Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta direktors EDVĪNS MIKLAŠEVIČS ir pievērsies ģenētikai — zinātnei, kas pašlaik progresē ļoti strauji. Viņš uzskata, ka nākamajos piecos gados tā būs attīstījusies līdz līmenim, par kādu šodien pat nevaram iedomāties. “Studentiem saku: kad būsiet rezidenti, ģenētika jūs panāks un iekaustīs no aizmugures. Skaidrs, ka ģenētiskie “horoskopi” būs daudz kvalitatīvāki par astroloģiskajiem.”
Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek.
Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt.
Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!”
Profesors GUNTARS PUPELIS vada RAKUS Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīniku, lielāko neatliekamās ķirurģiskās palīdzības sniedzēju Latvijā, un ir specializētas politraumas aprūpes sistēmas veidotājs pēc starptautiskām vadlīnijām. Viņam nekad nav trūcis ideju, kā klīnikas darbu uzlabot līdz Eiropas līmenim.
Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai.
Pediatre un neonatoloģe SILVIJA LATKOVSKA pie mazajiem pacientiem dodas jau 57 gadus! Ilgāk nekā pusgadsimtu būt darba ierindā ir cienījami un apbrīnojami, īpaši jomā, kas attīstās tik strauji kā medicīna. Būt aktīvai, nečīkstēt — tāda ir viņas dzīves pozīcija! Un apbrīnas vērts ir nerimstošais atklājējas gars, kas izpaužas aktīvā ceļošanā.
Latvijā mikroķirurģija ir relatīvi jauna medicīnas nozare, kurai Mikroķirurģijas centra vadītājs KALVIS PASTARS uzticami kalpo daudzus gadus — ar lielu atdevi un azartiski, jo mikroķirurģija ir viņa sirdslieta. Viņa darbu kontā ir vairākas unikālas operācijas, kas ieguvušas starptautisku rezonansi. Kalvis Pastars ir pārliecināts, ka pasaulē šajā medicīnas jomā Latvijas mikroķirurgi spēlē augstākajā līgā.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas galvenā ārste EVA STRĪĶE nevairās no atbildīgiem, laikietilpīgiem un sarežģītiem darba pienākumiem. Komandas spēlētāja un vadītāja, kurai nav vienalga, kā jūtas komanda. Patīk rīkoties ātri. Sasniegt reālus, nevis formālus uzlabojumus. Taču vairāk par administratīviem pienākumiem Evu Strīķi saista ārstes darbs, un vislabprātāk viņa atrastos operāciju zālē.
Dr. VALDIS MIGLĀNS ir pieredzējis otorinolaringologs ar vairāk nekā 30 darba gadu stāžu. Lielāko daļu no tiem viņš nostrādājis Paula Stradiņa slimnīcas Otorinolaringoloģijas klīnikā, kur īpaši pievērsies deguna blakusdobumu slimībām, kļūdams par atzītu speciālistu šajā jomā. Bet nu jau kādu laiku viņš strādā privātā klīnikā Headline. Kaut darba vide un slodze atšķiras, galvenais vienojošais elements privātai un valsts ārstniecības iestādei ir nemainīgs — pacients.
To, ka vēlas kļūt par ārstu, profesors ANDREJS MILLERS zināja jau padsmitnieka vecumā. Pirmo pieredzi un rūdījumu guva, skolas gados strādājot par sanitāru, bet, būdams students, izbaudīja ātrās palīdzības feldšera maizes garoziņu. Šo laiku tagadējais Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas katedras vadītājs Andrejs Millers atceras ar gandarījumu, jo ir pārliecināts — tie, kas daudz dara, arī daudz paspēj. “Esmu laimīgs cilvēks, jo daru to, kas man patīk.”
Ārsts narkologs JĀZEPS KORSAKS pēc dabas ir neatlaidīgs un taisns paša nospraustā ceļa gājējs. Spītīgs, izturīgs un mērķtiecīgs. Nebaidās zaudēt, jo nevairās no grūtībām — tāpat kā daudzi Latgales ļaudis. Iekarojis daudzas virsotnes pārnestā nozīmē, pērngad pievārēja arī savu pirmo augstkalnu smaili — Elbrusu, kas mākoņos sniedzas 5642 metrus virs jūras līmeņa.
Sirds ķirurgs MĀRTIŅŠ KALĒJS atzīst, ka Dievs un vecāki viņam devuši gaišu galvu, tāpēc dabas dotās spējas viņš būtu varējis izpaust daudzās dzīves jomās, taču, racionālu apsvērumu mudināts, izvēlējies medicīnu. Un ne mirkli to nav nožēlojis.
Tā nebija mīlestība no pirmā acu skata. Kad libānietis VISAMS RAFAELS pagājušā gadsimta deviņdesmitajos atbrauca uz Latviju, mūsu zeme viņam šķita tumša, auksta un nesmaidīga. Pārvarējis vēlmi uzreiz mukt mājās, Visams jeb dakteris Sems, kā viņu sauc draugi un kolēģi, ne tikai sekmīgi pabeidza studijas, izgāja rezidentūru un saņēma uzaicinājumu pievienoties traumatologu komandai Gaiļezerā, bet arī no sirds iemīlēja mūsu zemi un nu jau ceturtdaļgadsimtu Latviju sauc par savām mājām.
Statistikas dati rāda, ka sadzīvē iegūtas pneimonijas (SIP) ikgadējā sastopamība ir 248 gadījumi uz 100 000 pieaugušo. Noteiktā vecumā SIP riski pieaug: 65—79 gadus veciem senioriem pneimonijas sastopamība fiksēta jau 634 gadījumos uz 100 000 iedzīvotāju! Turklāt līdz ar cienījamāku vecumu aug arī hospitalizācijas riski. Tāpēc svarīga izpratne ne tikai par savlaicīgas diagnostikas un ārstēšanas principiem, bet arī par profilaksi.
Akne ir hroniska, iekaisīga, daudzfaktoru mata—tauku dziedzera vienības slimība. Pēdējos gados aizvien biežāk sāk pievērst uzmanību pieaugušo aknei. Akne pieaugušo vecumā var persistēt, recidivēt vai pirmo reizi parādīties pēc 25 gadu vecuma. [1; 2] Akne negatīvi ietekmē pacienta psihosociālo sfēru. Pacientiem biežāk novēro sliktāku pašvērtējumu, trauksmi, depresiju. [1; 3] Pieaugušo akne ir rezistentāka pret ārstēšanu nekā akne pusaudžu vecumā.
Gandrīz 1 no 20 pieaugušajiem ASV vienlaikus cieš no hroniskām sāpēm un trauksmes vai depresijas, kā rezultātā rodas funkcionāli ierobežojumi ikdienas dzīvē.
5.septembrī, Saeimai paužot uzticību Evikas Siliņas veidotajam Ministru kabinetam, veselības ministra amatā tika apstiprināts Hosams Abu Meri. Kādus cilvēkus viņš aicinājis strādāt savā komandā
Veselīgs dzīvesveids, kas ietver mērenu alkohola lietošanu, veselīgu uzturu, regulāras fiziskās aktivitātes, veselīgu miegu un biežu sociālo saikni, vienlaikus izvairoties no smēķēšanas un pārāk mazkustīgas uzvedības, samazina depresijas risku.