“Endokrinoloģija ir sarežģīta medicīnas nozare, tāpēc ekskluzīva. Nereti diagnozes noteikšana līdzinās krustvārdu mīklas risināšanai, kad pie rezultāta nonāc, ejot pakāpeniski, soli pa solim. Un tas man vienmēr šķitis saistoši,” uzsver viena no valsts labākajām endokrinoloģēm, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra ambulatorās daļas vadītāja Dr. UNA GAILIŠA.
Primārās virsnieru mazspējas (PVM) sastopamības rādītāji bērnu vidū līdz šim nav apkopoti, tāpēc somi nolēmuši izpētīt epidemioloģisko situāciju savā populācijā, kā arī analizēt biežākos PVM iemeslus.
2023. gada 15.aprīlī notika 2. RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2023. Šogad Olimpiādē gudrībā un atjautībā sacentās jau 12 komandas no RSU un LU, kopskaitā 35 medicīnas fakultātes 2.- 6. akadēmiskā gada studenti!
Šobrīd klīniskās vadlīnijas denosumabu rekomendē sievietēm pēc menopauzes, vīriešiem un pacientiem ar glikokortikoīdu inducētu osteoporozi ar augstu lūzumu risku. Līdz šim pieejamie dati par 2.tipa cukura diabēta sastopamību pacientiem, kas lieto denosumabu ir nepilnvērtīgi, tāpēc nav zināms, vai šā medikamenta lietošana kādā veidā samazina cukura diabēta attīstības risku attiecīgajā populācijā.
Cukura diabēts (CD) ir endokrīna slimība, kuras ārstēšanas centrā jābūt diabēta pacientam. Terapijas izvēli nosaka glikēmijas pakāpe, blakusslimības, sociālie faktori un citi iemesli, kas var ietekmēt ārstēšanu.
Pārmērīga cukura lietošana saistīta ar dažādiem riska faktoriem – aptaukošanos, diabētu, kardiovaskulāro slimību risku, hiperurikēmiju, ektopisku tauku akumulāciju, kariesu un dažu vēžu attīstību. Šā pārskata mērķis bija apkopot šobrīd pieejamos pierādījumus cukura kaitīgajai ietekmei uz veselības iznākumiem, izvērtējot potenciālo pētījumu ticamību un neobjektivitātes risku.
Ir pagājuši tikai divi gadi kopš iepriekšējo KDIGO (Kidney Disease: Improving Global Outcomes) vadlīniju atjauninājuma hroniskas nieru slimības un cukura diabēta pārvaldībā. Tas norāda, cik ātri šajā nozarē notiek pārmaiņas, virzās pētījumi un mainās rekomendācijas. Šajā rakstā — par būtiskākajām rekomendācijām atjaunotajās vadlīnijās. [1]
Cilvēkiem ar zemu kaulu blīvumu var būt paaugstināts demences attīstības risks, salīdzinot ar cilvēkiem, kuriem ir lielāks kaulu blīvums. Pētījums nepierāda, ka zems kaulu blīvums izraisa demenci. Tas tikai parāda saistību starp šiem diviem stāvokļiem.
1886. gadā vācu ārsts Jozefs fon Merings atklāja glikozūrisko efektu florizīnam (rūgtam dažu augļkoku sakņu mizas glikozīdam, SGLT2 inhibitoru priekštecim), postulējot, ka šīs bioķīmiskās vielas aktivitāte norit nierēs. Šo hipotēzi vēlāk apstiprināja arī vācu fiziologs Oskars Minkovskis. Un apmēram 130 gadus vēlāk cukura diabēta pasaule iepazina pirmos SGLT inhibitorus, kad EMA 2012. gadā apstiprināja pirmo no tiem — dapagliflozīnu. [1; 9]
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Disbakterioze kā termins lielākoties sākotnēji saistās tikai ar problēmām zarnu traktā, nereti piemirstot mikroorganismu nozīmi ārpus tā. Līdzsvars visās jomās — to noteikti varam teikt arī par cilvēka mikrobiomu: pārmērīga nevēlamo baktēriju augšana un labvēlīgo baktēriju samazināšanās ietekmē gan zarnu traktu, gan citas orgānu sistēmas. Šajā rakstā ekspertes gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un zobārstniecībā stāsta par disbakteriozes nozīmi šo specialitāšu ietvaros.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.