Fiziskās slodzes ietekme uz sirds-asinsvadu sistēmu Vienkāršākā profilakse

Nepietiekama fiziskā aktivitāte ir ne tikai kardiovaskulāro, bet arī citu hronisku slimību, piemēram, cukura diabēta, dažādu audzēju (plaušu, resnās zarnas audzēju u. c.), aptaukošanās, hipertensijas, kaulu un locītavu slimību (osteoporozes un osteoartrīta), depresijas modificējams riska faktors. Pat neliela fizisko spēju uzlabošana ievērojami samazina priekšlaicīgas nāves risku. Salīdzinoši, cilvēkiem, kuriem panākta pietiekama ķermeņa svara kontrole, nāves relatīvais risks piecu gadu periodā tiek samazināts par 44%. Īpaši jāatzīmē gados vecāki cilvēki, sievietes un iedzīvotāji ar zemāku sociālekonomisko stāvokli, kuru vidū biežāk novērojams nepietiekams fiziskās aktivitātes līmenis.

Slodzes efekti organismā

Labvēlīgie

Labvēlīgā fizisko slodžu iedarbība tieši vai netieši ir saistīta ar vairākiem bioloģiskiem mehānismiem organismā. Kopā ar pareizu uzturu fiziska slodze uzlabo ķermeņa vispārējo stāvokli: nodrošinot ķermeņa svara kontroli, samazinās aptaukošanās, jo aerobo slodžu laikā enerģijas ražošanai tiek izmantotas arī taukskābes; tiek uzlabots lipīdu profils, samazinot kopējā holesterīna, triglicerīdu, zema blīvuma lipoproteīnu holesterīna līmeni, paaugstinot augsta blīvuma holesterīna līmeni asinīs un normalizējot augsta un zema blīvuma lipoproteīnu holesterīnu attiecību asinīs; uzlabojas glikozes hemostāze un insulīna sensitivitāte; tiek ietekmēta asins koagulācija, veicinot fibrinolīzi, samazinot trombocītu reaktivitāti un lokālas trombozes tieksmi; tiek uzlabota endotēlija funkcija un tā vazodilatējošās spējas; samazinās asinsspiediens; tiek mazināts sistēmiskais iekaisums - ir iespējams ievērojami samazināt C reaktīvā olbaltuma līmeni.Fiziskās sagatavotības izvērtējums pēc EUROFIT metodes skolēniem (%)

Laikus uzsākot adekvātas fiziskās aktivitātes, tiek veicināta kolaterālo asinsvadu attīstība, palielinās slodzes tolerance, uzlabojas sirds muskuļa funkcionālās spējas, sirds asinsvadu tonuss, koronārā asinsrite un autonomā regulācija. Adekvāta fiziskā aktivitāte stabilizē centrālo nervu sistēmu, radot psiholoģisko labsajūtu, palīdzot atbrīvoties no stresa, nemiera un depresijas.

Gados vecākiem cilvēkiem regulāras fiziskās aktivitātes labvēlīgu ietekmi var novērot bez nozīmīgām izmaiņām tradicionālajos fizioloģiskajos rādītājos, kā, piemēram, sirds izsviede un oksidatīvais potenciāls. Turklāt, ikdienas fiziskā aktivitāte var uzlabot muskuļu skeleta sistēmas fizisko sagatavotību - muskuļu izturību, muskuļu spēku un elastīgumu.

Klīniskajos pētījumos un literatūras datos pieejamā informācija apliecina lineāru saistību starp fizisko aktivitāti un veselības stāvokli, piemēram, palielinātas fiziskās aktivitātes līmenis nāves relatīvo risku samazina par 25-30% gan sievietēm, gan vīriešiem. Fiziski neaktīvām vidēja vecuma sievietēm (fiziskas nodarbības mazāk kā viena stunda nedēļā) ir novērota vispārējās un ar vēzi saistītās mirstības palielināšanās (attiecīgi par 52% un 29%) un kardiovaskulārās mirstības palielināšanās divas reizes, salīdzinot ar fiziski aktīvām sievietēm. Pēdējo 50 gadu laikā veiktie pētījumi apstiprina perifēro mehānismu (arteriolu dilatācija - nodrošina lokāli, hormonāli un neirāli mehānismi; skeleta muskuļu pumpja kapacitāte) primāro lomu asinsrites atbildes reakcijā uz slodzi (kā rādītāji definēti maksimālā sirds izsviede un maksimālā skābekļa aprite - VO2max) salīdzinot ar centrālajiem sirds mehānismiem (sirds hronotropā, inotropā vai diastoliskā funkcija).

Jāatzīmē, ka skeleta muskuļi ir ne tikai kustību orgāni, bet arī savdabīgas perifērās sirdis, kas aktīvi palīdz asinsritei (īpaši venozajai). Tāpēc spēka treniņos izmanto fiziskus vingrinājumus ar noslogojumu, kas mērķtiecīgi stimulē tieši muskuļu sasprindzinājuma pakāpi.

Visu iepriekšminēto iemeslu dēļ uzlabojas katram cilvēkam pats svarīgākais rādītājs - dzīves ilgums un tās kvalitāte.

Fiziskās slodzes izraisīti patoloģiski stāvokļi organismā

Fizisku slodžu ietekmē rodas nogurums - normāls fizioloģisks organisma stāvoklis, kas iestājas pēc katras nopietnas fiziskās nodarbības, kam ir raksturīga īslaicīga darbaspēju un funkcionālo rādītāju samazināšanās. Efektīva treniņa fizioloģiskais pamats ir secīga noguruma un atjaunošanās procesu mija. Ja ilgāku laiku nenotiek pilnīga atjaunošanās, rodas pārpūle, kad bez fizioloģiskajām novirzēm attīstās dažādi organisma funkciju traucējumi - slikta pašsajūta, pasliktinās kustību precizitāte, koordinācija, pavājinās adaptācija fiziskai slodzei. Ja pārpūlei laicīgi netiek pievērsta uzmanība, var attīstīties pārtrenēšanās vai pārslodze. Pārtrenēšanās ir centrālās nervu un hormonālās regulācijas traucējumi, kas izpaužas ar novirzēm dažādu organisma funkcionālo sistēmu darbībā. Pārslodze rodas, ja fiziskā slodze neatbilst sportista sagatavotības pakāpei, tai izdala trīs klīniskās formas:

  • akūta fiziska pārslodze - attīstās vienreizējas, konkrētajam organisma izejošajam funkcionālajam stāvoklim pārmērīgas slodzes laikā vai uzreiz pēc tās; tā izsauc vai atklāj slēptas patoloģiskas izmaiņas orgānos vai orgānu sistēmās, kas noved pie to funkciju traucējuma; attīstās galvenokārt nepietiekami trenētiem cilvēkiem un iesācējiem;
  • hroniska fiziska pārslodze - rodas atkārtotas slodžu neatbilstības funkcionālajam līmenim rezultātā un raksturojas ar centrālās nervu sistēmas regulācijas traucējumiem, kas izpaužas kā anabolisma un katabolisma disbalanss, kā arī atjaunošanās procesu neadekvātums;
  • akūtas fiziskas pārslodzes parādības, kas izpaužas hroniski - vērojamas slodzes laikā vai uzreiz pēc treniņu vai sacensību slodžu veikšanas, tām raksturīgas pirmo divu formu pazīmes.

Akūtas pārslodzes ietekme uz sirds-asinsvadu sistēmu

Ar akūtu pārslodzi saprot sirds patoloģisku stāvokli, kas attīstās, ja organisma funkcionālās iespējas neatbilst veicamajai fiziskajai slodzei. Smagos sirds pārslodzes gadījumos attīstās akūta sirds mazspēja, kas var novest pie pēkšņas nāves. Vieglākos gadījumos veidojas kardiomiopātija, kas var noritēt asimptomātiski. Retos gadījumos slodzes laikā vai uzreiz pēc tās rodas izteikts nespēks, nogurums, sirdsklauves, smaguma sajūta un spiedošas sajūtas sirdī, muskuļu vājums. Dažreiz mēdz būt slikta dūša un vemšana, attīstās kolapss un šoks, par ko liecina izteikts ādas bālums, reizēm ar cianotiskiem plankumiem, sirdstoņu dobjums, tahikardija, asinsspiediena krišana, iespējams samaņas zudums. Parasti pilnīga miera nodrošināšana, bieži pat bez kardiostimulējošu medikamentu izmantošanas, ātri likvidē akūtu sirds mazspēju.

Fiziskas pārslodzes gadījumā iespējama akūta kreisā kambara mazspēja ar sastrēgumu mazajā asinsrites lokā. Šajā gadījumā ir elpas trūkums, apgrūtināta elpošana, lēkmjveida klepus, auskultējot mitri trokšņi.

Smagos fiziskas pārslodzes gadījumos iespējama koronārās asinsrites nepietiekamības attīstība sakarā ar to, ka asiņu daudzums, kas plūst caur koronārajām artērijām, kļūst nepietiekams, lai apmierinātu miokarda skābekļa vajadzības. Reizēm izskaidrojums tam var būt ģenētiski noteikti šauri izlocīti koronārie asinsvadi ar nelielu kolaterāļu skaitu, kas var būt infarkta iemesls fizisku slodžu laikā arī neizmainītu asinsvadu gadījumā.

Akūtu kardiomiopātiju pārmērīgu fizisku slodžu ietekmē var pavadīt sirds ritma traucējumi: ekstrasistolija, sinoaurikulārā blokāde, ritma avota migrācija.

Hroniskas pārslodzes ietekme uz sirds-asinsvadu sistēmu

Hroniskai pārslodzei raksturīgi atsevišķu orgānu, biežāk tieši sirds asinsvadu sistēmas, bojājuma aina. Jāuzsver, ka sākumā sportista vispārējais stāvoklis un rezultāti var nepasliktināties, nereti izmaiņas var konstatēt tikai instrumentālo izmeklējumu laikā.

Sirds-asinsvadu sistēmas hroniska fiziska pārslodze var izpausties kā dažādi sindromi: miokarda repolarizācijas traucējumu (miokarda distrofijas jeb kardiomiopātijas), aritmijas, hipertoniskā vai hipotoniskā veidā. Jāuzsver, ka miokarda repolarizācijas traucējumi ir visbiežāk sastopamā hroniskas fiziskas pārslodzes forma.

Profilaksē galvenais ir treniņu procesa pareiza plānošana un sistemātiska medicīniskā pārbaude. Nav pieļaujama piedalīšanās sporta nodarbībās pat vieglu slimību gadījumā, kā arī treniņu forsēšana.

Sūdzības

Sūdzības var būt par biežām durošām sāpēm sirds rajonā, nogurdināmību, miega traucējumiem, pasliktinātu apetīti, pastiprinātu svīšanu, galvassāpēm, samazinātām darbaspējām. Var novērot patoloģiskas pulsa un asinsspiediena reakcijas uz dozētām fiziskām slodzēm, EKG vienlaicīgi tiek reģistrēti dažādi ritma traucējumi, atrioventrikulāras blokādes un sinuaurikulāras blokādes.

Sportistiem aritmijas sastop divas trīs reizes biežāk, salīdzinot ar cilvēkiem, kuri ar sportu nenodarbojas. Jebkuras aritmijas gadījumā nepieciešama sīka izmeklēšana. Tikai pēc sirds patoloģijas izslēgšanas un ekstrakardiālu iemeslu trūkuma gadījumā drīkst sirds ritma traucējumus saistīt ar neadekvātām fiziskām slodzēm.

Smēķēšana un alkohola lietošana vienlaikus ar fiziskām slodzēm var provocēt sirds ritma traucējumus līdz pat priekškambaru mirdzēšanai.

Patoloģiju diferenciālās diagnostikas grūtības

Pirmshipertoniskie stāvokļi sportā tāpat kā klīniskajā praksē rada lielas diferenciāldiagnostiskas problēmas. Nav noteikti precīzi kritēriji, kas palīdzētu diferencēt arteriālā asinsspiediena paaugstināšanos hipertoniskās slimības pirmās stadijas gadījumā, hroniskas fiziskas pārslodzes, pārejas vecuma konstitucionālas hipertonijas, izteiktas emocionālas labilitātes un simptomātiskās hipertensijas gadījumā. Lai veiktu precīzu diferenciāldiagnozi, nepieciešama padziļināta izmeklēšana.

Hipotoniskais sindroms raksturojas ar arteriāla asinsspiediena pazemināšanos pieaugušiem zem 100 un 60 mmHg. Šī sindroma biežums sportistu vidū un populācijā kopumā neatšķiras, divas trīs reizes biežāk sastopams sievietēm; pieaugot vecumam, tā biežums samazinās. Hipotonija sagādā lielas di­ferenciāldiagnostiskas grūtības, jo stabila asinsspiediena samazināšanās ataino kā augstu veicamo slodžu izpildes efektivitāti, tā arī adaptācijas, dizadaptācijas vai citu patoloģisku stāvokli. Svarīgs diferenciālās diagnostikas moments ir sirds saraušanās biežums: fizioloģiskā hipotonija kombinējas ar mērenu bradikardiju un pat nelielas tahikardijas vai izteiktas bradikardijas gadījumos netiek novērota. Patoloģisku hipotoniju pavada sūdzības un pazeminātas darbaspējas. Ja hipotonijas sindroms parādās pēc akūtas slimības vai ja pastāv hronisks infekcijas perēklis, tā tiek traktēta kā sekundārā hipotonija, ko bieži pavada sūdzības un objektīvā simptomātika.

Fiziskās slodzes atbilstības noteikšana

Slodžu atbilstības noteikšanā svarīga nozīme ir pašsajūtai. Vienkāršas, bet objektīvas pazīmes noguruma diagnostikai ir ādas krāsas izmaiņas, svīšana, kustību koordinācijas, koncentrēšanās traucējumi, pašsajūtas pasliktināšanās, garastāvokļa izmaiņas, miega traucējumi, nevēlēšanās trenēties. Tāpēc, ja fizisko slodžu laikā vai pēc tām pašsajūta ievērojami pasliktinās un nogurums saglabājas vēl nākamajā dienā, slodze bijusi par lielu.

  • Vienkārši pielietojams ir runas tests- ja fiziskās aktivitātes laikā cilvēks nespēj parunāt, slodze ir par lielu.
  • Var izmantot maksimālo sirdsdarbī­bas frekvenci pēc formulas SFmax = 220 mī­nus vecums gados, un pēc nepieciešamās treniņu slodzes intensitātes aprēķina treniņa mērķa sirdsdarbības frekvenci % no iegūtā lieluma.
  • Par slodžu atbilstību var spriest, to laikā fiksējot un analizējot ergometriskus rādītājus - slodžu laiku, apjomu, intensitāti, organisma fizioloģiskos rādītājus - maksimālo skābekļa patēriņu, sirdsdarbības frekvenci, anaerobās maiņas slieksni, asinsspiediena, sirdsdarbības frekvences rādītājus.
  • Fiziskās izturības nespecifiskie testi: steptests, veloergometrija, tredmils.

Nedaudz par situāciju Latvijā

Iedzīvotāju fiziskās aktivitātes līmenis

Pēc 2004. gadā publicētā FINBALT pētījuma datiem, Latvijā tikai 40% vīriešu un 30,8% sieviešu ar fiziskiem vingrinājumiem nodarbojas pietiekami: vismaz 30 minūtes divas trīs reizes nedēļā. 2004. gadā publicētā Skolēnu veselības paradumu pētījuma (HBSC) dati bija vēl satraucošāki: pietiekama fiziskā aktivitāte bija tikai 37,4% zēnu un 23,4% meiteņu.

Sporta medicīnas valsts aģentūra pēc Eiropas Padomes Fiziskās attīstības komitejas ieteiktās EUROFIT metodes ir veikusi pētījumus par bērnu un jauniešu fizisko attīstību, sirds un asinsvadu sistēmas funkcionālajām spējām un fiziskās sagatavotības līmeni. Iegūtie rezultāti pierādīja - pēdējo gadu laikā Latvijā ievērojami pasliktinājies bērnu un jauniešu fiziskās sagatavotības līmenis (tabula). Minētie fakti liecina par Latvijas skolēnu slikto fiziskās sagatavotības līmeni un nepietiekamo sirds un asinsvadu sistēmas funkcionālo stāvokli. Atliek vien secināt, ka skolā plānotās divas sporta stundas nedēļā, īpaši, ja tās notiek vienā nedēļas dienā, nenodrošina pietiekamu fiziskās aktivitātes līmeni. Mazkustība, kas vērojama jau bērnu un pusaudžu vecumā, ir augsts riska faktors saslimšanai ar sirds un asinsvadu slimībām.

Medicīniskā aprūpe sportā - vājais posms

Lai nedaudz sakārtotu medicīnisko aprūpi sportā 2006. gada 14. martā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 195 "Sportistu un bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi veselības aprūpes un medicīniskās uzraudzības kārtība". Šajos noteikumos norādīts, ka par to ievērošanu atbildīgs ir tieši sporta izglītības iestādes vai sporta kluba vadītājs. Vadītājam jānodrošina, ka viņa vadītā kluba nodarbībās piedalās tikai tādas personas, kurām ir ģimenes ārsta izziņa par atļauju nodarboties ar konkrēto sporta veidu, kā arī nodarboties paaugstinātas fiziskas slodzes apstākļos.

Uztrauc fakts, ka ne visas personas, kas Latvijā nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm arī sporta klubos un citās organizācijās, tiek pakļautas minētajiem noteikumiem. Sporta likums nosaka, ka sportists „ir fiziska persona, kas nodarbojas ar sportu un piedalās sacensībās", bet bērni ar paaugstinātu fizisku slodzi, pēc MK noteikumiem Nr. 195 - „ja bērni papildus pirmsskolas, pamatizglītības vai vidējās izglītības programmu apguvei apmeklē sporta treniņus (nodarbības) sporta izglītības iestādēs, sporta klubos vai sporta federācijās un nepiedalās sporta sacensībās". Tātad minētie Ministru kabineta noteikumi neaptver cilvēku grupu, kas ir vecāki par 18 gadiem, nodarbojas ar fiziskām slodzēm, bet sacensībās nepiedalās - nevienos normatīvajos aktos nav atrunāta viņu veselības aprūpes kārtība.

Pagaidām nav veikts nopietns pētījums par situāciju sporta klubos valstī. Taču jānorāda, ka vairumā gadījumu klubu vadību maz interesē apmeklētāju veselības stāvoklis, pareizāk gan būtu teikt, ka tas tiek atstāts pašu apmeklētāju ziņā. Biežākais veids, kā juridiski tiek apspēlēts šis jautājums, ir, ietverot iekšējās kārtības noteikumos punktus, ka sporta klubs neatbild par klienta veselības stāvokli, apmeklētājs uzņemas visu atbildību gadījumā, ja nav informējis kluba attiecīgo darbinieku par veselības problēmām un tās viņam radušās, izmantojot jebkuru no kluba sniegtajiem pakalpojumiem.

Nereti sporta klubi piedāvā darbaspēju diagnostiku, ko parasti gan veic tikai sporta speciālisti, reti dziļāk interesējoties par veselības stāvokli. Tiek piedāvātas arī fizioterapeitu konsultācijas par organisma funkcionālā stāvokļa atjaunošanu pēc treniņiem, pārslodzēm un traumām, kur gan reti novērojama ārstu līdzdalība, kā arī sporta klubu bāru darbinieku konsultācijas par klientam nepieciešamajām pārtikas piedevām.

Praktiskie ieteikumi

  • Pirms fizisko aktivitāšu uzsākšanas obligāta veselības pārbaude pie ģimenes ārsta, ja nepieciešams - padziļināta veselības pārbaude pie speciālistiem.
  • Ja konstatētas veselības problēmas, jākonsultējas ar attiecīgo speciālistu un fiziskās rehabilitācijas ārstu par atbilstošu individuāla rehabilitācijas pasākumu plāna sastādīšanu.
  • Ja kontrindikācijas fiziskām aktivitātēm nav atklātas, vēlams noteikt funkcionālās sagatavotības līmeni.
  • Fiziskā slodze jāplāno atbilstoši cilvēka veselības stāvoklim un viņa fiziskajai sagatavotībai.
  • Nodarbības jāuzsāk speciālista uzraudzībā.
  • Ieteicams izvēlēties fiziskos vingrinājumus, kas palīdz uzturēt un pilnveidot izturību, mēreni lokanību un īpaši vīriešiem arī spēku, izmantojot arī elpošanas un atslābināšanās vingrinājumus.
  • Svarīgākie ir izturības treniņi - cikliskie sporta veidi, lai kustībās tiktu iesaistītas pēc iespējas vairāk un vispusīgāk visas locītavas un muskuļu grupas; izturības attīstīšanai mērenas intensitātes cikliskas slodzes nepieciešamas vismaz trīs līdz piecas reizes nedēļā - ideāli 20-60 minūtes katru dienu.
  • Pasaules Veselības organizācija kā minimālo fiziskās slodzes laiku bērniem rekomendē 90 minūtes, pusaudžiem - 60 minūtes, bet pieaugušajiem - 30 minūtes dienā vidējas intensitātes fiziskas aktivitātes.
  • Ar fiziskām aktivitātēm jānodarbojas ilgstoši, vēlams bez pārtraukumiem.
  • Ja cilvēks nekad ar sportu nav nodarbojies, fiziskas slodzes jāsāk pakāpeniski, ar mērenas intensitātes 20 minūšu nodarbībām.
  • Mazaktīviem vecāka gadagājuma cilvēkiem ieteicams fiziskās slodzes uzsākt ar ikdienā veicamo kustību aktivitāšu palielināšanu (piemēram, stāvēt, nevis sēdēt, runājot pa tālruni; pastaigāties ar suni ilgāk; novietot savu automašīnu stāvvietā attālāk no mājas vai darba vietas utt.). Ja minētās slodzes neizraisa nepatīkamas sajūtas, slodzes intensitāti un laiku pakāpeniski palielināt līdz 80% no maksimālās.
  • Ievērot pareizus treniņa principus jeb struktūru: iesildīšanos, galveno daļu, atsildīšanos.
  • Nepiedalīties sporta nodarbībās uzreiz pēc ēšanas.
  • Piemēroti ģērbties fizisku slodžu laikā (īpaša uzmanība - apaviem).
  • Nav vēlamas ilgstošas sporta nodarbības un sporta sacensības to radītās psihiskās spriedzes dēļ.
  • Fiziskajām aktivitātēm jābūt patīkamām, tām jārada gandarījums.

Nobeigums

Fiziskās aktivitātes iztrūkums ir viens no sirds asinsvadu sistēmas slimību ietekmējamiem riska faktoriem, tāpēc savlaicīga un piemērota fiziska slodze jau no agras bērnības līdz mūžā beigām ir viens no sirds asinsvadu slimību profilakses pasākumiem - vislētākā, visvienkāršākā, vispieejamākā profilakse.

Ņemot vērā iedzīvotāju zemo fiziskās aktivitātes līmeni valstī, medicīnas darbiniekiem, īpaši ģimenes ārstiem, būtu jārekomendē pacientiem piemērotas un regulāras fiziskās aktivitātes vai jāiesaka attiecīga speciālista (sporta ārsta, fizioterapeita, rehabilitologa) konsultācija.

„Ir daudz vienkāršāk veselību saglabāt nekā to atgūt," teicis aerobikas tēvs, ārsts Kenets Kūpers, un šiem vārdiem vajadzētu kļūt par vienu no ģimenes ārstu pamatpostulātiem.

Literatūra

  1. Stabilas stenokardijas novērtēšana un farmakoterapija: vadlīnijas. Rīga, 2007.
  2. Trenera rokasgrāmata. Rīga, 2004.
  3. Trenera rokasgrāmata - 2. Rīga, 2006.
  4. Agerberga-Augškalne L., Koroļova O. Fizioloģija ārstiem. Rīga, 2007.
  5. Mauriņa L. Fiziskās aktivitātes kardioloģijā. Rīga, 2005.
  6. Лях B. И. Двигательные способности школь­ни­ков: основы теории и методики развитияю Москва, 200.
  7. Braunwald E. et al. Heart Disease. 6th Editions. A textbook of Cardiovascular medicine. 2001; 943, 1024, 1054, 1408-1411, 202.
  8. Rowland R. W. Circulatory responses to exercise are we misreading fick? The American College of Chest Physicians 2005; 12.
  9. Warburton E. R. D. et al. Health benefits of physical activity: the evidence//Canadian Medical Assiciation Journal 2006; 174.

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti