Pasaulē aptaukošanās ir kļuvusi par nozīmīgu sabiedrības veselības problēmu, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Pētījuma mērķis bija izpētīt ilgtermiņa svaru samazinošu medikamentu (SSM) ietekmi uz ķermeņa svaru un noteikt svara izmaiņu trajektoriju pēc šo medikamentu lietošanas pārtraukšanas.
Personām ar lieko svaru vai aptaukošanos ir lielāks priekškambaru mirdzaritmijas (AF) attīstības risks nekā tiem, kuru svars ir normas robežās. Gandrīz ceturtdaļu no paaugstinātā riska, ko izraisa aptaukošanās, veido blakus slimības, savukārt atlikušais risks ir tieši saistīts ar aptaukošanos.
Bagātākās valstīs cilvēki nekustas mazāk, viņi vienkārši ēd vairāk. Jauns Djūka universitātes pētījums liecina, ka uzturs, nevis slinkums, veicina aptaukošanās epidēmiju industrializētajās valstīs.
Aptaukošanās ir hroniska slimība ar daudziem sarežģījumiem un pavadošiem stāvokļiem, piemēram, vielmaiņas, gastrointestināliem traucējumiem un izmaiņām ādā. Pacientam ar aptaukošanos svarīgi sadarboties ar speciālistiem, kas var piedāvāt risinājumus. Jebkurā klīniskā situācijā jānovērtē pacienta barojums. Rutīnas klīniskajā praksē palielināta ķermeņa masa nereti netiek pienācīgi novērtēta, bet tā lielā mērā ietekmē slimību norisi, komplikāciju attīstību, ārstēšanas rezultātu un mirstības risku.
Pētnieki ir atklājuši, ka aptaukošanās ķermeņa centrālajā daļā, īpaši ap vēderu, ir ciešāk saistīti ar psoriāzes risku nekā kopējais ķermeņa tauku īpatsvars, īpaši sievietēm. Šī saikne starp centrālo aptaukošanos un psoriāzi saglabājās nemainīga neatkarīgi no ģenētiskās predispozīcijas, norādot, ka tauki vēdera rajonā ir neatkarīgs riska faktors. Pētījums sniedz ieskatu, kas varētu palīdzēt uzlabot agrīnu riska prognozēšanu un vadīt personalizētas profilakses stratēģijas.
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ir zināmi pieci riska faktori, kas ir atbildīgi par apmēram 50 % kardiovaskulāro slimību slogu pasaulē. Līdz šim maz pētīts, kā šo klasisko riska faktoru esamība vai neesamība ietekmē cilvēka dzīvildzi un saslimstību ar kardiovaskulārām slimībām.
ĶMI nenodrošina informāciju par pacienta tauku distribūciju ķermenī, kamēr vēdera apkārtmērs palīdz novērtēt potenciālu abdominālu aptaukošanos. Zviedru pētnieki secinājuši, ka vēdera apkārtmēra mērījumi vīriešiem salīdzinājumā ar ĶMI ir labāks marķieris ar aptaukošanos saistīta vēža attīstības riska noteikšanā.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Laikā ierobežota ēšana (time-restricted eating, TRE) tiek postulēta kā alternatīva kalorijas ierobežojošai ēšanai, lai samazinātu svaru. Tomēr, svara zudums nebūt ne viennozīmīgi atspoguļo uzlabojumu metaboliskajā profilā un vice versa. Pētījuma autori salīdzināja astoņu stundu TRE, 15 % kaloriju ierobežošanas un neierobežotas ēšanas efektu uz svaru, ķermeņa kompozīciju, uzņemto kaloriju daudzumu, glikēmiskajiem rādītājiem un metabolisko mainīgumu.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Ar 2. tipa CD pasaulē slimo apmēram 422 miljoni cilvēku. Vairākos pētījumos norādīts, ka ar intensīvām svara pārvaldības programmām slimības agrīnā fāzē 2. tipa CD iespējams novirzīt remisijas fāzē. Pētnieki Ķīnā pauž hipotēzi, ka dapagliflozīns kopā ar kalorijas ierobežojošu diētu varētu būt optimālāks veids, kā sasniegt 2. tipa cukura diabēta remisiju ar labāku enerģētisko deficītu un hiperglikēmijas samazināšanu nekā ar kalorāžas restrikciju vienu pašu.
Svara pieaugums pēc krūts vēža diagnosticēšanas ir saistīts ar paaugstinātu sirds mazspējas risku, risks pieaug līdz ar svara pieaugumu, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā JAMA Oncology.
Osteoartrīts ir locītavu slimība, ar kuru sirgst 10—12 % pieaugušo un ~ 365 miljoni cilvēku pasaulē. Tā kā osteoartrīts (OA) nav izārstējams, terapija vērsta uz simptomu pārvaldību un funkcionalitātes veicināšanu.
D vitamīna deficīts ir prevalents stāvoklis hroniskas nieru slimības (HNS) gadījumā un bieži vien progresē dinamikā. Aprēķināts, ka ap 80 % predialīzes pacientu 25(OH)D koncentrācija serumā ir < 20 ng/ml, un samazinātā nieru funkcija ietekmē gan anaboliskās, gan kataboliskās D vitamīna metabolisma fāzes. [4] Kidney Disease Global Outcome (KDIGO) vadlīnijas rekomendē rutīnas D vitamīna līmeņa kontroli un suplementāru lietošanu pacientiem ar HNS.
ARTJOMS ŠPAKS, torakālais ķirurgs un bronhologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centra torakālās ķirurģijas virsārsts, ļoti atbildīgi izturas pret uzticētajiem pienākumiem un ir ar plašu interešu loku, bet šobrīd savu brīvo laiku apzināti atvēl sev un ģimenei, jo karjerā nonācis pie secinājuma par ģimeni kā vienu no patiesākajām dzīves vērtībām.
Kādas ir pamata indikācijas to izrakstīšanai pieaugušajiem? Vai uzskats, ka antidepresanti rada pierašanu, ir patiess? Aktivējoši un sedējoši antidepresanti — vai šis efekts atkarīgs no devas? Lasiet Dr. RAIVJA LOGINA atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.
Lielai daļai pacientu ar terminālu nieru slimību un hemodialīzi tiek novēroti kognitīvi traucējumi. Šajā pētījumā secināts, ka hemoglobīna līmenis spēlē nozīmīgu lomu kognīcijas izmaiņās.
