INESE KOKARE, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja, fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārste, sertificēta algoloģe, akupunktūras ārste, savieno tradicionālo Rietumu medicīnu un netradicionālo Austrumu medicīnu. Paņem labāko, ko sniedz viena un otra, lai palīdzētu pacientiem ar dažādām veselības problēmām. Lai viņi justu mazāk sāpju.
“Cilvēka psihe ir tāds Visums, kurā vienmēr gribējies iekļūt, saprast, kā tas darbojas. Bet tas ir vēl grūtāk aptverams nekā kosmoss, — nopūšas Dr. Andris Arājs, psihiatrs, bērnu psihiatrs, tiesu eksperts un tiesu psihiatrijas eksperts. Un to saka ārsts savos 80 mūža gados, no kuriem 55 nostrādāti vienā darba vietā — Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā!
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs, Abdominālās un mīksto audu ķirurģijas nodaļas ārsts onkoķirurgs ARMANDS SĪVIŅŠ ir apveltīts ar lielām darba spējām un ķirurga talantu. Nevairās no sarežģītām operācijām, ir gatavs palīdzēt pacientiem, kad šķietami bezcerīgas situācijas dēļ to atteikušies darīt citi ārsti.
Tikai pirms 45 gadiem Latvijā tika izveidota pirmā aprūpes nodaļa priekšlaikus dzimušiem bērniem. Pediatre un neonatoloģe ANDA ĶIMENE trauslās dzīvībiņas glābj jau teju 40 gadu. Lielāko darba mūža daļu aizvadījusi Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas novietnē “Gaiļezers”, kur vadīja Jaundzimušo patoloģijas nodaļu, bet nu jau ceturto gadu par priekšlaikus dzimušajiem rūpējas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neonatoloģijas klīnikā.
Rīgas 1. slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītājs SERGEJS KĻIMČUKS ķirurģijai veltījis jau teju 40 gadus. Piemīt azartiskums, lielas darba spējas. Kad Dr. Sergejam Kļimčukam vaicāju, kāpēc izvēlējies specializēties ķirurģijā, viņš jokojot uzdod pretjautājumu: “Vai tad es ar saviem diviem auguma metriem un vairāk nekā simt kilogramiem svara varētu būt bērnu ārsts? Ķirurģija ir amatniecība — un vīriešiem amatniecība padodas labāk nekā dažādas mākslas.”
Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras docente, reimatoloģe ANDA KADIŠA neslēpj, ka studiju gados izvēlējusies volontēt reimatoloģijā, gandrīz neko par to nezinot. Taču, strādājot kopā ar augstas raudzes ārstiem, guvusi pārliecību, ka paliks reimatoloģijā, kaut tā nav viegla specialitāte, jo jāārstē galvenokārt pacienti, kam ir hroniskas, neizārstējamas un invalidizējošas slimības.
Docētāja RSU Dzemdniecības un ginekoloģijas katedrā, ginekoloģe, ultrasonoskopijas un kolposkopijas speciāliste Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ginekoloģijas klīnikā un vairākās privātās ārstniecības praksēs, pētniece — Dr. med. JANA ŽODŽIKA savā darbadienā pagūst daudz, jo vecāki un vecvecāki ieaudzinājuši, ka darbs jādara rūpīgi un līdz galam. Gūt panākumus palīdz arī tādas rakstura iezīmes kā neatlaidība un spītība. Un vēlme arvien apgūt ko jaunu.
Asociētais profesors GUNTIS KARELIS, RAKUS stacionāra “Gaiļezers” Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas vadītājs, neslēpj, ka studiju gados neiroloģija šķitusi ļoti sarežģīta un neizprotama medicīnas joma. Tad nu apņēmies to atšifrēt, nevis centies izvairīties no grūtībām un izaicinājumiem.
Scientia difficilis, sed fructuosa jeb “Zinātne ir grūta, bet auglīga”. Šogad izcilais Latvijas fiziologs, LZA emeritētais zinātnieks un profesors Juris Imants Aivars (17.06.1941.—14.06.2016.) atzīmētu apaļu gadskārtu, un tas ir iemesls atcerēties un izvērtēt, kas simteņa trijās ceturtdaļās neatlaidīgi un pašaizliedzīgi paveikts sabiedrībai un valstij. Vairāk nekā 120 profesionāli nostrādātu zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju, daudz recenzētu un konsultētu zinātnisko darbu, neskaitāmi mācību līdzekļi studentiem.
Par medicīnas vēsturi Rīgas Stradiņa universitātes docētāja IEVA LĪBIETE ir interesējusies kopš studiju gadiem. Šī interese vēlāk pārauga profesionālā darbībā — ir gan aizstāvēta doktora disertācija par psihiatrijas vēsturi Latvijā, gan krietns laiks nostrādāts P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, bet kopš 2016. gada Ieva Lībiete pilda jaunizveidotā Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītājas pienākumus.
Ģimenes ārsts ANDRIS BAUMANIS viens no pirmajiem Latvijā izveidoja savu ārsta praksi. Dr. Baumanis ne vien rūpējas par savu pacientu veselību, bet arī aktīvi iestājas par to, lai valstī būtu sakārtota veselības aprūpes sistēma. Vēršoties pret dažādām birokrātijas nejēdzībām, cenšas sakārtot darba vidi sev un kolēģiem, nebaidoties izsaukt uguni uz sevi.
“Nē, to es nevarēšu izturēt, labāk mācīšos par terapeitu!” — tā studiju laikā pēc pirmajiem operāciju zālē redzētajiem skatiem nosprieda topošais ārsts MĀRIS NAĻIVAIKO. Tagad viņš jau 34 gadus ir vispārējais ķirurgs, kā arī Liepājas reģionālās slimnīcas 5. Ķirurģijas nodaļas virsārsts un Ķirurģiskā bloka virsārsts. Ķirurgs, pie kura rindā pierakstās pacienti no visas Kurzemes.
Profesors PĒTERIS STRADIŅŠ šīs intervijas fotogrāfijai izvēlējās simbolisku fonu — Paula Stradiņa KUS būvniecības procesā. Vēsturisku foto, kas sasien pagātni ar tagadni un norāda uz nākotni. Simboliski norāda uz pārmaiņām, kuras piedzīvojam: Covid–19, slimnīcas attīstība, medicīnas virzība. Arī transformācijas, kas notiek katrā no mums.
Pirmais cilvēks pasaulē, kurš airu laivā pievārēja Kluso okeānu — latvietis Kārlis Bardelis —, par izkāpšanu no komforta zonas saka: “Kāpēc jākāpj no tās ārā? Kāpēc jāaicina izkāpt? Ir vienkārši jāatrod tā!” Piedzīvojumā, jaunos mērķos, jaunās interesēs, sevis izaicināšanā. Sarežģītās operācijās. Par to trīs ārstu stāsti.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
