Ar bronhiālo astmu pasaulē pēc dažādu autoru aplēsēm slimo no 260 līdz 339 miljoniem cilvēku. [1—3] No 2019. un 2021. gadā iegūtajiem pētījumu datiem secināms, ka ik gadu pasaulē astmas dēļ mirst 436 līdz 461 tūkstoši jeb 5,8 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. [4; 5] Atbilstīgi mūsdienu izpratnei par astmu tā nav viendabīga slimība, bet tiek uzskatīta par heterogēnu sindromu, par ko liecina sākums atšķirīgā vecumā, dažādi slimības riska faktori, klīniskās izpausmes un gaita (fenotipi), daudzveidīgi slimības mehānismi (endotipi) un atšķirīga atbildes reakcija uz ārstēšanu. [6—10]
Bioloģiskās zāles ir uzlabojušas daudzu cilvēku ar smagu astmu dzīvi. Tomēr jaunā pētījumā, ko veikusi Karolinskas institūta (Karolinska Institutet) pētnieku komanda Zviedrijā, atklāts, ka dažas imūnšūnas ar augstu iekaisuma potenciālu pēc ārstēšanas netiek pilnībā iznīcinātas.
Bronhiālā astma (BA), hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), tuberkuloze (TB) — uz pulmonologu un ģimenes ārstu pleciem gulstas gan bērnu, gan pieaugušo pārvaldība. Rubrikā “Ģimenes ārsts jautā” iztirzāti teju divdesmit jautājumi bērnu un pieaugušo pulmonoloģijas lauciņā, uz kuriem atbildes sniedz vadošie jomas speciālisti Latvijā.
Astma ir izplatīta sievietēm reproduktīvā vecumā. Iepriekšējie pētījumi liecina, ka sievietēm ar astmu ir nepieciešams ilgāks laiks, lai iestātos grūtniecība, nekā tām, kurām nav astmas, un ka astmatiskām sievietēm, kurām iestājas grūtniecība, biežāk ir bijusi nepieciešama ārstēšana. Tomēr lielākā daļa esošo pētījumu ir par sievietēm, kuras faktiski ir palikušas stāvoklī, tāpēc šajā pētījumā analizēja fertilitātes rezultātus valsts mērogā, lai iekļautu arī tās sievietes, kurām nav iestājusies grūtniecība.
Bronhiālā astma ir viena no biežākajām hroniskajām slimībām: pasaulē ar bronhiālo astmu slimo vairāk nekā 230 miljoni cilvēku jeb tā ir katram trīspadsmitajam cilvēkam — tā liecina SPKC dati. Alerģiska bronhiālā astma ir biežākais no astmas fenotipiem, kas pēc dažādiem literatūras avotiem attiecināms uz 40—60 % astmas pacientu.
Bronhiālā astma ir hroniska elpceļu slimība, ar ko dažādās pasaules valstīs sirgst 1—29 % cilvēku. Dažādu riska faktoru novērtēšana ir svarīga sadaļa klīnicista ikdienas darbā ar astmas pacientu. Kāda ir simptomu kontrole, medikamentu lietošanas paradumi, prasmes un grūtības, vai ir blakusslimības, kāds ir sociālais fons — tā ir tika daļa no jautājumiem, uz kuriem ārstam jābūt atbildēm, lai veiksmīgi piemeklētu labāko ārstēšanas taktiku pacientam.
Viens no klīnicista uzdevumiem darbā ar bronhiālās astmas vai HOPS pacientu ir izprast un zināt viņa ikdienas simptomus un slimības norisi, kā arī izglītot, lai pacientam būtu skaidrs, kad meklēt ārsta palīdzību paasinājuma gadījumā. Rakstā apkopota informācija par rīcības taktiku darbā ar bronhiālās astmas vai HOPS pacientiem.
Ar astmu slimo 1—18 % pasaules iedzīvotāju, un tā ir heterogēna elpceļu slimība, kurai pārsvarā raksturīgs hronisks elpceļu iekaisums. Pacienti lielākoties sūdzas par tādiem elpošanas simptomiem kā sēkšana, elpas trūkums, klepus, kuru intensitāte laika gaitā mainās, un simptomus var veicināt fiziskas aktivitātes, alergēnu ekspozīcija, laikapstākļu maiņa, saslimšana ar vīrusinfekciju.
Pneimonoloģijā liela daļa hronisko pacientu ir bronhiālas astmas (BA) un hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) pacienti. Abu šo slimību terapijā pamata medikaments tiek ievadīts inhalāciju veidā. Viens no elementiem sekmīgā BA un HOPS terapijā ir tehniski pareiza inhalatoru lietošana, jo inhalējamos medikamentus pacients vienmēr saņem “iepakotus” inhalācijas ierīcē.
Alerģisks rinīts (AR) un astma ir starp pasaulē biežākajām hroniskajām iekšķīgajām slimībām: to izplatība dažādās valstīs svārstās 10—40 % robežās. [1] Tuvojoties pavasarim, interese par alerģiju un alerģiskām slimībām parasti palielinās. Tradīciju ievērosim, bet mazāk tradicionālā veidā. Kā astma un alerģija saistītas ar Covid–19 infekciju? Kā alerģija ietekmē iespēju saslimt ar Covid–19? Vai tradicionālā ārstēšana maina inficēšanās riskus?
Saskaņā ar jauno Austrumanglijas universitātes pētījumu, intervences, kuru mērķis ir veicināt fiziskās aktivitātes cilvēkiem ar astmu, varētu uzlabot šo cilvēku astmas simptomus un dzīves kvalitāti.
Astma ir heterogēna slimība, un vecums, kad tā attīstās, šķiet, spēlē nozīmīgu lomu. Vairāk nekā pirms pusgadsimta tika izdalīts atsevišķs astmas apakštips: astma, kas diagnosticēta pieaugušo vecumā. Jau 1940. gadā Rackeman izdalīja divus atšķirīgus astmas veidus: alerģiska un nealerģiska.
Pacientiem ar astmu bieži rodas astmas simptomu paasinājums naktī tā sauktie "nakts astma". Saskaņā ar ziņojumiem vairāk nekā 50 % astmas nāves gadījumu notiek naktī, atklājot saikni starp nakts astmas simptomiem un astmas nāves gadījumiem. Lai gan daži pētnieki ir ierosinājuši vairākus izraisītājus, kas izskaidro nakts astmas patoģenēzi, precīzi mehānismi, kas regulē šo astmas fenotipu, joprojām ir neskaidri.
Garā Covid-19 gadījumā simptomi saglabājas pēc SARS-CoV-2 infekcijas pārslimošanas, un liela daļa patoģenēzes mehānismu saistīti ar iekaisumu. Tika izteikta hipotēze, ka kolhicīns kā plaši zināms pretiekaisuma līdzeklis varētu samazināt garā Covid-19 simptomus, iedarbojoties uz šiem patoģenēzes faktoriem.
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Plaušu vēzis nesmēķētājiem (cilvēkiem, kas dzīves laikā izsmēķējuši mazāk kā 100 cigaretes) sastopams 15-20 % no visiem plaušu vēža gadījumiem pasaulē. ASV ikgadējā plaušu vēža incidence nesmēķētāju vidū ir 20,8 uz 100 000 persongadiem sievietēm un 4,8-12,7 uz 100 000 persongadiem vīriešiem.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
