Nātrene ir bieži sastopams izsitumu veids. Atkarībā no dažādu pētījumu metodoloģijas nātrenes dzīves prevalence vispārējā populācijā variē no 1 līdz 20 %. Nātrene biežāk sastopama sievietēm un bērniem 1—4 gadu vecumā, un tā var būt gan akūta, gan hroniska. Šajā apskatā — par akūtu nātreni, tās izpausmēm, ārstēšanu un risku attīstīties hroniskai nātrenei.
Nātrene: diagnostika un pārvaldība primārajā aprūpē
AVOTS: Bass, Maya et al. Urticaria: Diagnosis and Management. Primary care vol. 52,3 (2025): 651-659. doi:10.1016/j.pop.2025.05.010.
Nātrene ir kompleksa ādas slimība ar dažādām izpausmēm un etioloģiju. Slimībai raksturīgo niezēšanu, nātrenes (piepaceltu ādas laukumu) veidošanos vai tūsku (angioedēmu) primāri izraisa histamīns, kaut arī patoģenēzē būtiski ir arī citokīni un citi mediatori. Tuklās šūnas atbrīvo histamīnu ādā gan imunoloģiskā, gan neimunoloģiskā ceļā. Histamīna atbrīvošanās veicina asinsvadu dilatāciju un paaugstina to caurlaidību, tādējādi veidojot klasisko klīnisko atradni. Vides alergēni, medikamenti (pārsvarā antibiotikas) vai tiešs ādas kontakts ar dažādām vielām ir bieži nātrenes iemesli. Tāpat par kairinātājiem var būt temperatūras izmaiņas, spiediens, vibrācija, kasīšanās vai saules gaisma.
Etioloģija un diagnostika
Akūta nātrene definēta kā recidivējoši nātrenes uzliesmojumi, kuru kopējais ilgums nepārsniedz sešas nedēļas. Visbiežāk šo novēro bērniem, un pavisam bieži nātrene saistīta ar augšējo elpceļu virālu infekciju. Tāpat akūta nātrene var attīstīties bērniem un pieaugušajiem kā akūta alerģiska reakcija, ko veicinājis kāds konkrēts medikaments, ēdiens vai insekta (bites, lapsenes, skudras) kodums. Arī antibiotikas un NSPL jāvērtē kā potenciālais nātrenes iemesls.
Pirmais diagnostikas solis ir anamnēzes ievākšana, noskaidrojot nātreni pavadošos simptomus, ģimenes anamnēzi, uzņemto pārtiku, medikamentu lietojumu utt. Bieži vien šiem pacientiem līdzi ir izsitumu fotogrāfijas, jo līdz ārsta vizītei nātrenes elementi jau var būt nozuduši.
Akūtas nātrenes gadījumā padziļināta izmeklēšana lielākoties nav nepieciešama. Izņēmums varētu būt aizdomas par pārtikas vai medikamentu hipersensivitāti, kas alergēnu testēšanā var palīdzēt izvairīties no nātrenes atjaunošanās.
Ārstēšana
Ārstēšanas iespējas visiem vecumiem ir līdzīgas. Pamatā svarīga ir izvairīšanās no veicinātājfaktoriem. Bet, ņemot vērā, ka liela daļa gadījumu ir idiopātiski, nepieciešamas citas ārstēšanas iespējas.
Katrā nātrenes epizodē klīnicistam jāizvērtē nātrenes smagums un anafilakses riski.
Akūtas nātrenes gadījumā rekomendē otrās paaudzes H1 antihistamīnus, sākot ar standarta devu un titrējot uz augšu līdz pat četrām reizēm, ja nepieciešams. Blaknes, piemēram, sedācija, var būt novērojamas, lietojot augstākas antihistamīna devas. Kaut arī pirmās paaudzes antihistamīni varētu novērst simptomus ātrāk, to sedatīvā un antiholīnerģiskā efekta dēļ tos parasti nerekomendē, īpaši senioru populācijā.
Komentē Dr. G. Ziedone
“Akūta nātrene ir pašlimitējošs stāvoklis, ko dzīves laikā piedzīvo lielākā daļa populācijas. Tā kā etioloģija bieži paliek nenoskaidrota, prioritāte ir simptomātiskā kontrole un anafilakses riska stratifikācija. Jāuzsver, ka akūtajā fāzē (līdz sešām nedēļām) specifiskie IgE un ādas testi bieži uzrāda viltus negatīvus rezultātus, tādēļ padziļināta diagnostika veicama ne agrāk kā 4—6 nedēļas pēc akūtā perioda beigām. Terapijas stūrakmens ir otrās paaudzes nesedatīvie H1 antihistamīni (piemēram, bilastīns, desloratadīns, levocetirizīns). Deva var variēt no 1 līdz 4 tabletēm dienā, terapiju turpinot vēl 1—2 nedēļas pēc simptomu izzušanas, lai novērstu recidīvu. Sistēmiskie glikokortikoīdi (piemēram, prednizolons 20—50 mg vai metilprednizolons 32 mg) pievienojami tikai smagos gadījumos vai angioedēmas fāzē kā īss kurss (3—5 dienas). Anafilakses gadījumā (stridors, hipotensija, gastrointestināli simptomi) pirmā izvēle ir adrenalīns i/m (0,3—0,5 mg pieaugušajiem). Šādam pacientam obligāti jāizraksta adrenalīna autoinjektors un jāveic apmācība par tā lietošanu.
Atveseļošanās periodā būtiski izvairīties no nespecifiskiem histamīna atbrīvotājiem (pseidoalergēniem) — pārtikas krāsvielām, konservantiem, alkohola un augstas bioloģiski aktīvo vielu koncentrācijas produktiem (fermentēti produkti, B un C grupas vitamīni lielās devās).
Ja simptomi persistē ilgāk par sešām nedēļām, stāvoklis klasificējams kā hroniska spontāna nātrene (CSU), kas prasa citu diagnostikas un terapijas algoritmu.”
Kontakta nātrene un ar to saistītie stāvokļi: pazīmes un raksturojums
AVOTS: Bizjak M, Aerts O, Pesqué D, et al. Contact Urticaria and Related Conditions: Clinical Review. Contact Dermatitis. 2025;93(2):87-107. doi:10.1111/cod.14794.
Kontakta nātrene ir ādas reakcija uz kādu tiešu ķīmiskas vielas vai specifiskas olbaltumvielas ekspozīciju kontakta veidā. Simptomus parasti novēro minūšu—stundu laikā pēc saskares. Kontakta nātrenes riska grupā jāmin dažādu profesiju pārstāvji — mediķi, laboranti, pavāri, konditori, miesnieki, veterinārārsti, frizieri, floristi, dārznieki un mežstrādnieki. Izsitumu veids parasti ir līdzīgs kā citu nātrenes veidu gadījumā, bet šajā gadījumā bieži novēro izsitumus uz tā ādas laukuma, kur notikusi saskare.
Neimunoloģiskās kontakta reakcijas
Standartā izpaužas ar dedzinošu sajūtu un eritēmu, bieži vien pat bez izteiktas nātrenes un niezes. Trigeri parasti ir neolbaltumvielu ķīmiskās vielas, tādas kā benzoskābe, nikotīnskābe, nātrija benzoāts un citas. Izpausmes var sagaidīt gan pirmajā ekspozīcijas reizē, gan tās var arī attīstīties no devas atkarīgā veidā.
Imunoloģiska kontakta nātrene
Šī ir IgE mediēta hipersensitīva reakcija, kuras gadījumā pirms tam notikusi sensitizācija vai nu caur ādu, vai elpceļiem, vai kuņģa–zarnu traktu. Imunoloģiska tipa kontakta nātreni var provocēt dažādas ķīmiskas vielas, t. sk. kosmētika, industriālā ķīmija, pārtikas piedevas, augi un dzīvnieku valsts produkti. Starp veselības aprūpes speciālistiem bieži novērojama lateksa cimdu kontakta nātrene.
Nātrenes izsitumi parasti parādās minūšu—stundu laikā (ātrāk kā neimunoloģiskas nātrenes gadījumā). Nieze ir daudzreiz izteiktāka nekā dedzināšanas vai kņudināšanas sajūta.
Perorālais alerģijas sindroms (PAS)
PAS ir imunoloģiskas kontakta nātrenes veids, kura gadījumā attīstās nieze un dedzinoša sajūta lūpās, mēlē, aukslējās un rīklē dažas minūtes pēc alergēna apēšanas. Šī ir bieža ēdiena alerģija pieaugušo vidū. Tā var attīstīties ne tikai tiem, kam ir zināma putekšņu alerģija.
IgE mediēta kontakta inducēta anafilakse
Anafilaksi, kas inducēta ar lokālu ekspozīciju, nevis uzņemot ar uzturu, primāri veicina olbaltumvielas vai dažas mazas molekulārmasas ķīmiskās vielas.
Daudzi ziņojumi par kontakta inducētu anafilaksi saistīti ar gadījumiem, kad pacients alerģisko vielu uzklājis uz jau traucētas ādas barjeras (dermatīta, abrāzijām utt.) vai gļotādām. Vēl viens veicinošs faktors ir alergēna uzklāšana uz liela ādas laukuma.
Tāpat pieejami ziņojumi par anafilakses attīstību pēc kontakta ar matu krāsu, antibiotikām, medūzu indi, mentola, zīda un citiem specifiskiem alergēniem.
Komentē Dr. G. Ziedone
“Klīniskajā praksē kontakta nātrene (CoU) bieži tiek kļūdaini interpretēta kā kontaktdermatīts. Būtiskākais diferenciāldiagnozes faktors ir reakcijas laiks un morfoloģiskā dinamika: CoU raksturīga tūlītēja (10—60 minūšu laikā) IgE mediēta hipersensitīva reakcija ar nātrenes tipa izsitumiem, kas izzūd 24 stundu laikā, nemainot ādas struktūru. Turpretī kontaktdermatīts ir vēlīna tipa reakcija vai tiešs audu bojājums (kairinošs); izpausmes ir persistējošas un norit ar epidermas pārmaiņām (pūslīši, zvīņošanās, infiltrācija). Abos gadījumos prioritāte ir trigera eliminācija. CoU terapija paredz tūlītēju simptomu kontroli (atbilstoši akūtas nātrenes stratēģijai), savukārt kontaktdermatīta ārstēšanas pamatā ir lokālie glikokortikoīdi (līdz 14 dienām). Ja terapeitiskais efekts nav pietiekams, terapiju turpina ar topiskajiem kalcineirīna inhibitoriem (takrolīmu, pimekrolīmu), ko var lietot ilgstoši, vienlaikus informējot pacientu par iespējamo fotosensitivitātes risku.”
Akūta nātrene un sistēmisku kortikosteroīdu nozīme: uz pierādījumiem balstīta pieeja
AVOTS: Lasca, Andreia et al. Acute urticaria treated with systemic glucocorticoids: An evidence-based review. Australian journal of general practice vol. 54,7 (2025): 484-489. doi:10.31128/AJGP-04-24-7237.
Kortikosteroīdi sistēmiski bieži tiek izmantoti akūtas nātrenes terapijā, lai samazinātu tās ilgumu un intensitāti. Tomēr der zināt, ka akūta nātrene ir pašlimitējošs, transitorisks stāvoklis, kura gadījumā
vieglu izpausmju dēļ terapija var nebūt nepieciešama vispār. Pārskata veidā apkopoti pierādījumi kortikosteroīdu sistēmiskas terapijas nepieciešamībai nekomplicētas akūtas nātrenes gadījumā.
Metodes
Tika veikts literatūras pārskats, analizējot informāciju no NICE (The National Institute for Health and Care Excellence) vadlīnijām, metaanalīzēm, sistemātiskiem pārskatiem un nejaušināti kontrolētiem pētījumiem. Dati tika ievākti no PubMed un Cochrane Library datu bāzēm. Termini, kas tika izmantoti meklēšanā — “nātrene” un “kortikosteroīdi”.
Rezultāti
Iniciālā literatūras meklēšanā fiksētas 23 publikācijas, no kurām divas izslēgtas kā dublikāti. No atlikušā 21 pētījuma 16 tika izslēgti, jo neatbilda pārskata mērķim.
2018. gadā Barniol un kolēģu nejauši kontrolētā, ar placebo kontrolētā pētījumā analizēta īstermiņa prednizolona efektivitāte kombinācijā ar levocetirizīnu akūtas nātrenes ārstēšanā uzņemšanas nodaļā. Abās pētāmajās grupās (gan ar prednizolonu, gan placebo) sasniegts klīniskais efekts (attiecīgi 62 % iepretī 76 %). Šajā pētījumā prednizolona pievienošana akūtas nātrenes ārstēšanā nesusi sliktākus rezultātus kā antihistamīns + placebo.
Vēlāk, 2021. gadā veiktā Palungwachira un kolēģu nejaušinātā, ar placebo kontrolētā pētījumā izvērtēts tūlītējais intravenozu kortikosteroīdu efekts kombinācijā ar hlorfeniramīna maleātu smagas niezes ārstēšanā pacientiem ar akūtu nātreni uzņemšanas nodaļā. Tika secināts, ka deksametazons nesniedza ievērojamu atšķirību niezes mazināšanā 60 minūšu laikā, salīdzinot ar antihistamīnu monoterapijā. Prednizolona pievienošana terapijā bija saistīta ar augstāku nātrenes atjaunošanās risku, kā arī biežākām blaknēm.
Secinājumi
Šī brīža pierādījumi neatbalsta nepieciešamību īstermiņa kortikosteroīdu terapijas nozīmēšanai pacientiem ar akūtu nātreni, saglabājot H1 antihistamīnus kā pirmo izvēli. Jāņem vērā, ka analizētie pētījumi ir ar mazām pētāmajām kopām, īsu novērošanas laiku, kas neizvērtē riskus nātrenes atjaunošanās riskiem ilgtermiņā. Autori aicina veikt papildu metodoloģiski robustus daudzcentru pētījumus ar ilgākiem novērošanas periodiem.
Komentē Dr. G. Ziedone
“Personīgā pieredze NMPUK liecina, ka nātrenes gadījumā rutīnas i/v kortikosteroīdu un antihistamīnu lietošana gan prehospitāli, gan stacionārā joprojām ir plaši izplatīta. Šī agresīvā taktika bieži tiek pamatota ar vēlmi mazināt pacienta diskomfortu un bailēm no procesa progresēšanas.
Tomēr dati apstiprina: nekomplicētas nātrenes terapijas stūrakmens ir H1 antihistamīni, un papildu kortikosteroīdu lietošana būtisku ieguvumu nedod.
Ir kritiski jāizvērtē, vai mūsu intervence tiešām palīdz pacientam vai tikai mazina ārsta trauksmi. Šajos gadījumos principiāli svarīga ir pieeja “mazāk ir vairāk”.”
Vai nātrenes gaita var būt saistīta ar akūta stāvokļa pāreju hroniskā?
AVOTS: Yıldırım, Güler et al. Can urticaria severity be used as a biomarker for transition from acute to chronic urticaria? Pediatric allergy and immunology : official publication of the European Society of Pediatric Allergy and Immunology vol. 36,3 (2025): e70053. doi:10.1111/pai.70053.
Akūta nātrene visbiežāk atrisinās spontāni. Tomēr dažos gadījumos tā var progresēt par hronisku spontānu nātreni. Pētījuma autori analizējuši galvenos iemeslus akūtas nātrenes attīstībai bērniem un laboratorisko rādītāju saistību ar akūtas nātrenes progresiju hroniskā formā.
Metodes
Tika veikta prospektīva analīze par 155 pacientiem, jaunākiem par 18 gadiem, kuriem diagnosticēta akūta nātrene un tā ārstēta slimnīcas etapā. Izmantojot loģistiskās regresijas statistiskās analīzes metodes, skaidroti faktori, kas ietekmē akūtas nātrenes pāreju hroniskā nātrenē.
Rezultāti un secinājumi
Pētījumā pāreja no akūtas uz hronisku nātrenes formu tika konstatēta 9 % gadījumu. Nātrenes aktivitātes rādītāji (urticaria activity scores) pirmajā nedēļā (UAS7) pacientiem, kam nātrene progresēja hroniskā formā, bija ievērojami augstāki nekā tiem, kam hroniskā forma neattīstījās (UAS7: mediāna 14,5, min-max 6—32, p < 0,001).
Kā prognostisks faktors hroniskas formas attīstībai tika konstatēts arī paaugstināts eozinofilo leikocītu skaits (mediāna 3,6 %, min-max 0—11; p = 0,006) un nepieciešamība intensīvākai ārstēšanai (parenterāli steroīdi, antihistamīni, cita terapija).
Vienvariantu regresijas analīzē UAS7 rezultāts konstatēts kā statistiski nozīmīgs riska faktors hroniskas nātrenes attīstībai (OR 1,131; 95 % TI 1,056—1,212, p < 0,001). Daudzvariantu statistiskajā analīzē konstatēts, ka augsts UAS7 rādītājs (OR 1,169; 95 % TI 1,072—1,275, p < 0,001) un nepieciešamība pēc kombinētas terapijas ar papildu medikamentiem (OR 8,240; 95 % TI 1,007—67,441, p = 0,049) ir neatkarīgi riska faktori akūtas nātrenes progresijai hroniskā formā.
Šī pētījuma rezultāti palīdz izstrādāt efektīvas pārvaldības stratēģijas pacientiem ar akūtu nātreni agrīnās stadijās un noteikt hronifikācijas riskus.
Komentē Dr. G. Ziedone
“Lai gan 91 % gadījumu akūta nātrene bērniem atrisinās spontāni, identificētie 9 % gadījumu, kas pāriet hroniskā formā, uzliek pienākumu veikt mērķtiecīgu pacientu atlasi. Klīniskajā darbā būtu lietderīgi ieviest UAS7 skalu (vai tās vienkāršoto versiju) pacientu pašnovērtējumam jau pirmajā nedēļā. Pacientus, kuriem akūtajā fāzē nepieciešama parenterāla terapija vai kuriem novēro eozinofīliju, lietderīgi iekļaut paaugstināta riska grupā, plānojot kontroles vizīti 4—6 nedēļas pēc pirmās epizodes.”
