Pasaulē alerģiska rinīta prevalence ir 5—50 %, atkarībā no pētāmās populācijas un pētījuma metodoloģijas. Pastāv vairāki riska faktori, kas atbild par alerģiska rinīta attīstību, — ģenētika, putekļu ērcītes, putekšņu, sēnīšu alergēnu vai dzīvnieku epitēlija ekspozīcija in utero vai agrīni bērnībā, kā arī gaisa piesārņojums, tabakas dūmi un pat sociālekonomiskais stāvoklis.
Pētījums par gandrīz 200 pārtikas produktiem ar ticamu pārtikas alerģiju un 45 produktiem ar iespējamu pārtikas alerģiju nācis ar jaunām atklāsmēm par alimentāras alerģiskas reakcijas veicinātājiem. Lielākoties pētījumi koncentrējas uz <em>lielo astotnieku</em> – govs pienu, vistas olām, kviešiem, soju, zemesriekstiem, koku riekstiem, zivīm un vēžveidīgajiem -, taču šajā gadījumā izvērtēti iespējami un ticami prognostiskie faktori alerģiskai reakcijai plašām ēdienu grupām.
Izsitumu spektrs ir ļoti plašs, bet tas ne tuvu nenozīmē, ka jebkāda veida izsitumi ir saistīti ar alerģiju. Ļoti bieži pacients paliek ar neatbildētu jautājumu: kāpēc veidojās izsitumi un kas jādara (vai nav jādara) turpmāk dzīvē, lai tie neatkārtotos.
Alerģiska rinīta ārstēšanas stūrakmens ir intranazāli preparāti. Vadlīnijās priekšroka dota intranazāliem kortikosteroīdiem (IKS), intranazāliem antihistamīniem (IAH) vai to fiksētām kombinācijām (IKS + IAH). Lai pārskatītu un savstarpēji salīdzinātu šo medikamentu efektivitāti un drošuma profilu alerģiska rinīta ārstēšanā, pirmo reizi veikts sistemātisks pārskats un tīkla meta-analīze tikai par intranazāliem preparātiem.
Mūsdienu medicīnā antihistamīna līdzekļi, īpaši H1 receptoru blokatori, ieņem būtisku vietu alerģisku slimību ārstēšanā. Tie ir pirmās izvēles medikamenti tādām izplatītām patoloģijām kā alerģisks rinīts, nātrene, angioedēma un alerģisks konjunktivīts.
Bronhiālā astma ir viena no biežākajām hroniskajām slimībām: pasaulē ar bronhiālo astmu slimo vairāk nekā 230 miljoni cilvēku jeb tā ir katram trīspadsmitajam cilvēkam — tā liecina SPKC dati. Alerģiska bronhiālā astma ir biežākais no astmas fenotipiem, kas pēc dažādiem literatūras avotiem attiecināms uz 40—60 % astmas pacientu.
Jau 4. gadsimtā pirms mūsu ēras nātreni savos rakstos aprakstīja Hipokrats, norādot uz tās līdzību ar nātres dzēlienu. Tāpēc daudzās valodās šā stāvokļa nosaukums radies šīs saistības dēļ. Savukārt romiešu skola koncentrējās uz dedzinošu sajūtu (urere) nātrenes izsitumu vietās un Plīnijs ieviesa vārdu uredo. 10. gadsimtā Hali Ben Abbas lietoja vārdu essera, kas nozīmē “kalns, pacēlums”, norādot uz nātrenes izsitumu pacēlumu virs ādas līmeņa. 18. gadsimtā Zedlers slimību sauca par urticatio, bet Franks 1792. gadā izmantoja tagad vispārpieņemto nosaukumu urticaria. [1]
Alerģiskas reakcijas uz tādiem izplatītiem pārtikas produktiem kā piena produkti un zemesrieksti var palielināt sirds slimību risku tikpat vai pat vairāk nekā smēķēšana. Un šīs bīstamās alerģiskās reakcijas var skart gan cilvēkus ar pārtikas alerģijām, gan tos, kuriem nav acīmredzamu alerģijas simptomu.
Alerģisks rinīts (AR) ir alergēnu ierosināts, IgE mediēts deguna gļotādas iekaisums. Klasiski tas izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem — aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, niezi un šķaudīšanu. Tomēr šķietami vieglā slimība pacientam var būt ļoti traucējoša, ko pierāda arvien jauni AR pacientu dzīves kvalitātes un miega traucējumu izvērtēšanas pētījumi.
Miega traucējumi, grūtības koncentrēties un veikt darba pienākumus, risks citu atopiju attīstībai — tā ir tikai daļa no neārstēta alerģiska rinīta nevēlamajām blaknēm. Nav nozīmes, vai alerģisks rinīts ir sezonāls vai pastāvīgs, tā pārvaldība pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanai ir svarīgs ārsta uzdevums.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Miokardīts ir sirds muskuļa jeb miokarda iekaisuma slimība, kas var attīstīties infekciju, toksisku vielu iedarbības vai imūnsistēmas aktivācijas rezultātā. Miokardītam ir plašs klīnisko izpausmju un slimības gaitas spektrs, un lielākajā daļā gadījumu tas spontāni izzūd. Turklāt dažiem pacientiem iekaisums var izraisīt plašu rētošanos, kas veicina kreisā kambara remodelēšanos, novedot pie dilatācijas kardiomiopātijas. [1] Ņemot vērā 2025. gada Eiropas Kardiologu biedrības atjauninātās miokardīta vadlīnijas, tiks akcentēti jaunākie pierādījumi un rekomendācijas, lai atspoguļotu aktuālo izpratni par slimības diagnostiku.
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir hroniska imūnsistēmas mediēta kuņģa-zarnu trakta saslimšana. Anēmija ir viena no biežāk sastopamajām IZS izpausmēm ārpus zarnām. Šis pētījums novērtēja anēmijas izplatību IZS pacientu vidū pasaulē.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Izolēta cervikāla distonija (ICD) ir visbiežāk sastopamā muskuļu distonijas forma pieaugušo vecumā. Par izolētu to sauc, ja pacientam nav citu neiroloģisku patoloģiju, kā tas visbiežāk ir pieaugušo cervikālas distonijas (CD) gadījumā. [1] CD gadījumā gribai nepakļautu muskuļu kontrakciju dēļ pacienta kakls/galva ieņem kādu pozu un/vai veic atkārtotu kustību. Distonija bieži asociējas ar trīci un sāpēm. [2]
