PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Smadzeņu kartogrāfs. Asoc. prof. KASPARS AUSLANDS, neiroķirurgs

M. Lapsa
Asoc. prof. KASPARS AUSLANDS, neiroķirurgs
Asoc. prof. KASPARS AUSLANDS, neiroķirurgs FOTO: Inese Austruma
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.

Ar kādām domām gaidāt vasaru?

Ar cerīgām. Vasara ir atvaļinājumu laiks, kad var atpūsties, vairāk būt kopā ar ģimeni, restartēties. Vēl ir jāiesaistās Eiropas jauno neiroķirurgu kursu organizēšanā, kas augusta beigās notiks Rīgā. Šis ir viens no svarīgākajiem maniem šīs vasaras uzdevumiem, gribas, lai viss izdotos, norisinātos augstā līmenī un būtu labas atsauksmes.

Vai esat skaitījis, cik daudz operāciju esat veicis savā neiroķirurga mūžā un cik — gadā?

Neesmu no tiem dakteriem, kas uzskaita katru operāciju.

Pēdējo gadu laikā esmu veicis ap 200 operāciju gadā, bet kopējais skaits — kādas 3000 operācijas. Tāda ir mana darbu bilance vairāk nekā 25 gados, ko esmu veltījis neiroķirurģijai.

Sabiedrība dzīvo garāku mūžu — vai tas nozīmē, ka neiroķirurgi savā ikdienā redzēs arvien vairāk galvas, muguras smadzeņu audzēju?

Jā, pacientu skaits ar šiem audzējiem pakāpeniski pieaug, jo uzlabojas diagnostika. Vēl tāds fakts, ka pacienti, kuriem ir audzēji citās orgānu sistēmās, dzīvo ilgāk, taču viņiem neatkarīgi no audzēja veida pastāv risks, ka galvas smadzenēs var veidoties audzēja metastāzes. Un tad viņi nonāk mūsu apritē. Tāpēc neizskatās, ka mums būs mazāk darba.

Kā nozare ir mainījusies pēdējos divdesmit gados? 

Kopā ar Eiropas Neiroķirurgu asociācijas vadītāju Claudius Thome Vīnē, Austrijā Kopā ar Eiropas Neiroķirurgu asociācijas vadītāju Claudius Thome Vīnē, Austrijā
Kopā ar Eiropas Neiroķirurgu asociācijas vadītāju Claudius Thome Vīnē, Austrijā

Manuprāt, ir notikušas būtiskas pārmaiņas — uzlabojušās diagnostikas iespējas, operācijas kļuvušas mazāk invazīvas, ir pieejamas dažādas palīgierīces, kas operācijas padara precīzākas, ar labāku rezultātu. Tas ir liels atspaids neiroķirurga darbā. Ja iepriekš vajadzēja vairāk paļauties uz anatomijas zināšanām un personīgo meistarību, tad tagad galvas smadzeņu ķirurģijā papildus ir pieejami rīki, kas ļauj precīzāk diagnosticēt un operēt. Piemēram, neironavigācija — te var vilkt paralēles ar GPS navigāciju automašīnām, kas atvieglo pārvietošanos no punkta A līdz punktam B. 

Patlaban ir salīdzinoši mazāk gadījumu, kad asinsvadu patoloģijas (aneirismas, malformācijas) operējam, atverot galvaskausu. Neiroķirurgi būtiski vairāk veic dažādas mugurkaula operācijas. Dažādas jaunākās paaudzes tehnolo­ģijas un metodes operācijas padara drošākas un vieglāk veicamas, pacientiem — vieglāk panesamas. Turklāt pacientiem stacionārā jāpavada īsāks laika sprīdis nekā pirms gadiem divdesmit.

Un kā Latvijas neiroķirurģija izskatās starptautiskajā arēnā? Cik varoši esam?

Pamatlietās mēs esam labā līmenī. Mazāk sanāk saskarties ar retām patoloģijām, kas ir raksturīgi valstīm ar nelielu populāciju. Tāpēc mēs nevaram būt līderi retu patoloģiju ārstēšanā. Bet, kas attiecas uz neiroķirurgu profesio­nalitāti un operācijas zāļu aprīkojumu, mēs neatpaliekam no kolēģiem Eiropā un pasaulē. 

Vai pašam kaut ko jaunu nācies apgūt pēdējos piecos gados?

Kopā ar Dr. Kārli Bicānu Latvijas Neiroķirurgu biedrības sēdē Kopā ar Dr. Kārli Bicānu Latvijas Neiroķirurgu biedrības sēdē
Kopā ar Dr. Kārli Bicānu Latvijas Neiroķirurgu biedrības sēdē

Lai operācijas laikā varētu labāk saskatīt asinsvadus un audzējus, esam sākuši aktīvi izmantot interoperatīvās kontrastvielas. Arvien aktīvāk lietojam jaunāko aparatūru, piemēram, pirms neilga laika pirmo reizi RAKUS galvas un muguras smadzeņu operāciju laikā izmantojām neiromonitoringu. Kamēr mēs operējam, neirofiziologu komanda veic pacientu neiroloģisko funkciju monitorēšanu, padarot sarežģītas operācijas maksimāli drošas. Pēdējo gadu laikā kopā ar otolaringologu Dr. Ati Legzdiņu esmu sācis veikt transnazālas hipofīzes operācijas. Tiesa, pagaidām esmu šīs metodes apguves procesā. 

Kāds ķirurgs teicis, ka improvizāciju var salīdzināt ar diksilendu džezā: ir pamattēma, un tad seko improvizācija par vienu un to pašu tēmu, bet šī tēma ir jāzina. Ko domājat par improvizāciju neiroķirurģijā? 

Neiroķirurģijā operācijas ir ļoti sistematizētas un strukturētas. Atļauties improvizēt var tad, kad ir apgūtas un izdarītas pamatlietas, operējot radusies nestandarta situācija. Tomēr lielai improvizācijai neiroķirurģijā nav vietas.

Kas ir tās operācijas, kuras jums patīk veikt, kas ir jūsējais lauciņš?

Man patīk precīza un tīra ķirurģija, kad operējot nepieciešama delikāta pieeja, lai, izmantojot dažādus dabiskos anatomiskos koridorus galvas smadzeņu vielās, sasniegtu patoloģiju un, nebojājot apkārtējos audus, veiktu audzēja vai cita veidojuma evakuāciju. Šāds operēšanas stils ir man tuvs, to var dēvēt par manu ķirurga rokrakstu.

Uzstājoties Eiropas jauno neiroķirurgu kursos Uzstājoties Eiropas jauno neiroķirurgu kursos
Uzstājoties Eiropas jauno neiroķirurgu kursos

Kādā intervijā esat teicis: “Man patīk lietas viegli un ar mieru darīt.” 

Tam pamatā ir uzkrātā pieredze, daudzās operācijas, kuras esmu veicis. Sap­ratne par to, ko daru, un konkrēts darbības plāns konkrētajai operācijai ir tas, kas rada mieru. Un man patīk, ka miers ir gan manī, gan apkārtējos. Tas lielā mērā ir atkarīgs no operējošā ķirurga. Ja viņš ir mierīgs un uzvedas adekvāti arī dažādās akūtās situācijās, komanda seko viņa paraugam un izturas tāpat. Un darbs nešķiet apgrūtinājums, operēšanas procesu savā veidā var izbaudīt.

Vai esat domājis, kas ir grūtākais operācijās? 

Manuprāt, grūtākais operējot ir saprast, kurā brīdī vajadzētu apstāties. Arī pēc operācijas, analizējot tās gaitu, bieži vien šķiet, ka varēja izdarīt kaut ko vairāk. Taču es piekrītu tēzei, ka dažkārt mazāk ir vairāk jeb less is more.

Atšķi­rībā no pārējiem orgāniem, ar smadzenēm ir tā, ka tas, kas operācijas laikā tiek bojāts, pēc tam neatjaunojas, respektīvi, ja kādu funkciju pacientam sabojājam, to vairs nevarēs atgūt. Lai tā nenotiktu, dažkārt nelikvidējam visu patoloģiju. Tādējādi iespējams saglabāt kādu no organisma funkcijām, kas ir svarīgāk par visu. Jo dzīves kvalitāti nosaka tas, kā tu funkcionē, nevis fakts, kādi ir tavi pēcoperācijas magnētiskās rezonanses vai datortomogrāfijas izmeklējumu rezultāti.

Kāds mikroķirurgs atzinis: grūtākais ir noturēt ritmu, kad iestājas nogurums. Kā jūs to raksturotu?

Lai operējot būtu labā fiziskā un mentālā formā, man palīdz sports, ar ko cenšos nodarboties regulāri. Tad var izturēt garās stundas pie operāciju galda, nenogurt, saglabāt koncentrēšanās spējas, modrību un operācijas ritmu.

Publiski dzirdam par veiksmīgiem unikālo operāciju iznākumiem. Bet noteikti ir arī neveiksmes. Kāda ir jūsu recepte, kā tikt galā ar neveiksmēm?

Nav jābaidās sevi kontrolēt — to esmu mā­cījies no saviem ārvalstu kolēģiem. Pēc visām intrakraniālajām operācijām es veicu kontrolizmeklējumus. Tas ļauj izvērtēt, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi izdevies veikt operāciju, saprast, kāpēc gadījusies neveiksme, un izdarīt secinājumus, lai nekas tāds neatkārtotos, un nepieciešamības gadījumā labot savas kļūdas. Protams, tas prasa morālu stingrību un garīgus resursus, jo nedrīksti kļūt pārāk emocionāls. Ir racionāli jāizvērtē, kas noticis, un jāizdara pareizie secinājumi.

Vai ar kolēģiem izrunājat neveiksmīgos gadījumus?

Jā, izrunāju.

Analizējot operācijas norisi, dažkārt pašam kaut kas paliek nepamanīts, tāpēc ir vērtīgi uzzināt, kāds ir skats no malas, kā attiecīgajā situācijā būtu rīkojies kolēģis, piemēram, lietojis citu aparatūru, instrumentus vai metodi.

Kad esi ilgi strādājis kopā ar kolēģiem, zini, pie kā meklēt atbalstu smagās situācijās.

Kāds ir jūsu stāsts par ienākšanu medicīnā? 

Medicīna nebija mans sapnis, par ārstu kļuvu apstākļu sakritības dēļ. Par to, ka iesniedzu dokumentus Medicīnas akadēmijā, man jāpateicas draugam Arnoldam Kadišam, kurš bija izlēmis studēt medicīnu. Lai viņam būtu kompanjons, ar ko kopā apmeklēt sagatavošanās kursus, viņš mani aizvilka sev līdzi uz tiem. Pēc tam loģisks turpinājums bija nokārtot iestājpārbaudī­jumus Medicīnas akadēmijā.

Atceraties, kāds bijāt kā rezidents? Kas noteica kāpienu augšup?

Sākumā, tāpat kā daudzi, kas nonākuši rezidenta statusā, jutos mazliet apdullis prieka dēļ, ka esmu iekļuvis neiroķi­rurģijā. Šķita, ka dzīvei jau ir zināms piepildījums, bija diezgan nekritisks priekšstats par savām zināšanām un spējām. Apjauta, ka viss nemaz nav tik vienkārši, kā liekas, nāca diezgan drīz. Arvien vairāk pārliecinājos, ka visam pamatā ir nopietns un smags darbs.

Kopā ar sievu Baibu un meitu Dārtu Skolēnu dziesmu svētkos Kopā ar sievu Baibu un meitu Dārtu Skolēnu dziesmu svētkos
Kopā ar sievu Baibu un meitu Dārtu Skolēnu dziesmu svētkos

Būtisku izrāvienu pieredzēju, kad dabūju Dānijas valdības stipendiju un devos uz Kopenhāgenas Universitātes slimnīcu, kur stažējos pusgadu. Šis laiks man pavēra acis un ļāva reāli paraudzīties uz neiroķirurģiju visā tās spožumā. Man bija iespēja sastapt izcilus sava amata meistarus, vērot, kā viņi strādā. Tas ļāva arī kritiskāk novērtēt to, kas notiek nozarē Latvijā, un deva grūdienu vēl vairāk laika veltīt, lai papildinātu savas teorētiskās zināšanas un vairotu praktiskās iemaņas. Kad atgriezos Latvijā, centos izmantot jebkuru iespēju piedalīties operācijās, operēt pats vai asistēt kolēģiem. Biju atvērts dažādiem izaicinājumiem. Tam, manuprāt, bija liela nozīme, tādēļ varēju virzīties uz priekšu.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2026. gada jūnija numurā.