar dažādām veselības problēmām. Lai viņi justu mazāk sāpju.
“Cilvēka psihe ir tāds Visums, kurā vienmēr gribējies iekļūt, saprast, kā tas darbojas. Bet tas ir vēl grūtāk aptverams nekā kosmoss, — nopūšas Dr. Andris Arājs, psihiatrs, bērnu psihiatrs, tiesu eksperts un tiesu psihiatrijas eksperts. Un to saka ārsts savos 80 mūža gados, no kuriem 55 nostrādāti vienā darba vietā — Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā!
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs, Abdominālās un mīksto audu ķirurģijas nodaļas ārsts onkoķirurgs ARMANDS SĪVIŅŠ ir apveltīts ar lielām darba spējām un ķirurga talantu. Nevairās no sarežģītām operācijām, ir gatavs palīdzēt pacientiem, kad šķietami bezcerīgas situācijas dēļ to atteikušies darīt citi ārsti.
Tikai pirms 45 gadiem Latvijā tika izveidota pirmā aprūpes nodaļa priekšlaikus dzimušiem bērniem. Pediatre un neonatoloģe ANDA ĶIMENE trauslās dzīvībiņas glābj jau teju 40 gadu. Lielāko darba mūža daļu aizvadījusi Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas novietnē “Gaiļezers”, kur vadīja Jaundzimušo patoloģijas nodaļu, bet nu jau ceturto gadu par priekšlaikus dzimušajiem rūpējas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neonatoloģijas klīnikā.
Rīgas 1. slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītājs SERGEJS KĻIMČUKS ķirurģijai veltījis jau teju 40 gadus. Piemīt azartiskums, lielas darba spējas. Kad Dr. Sergejam Kļimčukam vaicāju, kāpēc izvēlējies specializēties ķirurģijā, viņš jokojot uzdod pretjautājumu: “Vai tad es ar saviem diviem auguma metriem un vairāk nekā simt kilogramiem svara varētu būt bērnu ārsts? Ķirurģija ir amatniecība — un vīriešiem amatniecība padodas labāk nekā dažādas mākslas.”
Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras docente, reimatoloģe ANDA KADIŠA neslēpj, ka studiju gados izvēlējusies volontēt reimatoloģijā, gandrīz neko par to nezinot. Taču, strādājot kopā ar augstas raudzes ārstiem, guvusi pārliecību, ka paliks reimatoloģijā, kaut tā nav viegla specialitāte, jo jāārstē galvenokārt pacienti, kam ir hroniskas, neizārstējamas un invalidizējošas slimības.
Docētāja RSU Dzemdniecības un ginekoloģijas katedrā, ginekoloģe, ultrasonoskopijas un kolposkopijas speciāliste Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ginekoloģijas klīnikā un vairākās privātās ārstniecības praksēs, pētniece — Dr. med. JANA ŽODŽIKA savā darbadienā pagūst daudz, jo vecāki un vecvecāki ieaudzinājuši, ka darbs jādara rūpīgi un līdz galam. Gūt panākumus palīdz arī tādas rakstura iezīmes kā neatlaidība un spītība. Un vēlme arvien apgūt ko jaunu.
Karpālā kanāla sindroms (KKS) ir visbiežāk sastopamā perifērā kompresijas neiropātija, ko izraisa hroniska vidusnerva (n. medianus) kompresija karpālajā kanālā plaukstas locītavas līmenī. KKS izplatība vispārējā populācijā sasniedz aptuveni 5 %, un slimība ir saistīta ar funkcionāliem ierobežojumiem, darbspēju samazināšanos un dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Vienlaikus tā rada ievērojamu sociālekonomisko slogu veselības aprūpes sistēmai. [1; 2]
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Pacientiem pēc miokarda infarkta (MI) ir augsts risks nevēlamu notikumu attīstībai, t.sk. mirstībai. 2.tipa CD pacienti ir īpaši ievainojama pacientu grupa tādu iemeslu dēļ kā ateroskleroze, endotēlija disfunkcija, hronisks iekaisums un paaugstināta trombocītu aktivitāte – šie visi faktori vēl vairāk veicina nevēlamu notikumu risku pēc MI. GLP1 receptoru agonisti (RA) un SGLT2 inhibitori demonstrējuši kardiovaskulāro notikumu riska samazinājumu pacientiem ar 2.tipa CD un zināmu aterosklerotisku kardiovaskulāru slimību.
Bipolāri afektīvi traucējumi (BAT) ir hroniska psihiska slimība, kurai raksturīgas atkārtotas mānijas un depresijas epizodes. Tie skar aptuveni 2 % pasaules iedzīvotāju un ir saistīti ar priekšlaicīgu mirstību, tostarp nāvi kardiovaskulāro slimību (KVS) dēļ. Lai gan šī saistība ir klīniski nozīmīga, absolūtais kardiovaskulāro notikumu slogs un to incidence pacientiem ar BAT joprojām nav pilnībā raksturota. Sistemātiskā pārskatā un metaanalīzē tika apkopoti novērojumu pētījumu dati par KVS izplatību un incidenci pieaugušajiem ar BAT.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
