Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Jau divdesmit divus gadus Latvijas Olimpiskās vienības galvenā ārste LĪGA CĪRULE rūpējas par valsts labākajiem sportistiem, lai viņi varētu gan sekmīgi trenēties, gan startēt un gūt panākumus pasaules mēroga sacensībās. Olimpiskās spēles šovasar Parīzē būs divpadsmitās šāda mēroga sacensības, kurās līdz ar sportistiem piedalīsies sporta ārste Līga Cīrule, nepārprotami skaidri atzīstoties: “Sports un sporta medicīna ir mana sirdslieta, mana dzīve.”
Urīna inkontinence (UI) tiek definēta kā spontāna, patvaļīga un nevēlama urīna noplūde. Riska faktori lielākoties ir daudzfaktoru. Nav līdz galam skaidrs, kā fiziskās aktivitātes, to intensitāte un biežums var ietekmēt UI attīstības risku vispārējā populācijā. Lielāka UI izplatība novērota starp augstas intensitātes kontakta sporta veidu sportistiem, bet līdz šim veiktie pētījumi ir nepilnīgi spēka sporta veidu vidū. Ņemot vērā, ka pēdējā laikā Olimpiskās svarcelšanas sacensībās ir pieaudzis sieviešu dalībnieču skaits, šajā pētījumā paredzēts noskaidrot, kāds UI risks ir šīm sievietēm.
Līdz šim iegūtā informācija par riska faktoriem futbola traumu iegūšanā bija nepilnīga un pretrunīga. Šajā pētījumā autori analizējuši saistības starp spēlētāju raksturojošiem lielumiem un citiem spēles faktoriem, kas varētu ietekmēt profesionālu futbolistu traumu attīstības risku.
Regulāras fiziskās aktivitātes sniedz daudz priekšrocību fiziskajai un garīgajai veselībai, un lielākā daļa no tām izskaidrojama ar spēju veicināt adaptāciju dažādās organisma sistēmās: kardiovaskulārajā, endokrīnajā un nervu sistēmā, balsta—kustību aparātā. Tās sekmē ilgmūžību un uzlabo dzīves kvalitāti. [1] Regulāras fiziskas aktivitātes uzlabo arī enerģijas metaboliskos procesus visā ķermenī un muskuļus padara stiprākus un izturīgākus pret nogurumu. Par laimi, interese par fiziskām aktivitātēm pieaug visā pasaulē. [2]
Gandrīz puse no visiem brīvdienu skrējējiem (skrējēji, kas to dara neprofesionāli, brīvajā laikā) gūst traumas, galvenokārt saistībā ar ceļiem, ikriem vai Ahileja cīpslām, un riska līmenis ir vienlīdz augsts neatkarīgi no skrējēja vecuma, dzimuma vai skriešanas pieredzes.
Biežākās sporta traumas ir mīksto audu (muskuļa, cīpslas, saites) sastiepumi, sasitumi, kā arī pārslodzes radīti mīksto audu bojājumi. Šo audu (saišu, muskuļu, cīpslu, nervu) sastiepumi rodas tad, ja attiecīgais loceklis tiek pārāk strauji, pārāk stipri stiepts. Sasitumi tiek gūti no tieša sitiena pa attiecīgo muskuli.
Nebūs viegli atrast cilvēku, kas pilnībā noliegtu aktīva dzīvesveida un sportošanas pozitīvo nozīmi. Vieniem sports ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, toties citiem fiziskās aktivitātes ir neregulāri periodiskas, nereti sezonālas. Bet kurš gan no mums nav sācis “jaunu un skaistu dzīvi” no 1. janvāra, pirmdienas vai “tad, kad nokusīs sniegs”?
XXIII ziemas olimpiskās spēles notiks Korejas Alpos — Phjončhanā, 180 kilometru attālumā no Dienvidkorejas galvaspilsētas Seulas. No 9. līdz 25. februārim pasaules spēcīgākie atlēti sadalīs 102 medaļu komplektus 15 dažādos sporta veidos. Latvijas olimpiešiem līdzi dosies četri sporta ārsti un četri fizioterapeiti.
Skriešana ir viena no populārākajām fiziskajām aktivitātēm pasaulē. Amerikas Savienotajās Valstīs ar skriešanu nodarbojas 50 miljoni iedzīvotāju. Diemžēl konstatēta varbūtība, ka 70% skrējēju ik gadu gūs traumas. Ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka tieši iesācējiem ir augstāks traumatisma riska līmenis nekā profesionāliem skrējējiem vai maratonistiem.
Bobslejs lielā mērā ir komandas sporta veids. Tātad Sočos mūsu četrinieka izcīnītajā olimpiskajā sudrabā ir kāds grams dārgā metāla, kuru nopelnīt palīdzējis arī jaunais sporta ārsts JĀNIS KAUPE.
Vasaras sporta veidi ir ļoti dažādi gan profesionālajā, gan amatieru sportā. Liela daļa amatieru sporta cienītāju ziemas mēnešos nav fiziski aktīvi, bet aktivitāti sāk vēlā pavasarī vai atvaļinājuma laikā vasarā.
Dažādas lokalizācijas sāpes mīkstajos audos (muskuļos, gļotsomiņās, cīpslās, saitēs, skrimšļaudos, locītavu kapsulās, to piestiprināšanās vietās pie periosta) ir raksturīgas plašam dažādu diagnožu pacientu lokam. Praktiski jebkuras specializācijas ārsti praksē saskaras ar pacientu sūdzībām par akūtām vai hroniskām dažādas intensitātes sāpēm balsta un kustību aparātā. Biežāk sāpju sindromi skar tieši muskuļus. Šajā rakstā – īss apskats par mīksto audu traumatiskajiem bojājumiem, ko biežāk novēro sporta medicīnā.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Gada laikā ASV tiek veikti apmēram 93 miljoni datortomogrāfijas (DT) izmeklējumi 62 miljoniem pacientu. DT ir plaši izmantots attēldiagnostikas rīks, kas palīdz noteikt diagnozi un attiecīgi uzlabot pacienta klīnisko iznākumu. Tomēr, jāņem vērā arī izmeklējuma jonizējošā starojuma līmenis, kas ir saistīts ar paaugstinātu vēža risku. Vairāki lielapjoma retrospektīvi kohortas pētījumi norādījuši, ka bērnības DT ekspozīcija saistīta ar paaugstinātu risku attīstīties hematoloģiskām malignām neoplazmām un smadzeņu vēzim.
