Āfrikas kolorīta piesitiens pacienta aprūpei

Vai mērām svara, apjoma vai atmiņu laukuma mērvienībās – katra jauna diena mūsu pieredzes bagāžu paplašina. Taču ir situācijas, kas šo krājumu papildina pat pārāk bagātīgi, un ar to gribas dalīties. Nepretendējot rast skaidrojumu situācijas izcelsmei, kā arī neiedziļinoties atbildīgo meklējumos, Doctus nodod lasītājiem Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas virsārsta ANDRA JUMTIŅA uzticēto stāstu par dažās vasaras dienās piedzīvoto un pārdzīvoto. Lai topogrāfiski atainotu šo pieredzes ceļu, jāraugās Āfrikas kartē, jo dakterim Jumtiņam nācās doties uz Ganas Republiku. Sarunas sākumā viņš uzsver, ka piedzīvotais ir kas neparasts viņa biogrāfijā. Noklausoties stāstīto, top skaidrs, ka no mūsu redzes leņķa raugoties, notikums pat īsti neatbilst apzīmējumam neparasts. Tas ir kas trakāks.

1.diena - nepieciešama konsultācija!

Stāsta sākums - gluži parasta Katastrofu medicīnas centra konsultanta ikdiena (viena no A.Jumtiņa darba vietām ir arī KMC - aut.). Kādā jūnija pēcpusdienā piezvana daktere Anete Berga, lai konsultētos par diviem pacientiem. Viens no viņiem - jūrnieks, Lietuvas pilsonis, pēc tautības baltkrievs no Klaipēdas, kurš, veicot darba pienākumus, iekritis kuģa tilpnē. Kuģis tobrīd atradies pie Ganas krastiem. Manas zināšanas par Ganu, kas ir valsts Āfrikā, ar to arī aprobežojas. Ar KMC telefoniski sazinājušies kādas kuģu aģentūras pārstāvji, kas rūpējas par jūrniekiem. Pacients traumu guvis pirms trim nedēļām - salauzts esot augšstilba kauls, lūzums šķembains. Jautājums - ko darīt. Uzzinām, ka operācija nezināmu iemeslu dēļ nav veikta, pacients vienkārši guļ un saņem kopšanu.Dr. Andris Jumtiņš, pavadonis un palīgs organizatorisko jautājumu kārtošanā Akrā – kuģu aģentūras pārstāvis Harijs (vidū) un šoferis

Nepieciešama medicīniska konsultācija - kā pacientu varētu transportēt. Atbilde - vakuuma matracī ar medicīnisku nodrošinājumu. Daktere pateicas par konsultāciju un piebilst, ka zvanīs, ja vēl būs nepieciešami kādi sīkāki paskaidrojumi. Zvans ilgi nav jāgaida - jau vakarā tiek paziņots, ka radusies nepieciešamība šo pacientu transportēt caur Latviju uz Lietuvu, kur viņš varētu saņemt tālāko ārstēšanu. Būdams azartisks cilvēks, kurš gatavs piedzīvojumiem un avantūrām, lai palīdzētu pacientam, apliecinu savu gatavību doties uz Āfriku.Šķembains augšstilba kaula lūzums ir ārstēts bez jebkādas ekstenzijas, faktiski nav ārstēts vispār!

2.diena - ceļa jūtīs

Steidzīgi tiek organizēts ceļojums - biļetes - ārstam turp un ārstam kopā ar pacientu atpakaļ. Jāveic vakcinēšanās pret dzelteno drudzi, vajadzīgi medikamenti pret malāriju. Kopā ar kolēģiem KMC tiek izstrādāta stratēģija, kā pacientu labāk atgādāt līdz Rīgai. Tiek sagatavots vakuuma matracis, pārlūkots medikamentu somas saturs. Notiek pārrunas ar anesteziologiem par iespējamām komplikācijām transportēšanas laikā, atsvaidzinātas zināšanas par kardiopulmonālās reanimācijas algoritmu un citiem jautājumiem. Kuģu aģentūra elektroniskā veidā ir sagādājusi biļeti turp un arī atpakaļ. Šķiet, viss kārtībā. Tiek norunāts, ka galamērķī Akrā (Ganas Republikas galvaspilsētā) mani sagaidīs kuģu aģentūras pārstāvji, kas organizēs pacienta transportēšanu līdz lidmašīnai. Pieejams arī medicīniskais ziņojums no Ganas, no kā gan nevar noprast - pacientam ir vai nav bijusi arī galvas trauma.Militārais hospitālis aptuveni hektāru lielā teritorijā. Katra nodaļa – atsevišķa vienstāvu celtne, kas ar viegli noslēdzamiem koridoriem savienota ar pārējām nodaļām

3.diena - Āfrikas vietējā kolorīta sagaidīts

Nākamais rīts - jau lidostā. No Amsterdamas līdz Akrai - aptuveni sešu stundu lidojums. Sajūtas intriģējošas. Akrā, nolaižamies pēc sešiem vakarā, kad jau ir satumsis. Lidosta ārēji līdzīga mūsu lidostai Rīga, taču, nonākot iekštelpās, pārņem vietējais kolorīts. Sevišķi izceļas formās tērptie lidostas darbinieki. Pie robežsardzes mani sagaida draudzīgais kuģu aģentūras pārstāvis Harijs un vīzas tiek nokārtotas, kā vēlāk sapratu, ļoti ātri. Akrā no Eiropas nolaižoties aptuveni četras lidmašīnas diennaktī, un katrā no tām - tikai kādi pieci līdz desmit pasažieri esot eiropeīdās rases pārstāvji. Iznākot no lidostas, pārņem interesanta sajūta, jo milzu laukumu piepilda sagaidītāju pūlis - melni cilvēki, kas gaida savus radiniekus, atbraucot no Eiropas. Gaiss - karsts un mitrs. Vakars un nakts paiet viesnīcā, un nekas no piedzīvotā vēl neliecina par sarežģījumiem...

4.diena - viss nav tik vienkārši

Pēc brokastīm izstaigāju viesnīcas apkārtni - izrādās, esmu nokļuvis vēstniecību rajonā, vienā no labākajiem un sakoptākajiem Akrā. Visapkārt dzeloņdrātis, cilvēki formas tērpos un bruņutransportieri. Iespaids - ļoti nopietns... Ar pusstundas nokavēšanos ir klāt pavadonis Harijs, un sākas īstais piedzīvojums.Sienas un grīda viegli kopjamas, metāliskas

Militārais hospitālis plešas aptuveni hektāru lielā teritorijā. Apkalpojošais personāls - krāšņās formās. Katra šīs medicīnas iestādes nodaļa - atsevišķa vienstāvu celtne, kas ar viegli noslēdzamiem koridoriem savienota ar pārējām nodaļām. Acīmredzot tas saistīts ar tur iespējamajām infekcijām. Sienas un grīda viegli kopjamas, metāliskas. Nojaušama militāra kārtība - ieejot telpās, jāizslēdz mobilie telefoni.

 Ārstu dienas laikā man diemžēl tā arī neizdodas sastapt, lai gan pabijām tur četras reizes. Taču visi ļoti akurāti. Tā kā hospitālis militārs - arī administratore militāra. Atļaujos nodēvēt viņu par virsnieci - tērpta baltā kostīmā ar sarkaniem uzplečiem un zelta zvaigznēm. Lakatiņš ar izšuvumiem. Apstākļi hospitālī pieņemami - divvietīga palāta ar televizoru. Starp pacientiem aizslietnis...

Mūsu pacientam noteikti nevar dot 56 gadus, pieskaitu vismaz desmit - astenizēts, novājināts. Iepazīstoties ar viņa traumēto ekstremitāti, pārņem neviltots izbrīns. Šķembains augšstilba kaula lūzums ir ārstēts bez jebkādas ekstenzijas. Faktiski nav ārstēts vispār! Pacients guļ gultā, kauls ir puslokā izliecies un kustīgs uz visām pusēm. Nekāda ķirurģiska palīdzība nav sniegta. Latvijā šobrīd pat īsti iedomāties nevar šādu situāciju, visvairāk satriec kontrasts - šāds slimnieka stāvoklis uz būtībā normālu apstākļu fona. Paliek jautājums - kāpēc.

Āfrikas kolēģi noliedz, ka pacientam bijusi galvas trauma, taču ir redzama rēta pierē un viena acs pilnībā neatveras, kas varētu liecināt arī par vērā ņemamu galvas traumu. Nopietnas sūdzības par galvu pacients neizsaka, un, apskatot ekstremitāti, es nonāku pie secinājuma, ka guļus stāvoklī pieļaujama riska ietvaros pacientu varētu transportēt. Te vietā pieminēt, ka starp iestādēm Akrā nav nekādu telefona vai citu sakaru. Viss tiek darīts, kāpjot mašīnā un braucot turp, kur nepieciešams. Vismaz mašīna mūsu rīcībā ir, tāpēc varam doties uz lidostu, lai kārtotu jautājumus, kad kurp vest pacientu.Administratori atļāvos nodēvēt par virsnieci – tērpta baltā kostīmā ar sarkaniem uzplečiem un zelta  zvaigznēm. Apstākļi hospitālī  pieņemami – divvietīga palāta ar televizoru. Starp pacientiem aizslietnis...

Brauciens cauri pilsētai līdz lidostai aizņem aptuveni stundu. Uz katra stūra baudāma Āfrikas eksotika - tirgoties kāri ļaudis, ne viens vai divi, bet vai veseli divdesmit, pārdod visu iespējamo - suvenīrus, tualetes papīru desmit ruļļus, kas tiek nesti uz galvas, dažādus augļus. Ubago retais. Visi tirgojas, taču nevienu kārtīgu veikalu nemanu - tirgošanās notiek uz ielas. Dzīve rit uz ielas... Ir dažas daudzstāvu ēkas, taču, braucot cauri atsevišķiem rajoniem, mans pavadonis ieteic somas nolikt zem sēdekļa un cieši aizvērt logus. Vietumis jūtama krietna smirdoņa, jo notekūdeņi tiek novadīti pa kanāliem ielu malās. Jautāts par drošību, mans pavadonis apgalvo - pēdējā laikā paliekot mierīgāk, jo zagļi tagad vairāk dodoties uz Eiropu.

Aptuveni pēc stundas esam lidostā. Iedomājieties manu pārsteigumu, kad uzzinu, ka aviobiļešu rezervācijas nav! Vienkārši nav... To noskaidrojam ap vieniem dienā, lidojums paredzēts deviņos vakarā. Sākas telefona zvani - Harijam telefons ir, taču tā karti papildināt braucam reizes trīs. Sākotnēji aģentūra Rīgā neatbild, jo ir taču cita laika josla. Sazvanījuši ceļojumu aģentūru, kas it kā bija rezervējusi biļetes, uzzinām, ka rezervāciju nācies atteikt. Lai transportētu pacientu guļus stāvoklī, rezervēt biļetes nepieciešams trīs dienas iepriekš - diviem sēdekļiem jābūt izņemtiem jau tad, kad lidmašīna izlido no Amsterdamas, un tas viss maksā naudu. Viena iespēja - atstāt pacientu Āfrikā. Grūti teikt, kas ar viņu notiktu tālāk. Pamatota nojauta man saka, ka tā rīkoties nevajadzētu. Nolemju braukt skatīties, vai iespējama transportēšana sēdus stāvoklī.

Tātad - stundas brauciens cauri ­visai pilsētai atpakaļ uz hospitāli... Izvērtēju pacientu, vai viņš sēdus stāvoklī var izturēt ceļu. Pastāstu, ka, lai nokļūtu Eiropā Amsterdamā, biznesa klasē ir ērts sēdeklis. Viņš ir gatavs šādam pārbaudījumam, tas izlasāms arī viņa acīs. Pieņemu lēmumu vest pacientu pussēdus stāvoklī. Atkal brauciens cauri pilsētai uz lidostu, apmetot loku gar vienīgo ēku, kurā ir faksa aparāts. Zvanu apdrošinātājiem un informēju par pieņemto lēmumu transportēt pacientu sēdus un lūdzu nodrošināt hospitalizāciju Amsterdamā, kas tiek apsolīta.Daudzu Akras iedzīvotāju ikdiena rit uz ielas. Lai rastu iespējas atpūtai, tālu nav jāmeklē – lielās mazgājamās bļodas acīmredzot ir lieliski izmantojamas šādam mērķim

No iepriekš runātā ir labi noprotams, ka pacients ir gulošs, un tiek izvirzīts jautājums, kā viņš tiks lidmašīnā, ja ir jāpārvar traps... Tātad - jābrauc pie pacienta skatīties, vai viņš atbalstīts spēj iet arī dažus soļus kājām. Atkal - stunda cauri visai Akrai. Ceļu pacientu kājās: kāja pendelējas uz visām pusēm. Raugos, vai viņš neģībst, prasu, vai varēs dažus soļus spert. Viņš padevīgi atzīst - kas cits atliek?! Tā viņam ir gandrīz pēdējā cerība tikt prom no šī kontinenta.

Atkal braucam uz lidostu. Ar apdrošinātājiem viss ir nokārtots. Nākamajā dienā no rīta Amsterdamā mūs sagaidīšot un pacientu operēšot turpat Amsterdamā. Brauciens atpakaļ uz hospitāli. Ieceļam pacientu ātrās palīdzības mašīnā. Fiksēt kāju faktiski nav iespējams, jo jāfiksē divas locītavas. Tādā gadījumā pacientu savukārt nevar pārvietot sēdus krēslā. Kad, sekojot ātrās palīdzības mašīnai, esam nonākuši lidostā, jau sāk krēslot. Ar sēdratu palīdzību tiekam līdz lidmašīnai un iesēdinām pacientu lidmašīnas sēdeklī. Pārņem patīkams atvieglojums, ka pēc zināma laika būsim Eiropā. Ieturot maltīti, atļauju pacientam arī 50 gramus degvīna, lai kāja mazāk sāp.

5.diena - sarežģījumi un to atrisinājumsSadzīviskās rūpes ne vien  uz Akras sieviešu pleciem,  bet arī... galvām

Pēc sešu stundu lidojuma pēc vietējā laika sešos no rīta esam Amsterdamā. Starp citu, soma ar visu nepieciešamo, kas varētu noderēt komplikāciju gadījumā, bija palikusi lidmašīnas bagāžā, tāpēc lidojums tika pārvarēts ar dažām atsāpinošām pretiekaisuma tabletēm. Arī sagatavotā pīle, lai pacients vajadzības gadījumā var nokārtot savas dabīgās vajadzības, bija jānodod bagāžā... Nācās pacientu pašam uz saviem pleciem gādāt līdz tualetei.

Nevaru apgalvot, ka pēc iepriekšējās dienas piedzīvojumiem man tāda doma prātā neienāca, tomēr, izkāpjot no lidmašīnas, ļoti cerēju ieraudzīt sagaidītājus, taču par mums neviens neko nezina. Ieceļu pacientu sēdratos, un mēs iebraucam lidostas ēkā. Tur no lidmašīnas sagaida cilvēkus ar kustību problēmām - kādu sievieti ar nelielu ģipsīti iesēdina elektromobīlītī, arī citus. Mēs, protams, paliekam. Noskaidroju, kur atrodas medpunkts.

Stāstu savu bēdu, taču lidostas darbinieks medpunktā, pārlūkojis visus pienākušos faksus, vien nogroza galvu - par mums viņam ziņu nav. Atstāt pacientu medpunktā arī neļauj, jo uzgaidīt, ja situācija nav akūta, varot arī uzgaidāmajā telpā. Zvanu uz Rīgu. Ir agrs rīts, neviens neceļ klausuli. Kad viena darbiniece atbild, tā vaino otru. Neesot izdevies sarunāt slimnīcu, mierina, ka pašlaik sazinoties ar Vāciju, lai pacientu varētu vest turp, taču šis brīdis man šķiet izšķirošs un es pieņemu lēmumu lidot uz Latviju. Tas gan ir sarežģīti, jo jālido ar mazāku lidmašīnu, kurā sēdēt ir daudz grūtāk, tomēr saku, lai gādā biļetes man un pacientam. Izrādās, tajā dienā uz Rīgu viens vien reiss ir atlicis. Nākas pasteigties. Pārtikas straujās maiņas rezultātā pacientam ir sākusies disbakterioze. Pēdējā brīdī tiekam līdz reģistrēšanās vietai. Tad gaidām, kad piebrauks medicīniskās palīdzības busiņš, kas aprīkots tā, lai varētu pacientu iecelt lidmašīnā. Darbiniece mūs mudina, jo izlidošanu vairs nevar atlikt, taču viss jāpaveic pēc instrukcijas - ratiņi busiņā vēl jānostiprina. Līkumojot gar citu lidmašīnu astēm un palaižot garām kādu jau uz skrejceļu braucošu lidmašīnu, beidzot nonākam pie tās, kurai jālido uz Rīgu un kas mūsu dēļ kavējas jau kādu pusstundu. Kad pacients tehniski diezgan viegli ir iedabūts lidmašīnā, pārņem patiesa atvieglojuma sajūta, ko nespēj mazināt sarežģījumi, pāris reizes nokļūstot līdz tualetes telpai. Rīgā mūs sagaida Katastrofu medicīnas centra mašīna, kas gatava tūdaļ doties ceļā uz Klaipēdu, lai pacientu nodotu Lietuvas mediķu rokās.Tirgoties kāri ļaudis, ne viens vai divi,  bet veseli divdesmit, pārdod visu iespējamo – suvenīrus, tualetes papīru, dažādus augļus. Visi tirgojas, taču nevienu kārtīgu veikalu nemanu – tirgošanās notiek uz ielas

Pārdomu netrūkst

Mēs pārzinām dažādas tehnoloģiskās iespējas pacienta ārstēšanā, zinām, kā izmantot lāzeru, protam operēt laparoskopiski, taču reizumis ārsta praksē var nākties saskarties ar gadījumiem, kad šīs zināšanas pielietot nav iespējams. Vai esam gatavi pieņemt pareizos lēmumus? Kā rīkoties situācijā, kad šķembains lūzums nav ārstēts vispār? Izrādās - trīs nedēļas pēc traumas gūšanas ir veidojies kaula primārais rumbējums un kustības pacientam vairs neizraisa šokējošas sāpes. Taču sarežģītās situācijas rezultātā viņš bija ļoti novājināts, mazrunīgs un apātisks, uz apkārt notiekošo maz reaģēja, un ir grūti pateikt, kāds viņš bijis līdz traumai. Laikam kara hospitālis bija labākā vieta, kur viņš varētu atrasties. Domāju, viss galu galā atrisinājās pacientam labvēlīgi. Risks gan bija liels, taču es to akli neuzņēmos. Braucieni cauri Akrai katrs ilga stundu, un man bija laiks izsvērti pārdomāt visus par un pret. Protams, es nebiju redzējis nevienu rentgenuzņēmumu, kādas analīzes vai konsultanta slēdzienu. Bija vien neliels papīrs ar traumas aprakstu. Taču, paraugoties uz notikušo ar laika distanci, atzīstu savu rīcību par pareizu. Pildot šādu izaicinošu ārsta pienākumu, man gadījās redzēt Āfriku - ja ne citādi, tad vismaz caur automašīnas loga rūti. Un iespaidu netrūka.Ieceļam pacientu ātrās palīdzības mašīnā. Fiksēt kāju faktiski nav iespējams, jo jāfiksē divas locītavas

Foto: no personīgā arhīva

 

 

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu