Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo. Kādi ir atkārtošanās riski?

Reibonis un vertigo — viens un tas pats?

Ārzemju literatūrā par reiboni iespējams atrast divus dažādus terminus — dizziness un vertigo, un tie nav gluži sinonīmi. Kaut arī pacienti, stāstot savas sūdzības, bieži vien savas izjūtas apraksta kā reiboni (dizziness), medicīnas valodā runājot, tas jādiferencē no vertigo. Respektīvi, visas reiboņa izjūtas nav vertigo. Reibonis jeb dizziness ir dažādas ķermeniskas izjūtas, nestabilitāte, atrodoties pašam telpā nekustīgi, bet vertigo ir viltus kustības sajūta telpā — it kā rotējot vai griežoties. 

Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viens no biežākajiem vestibulāra reiboņa iemesliem. LPVV izpaužas ar pēkšņām vertigo epizodēm, kas tipiski ilgst sekundes—minūtes un ir saistītas ar galvas, kakla kustībām vai pozīciju maiņu.

Pacienti var ziņot par nelabu dūšu vai vemšanu epizodes laikā, kā arī stāsta par līdzsvara traucējumiem un peldošu sajūtu. [1]

Vai un kādi ir LPPV atkārtošanās riska faktori?

Neskatoties uz to, ka LPPV ir ļoti augsta atkārtošanās iespējamība, potenciālie riska faktori apkopoti visnotaļ nesen. 2022. gadā publicēts sistemātisks pārskats un metaanalīze, kur aprakstīta līdz šim zināmā informācija.

LPPV atkārtošanās riska faktori ir sievietes dzimums, vecums (virs 65 gadiem), hiperdislipidēmija, diabēts, hipertensija, migrēna, mugurkaula kakla daļas spondiloze, osteopēnija/osteoporoze, galvas trauma anamnēzē, otitis media, ilgstošs sēdošs darbs pie datora ikdienā. 

Netika novērotas atšķirības attiecībā uz skar­tajiem pusloka kanāliem, smēķēšanas, alkohola patēriņa anamnēzi, insultu, auss operāciju anamnēzi, kā arī vertigo ilgumu pirms ārstēšanas saņemšanas. Tāpat atjaunošanās riskus neietekmēja līdzpastāvoša Menjēra slimība, miega traucējumi un D vitamīna līmenis. [2]

Kā LPPV gaitu ietekmē psihiskā veselība?

Ziņots, ka LPPV pacientu dzīves kvalitāte un darbspējas reiboņa dēļ ievērojami pasliktinās, salīdzinot ar veselo populācijas daļu. Zināms, ka šiem pacientiem ir traucēts līdzsvars, augsta nogurdināmība, lēnāka gaita, augstāks kritienu risks un garastāvokļa svārstības. Pēkšņās un negaidītās LPPV epizodes var veicināt pacienta trauksmainību neparedzamās slimības gaitas dēļ.

Aprēķināts, ka LPPV ir saistīts ar 3,19 reizes augstāku trauksmes risku salīdzinājumā ar kontroles grupas dalībniekiem, un 27 % (17—39 %) LPPV pacientu cieš no trauksmes spektra traucējumiem. 

Iespējamie mijiedarbības mehānismi ir sarežģīti, un pastāv vairākas hipotēzes. Psihogēnā hipotēze norāda uz iepriekš pastāvošu psiholoģisku distresu, kas manifestējas sekundārā vertigo. Hiperventilācija (sekundāra psiholoģiska distresa dēļ) stimulē vestibulāro disfunkciju, iedarbojoties uz vestibulārajiem kompen­satorajiem mehānismiem. 

Jāņem vērā, ka psihiatriskas komorbiditātes esamība var negatīvi ietekmēt arī ārstēšanās iznākumu, tāpēc tiek rekomendēta pacientu skrīnēšana un stāvokļa pārvaldība. [3]

Kā veic Epleja (Epley) manevru?

Kad LPPV diagnosticēts, ārstēšana balstās uz klīnicista vadītām galvas un ķermeņa kustībām, lai izkustinātu otolītus no pusloka kanāla iekšējā ausī ar gravitācijas palīdzību. Process ir vienkāršs, un to var veikt standarta ambulatorās vizītes laikā — nepieciešama kušete vai galds (attēls). Pētījumos manevra efektivitāte variē no 76 līdz pat 93 %.

1992. gadā Eplejs aprakstījis vairākas specifiskas galvas un ķermeņa kustības, lai pārvirzītu otolītus no mugurējā vai priekšējā pusloka kanāla. Lai arī procedūra ir vienkārša, pacients ir rūpīgi jāmonitorē.

• Lūdzam pacientam apsēsties uz kušetes un pagriezt galvu 45° leņķī pret ausi, kurā ir auss kristāli.
• Noguldām pacientu guļus, saglabājot pagriezto galvas virzienu. Jāapguļas tā, lai galva nedaudz pārkārtos kušetes malai. 
• Pēc tam, pacientam paliekot guļus pozīcijā, uzmanīgi jāpagriež pacienta galva uz pretējo pusi līdz 45° leņķim. 
• Palīdzam pacientam vēl vairāk pag­riezties uz neskarto ķermeņa pusi (pacienta galva pavērsta ar zodu pret zemi).

Palīdzam pacientam piecelties sēdus, turot galvu pagrieztu pleca virzienā. [1]

Vai betahistīns ir noderīgs LPPV terapijā?

Epleja (Epley) manevri ir visefektīvākā LPPV terapijas metode. Daži pacienti, īpaši seniori, sūdzas par reziduālu reiboni un līdzsvara traucējumiem, neskatoties uz veikto procedūru, — to, visti­camāk, var izskaidrot ar vairākām līdzpastāvošām blakusslimībām. Persis­tējoši līdzsvara traucējumi nozīmīgi ietekmē pacienta dzīves kvalitāti un var veicināt kritienu risku vai citas psiholoģiskās problēmas, piemēram, kā izolācija, depre­sija, samazinātas autonomijas un kontroles spējas.

Šī iemesla dēļ nepieciešams pārskatīt citas farmakoterapijas iespējas, lai mazinātu reziduālo simptomātiku.

Rezi­duāla reiboņa mazināšanai pacientiem ar LPPV visbiežāk izraksta betahistīnu — šis medikaments ar vazodilatējošām īpašībām palielina mikrocirkulāciju iekšējā ausī un ir pierādījis savu efektivitāti Menjēra slimības gadījumā. Vairākos pētījumos tas uzrādījis sevi kā drošu un efektīvu perifēra vertigo gadījumā.

Sistemātiskā pārskatā un metaanalīzē secināts, ka betahistīna pievienošana Epleja manevriem uzrādīja statistiski nozīmīgu VAS rādītāja samazinājumu četras nedēļas pēc tā ordinēšanas (SMD: -0,89; 95 % TI -1,30 līdz -0,49, p < 0,0001, I² = 33 %), kā dēļ šobrīd izteikts pieņēmums par medikamenta labvēlīgo ietekmi uz klīnisko iznākumu LPPV pacientiem ilgtermiņā. Pētījumi jāturpina ar ilgākiem novērošanas periodiem. [4]