Bieži lietotie pretsāpju līdzekļi trīskāršo blakusparādību biežumu pacientiem ar demenci
Divos pētījumos pierādīts, ka opioīdu lietošana sāpju mazināšanai pacientiem ar demenci trīskāršo blakusparādību risku.
Divos pētījumos pierādīts, ka opioīdu lietošana sāpju mazināšanai pacientiem ar demenci trīskāršo blakusparādību risku.
Jauno tiešas iedarbības antikoagulantu lietošana ir saistīta ar samazinātu smagu asiņošanu risku, salīdzinot ar vecās paaudzes antikoagulantu varfarīnu, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā The BMJ.
Terapeitiskais zāļu monitorings (TZM) ir zāļu koncentrācijas noteikšana ķermeņa šķidrumos (parasti asins plazmā) ar mērķi uzturēt nemainīgu zāļu koncentrāciju pacienta asinīs terapeitiskās robežās, pēc nepieciešamības pielāgojot zāļu devu un/vai dozēšanas intervālus. [1]
Gados veciem cilvēkiem, kuriem ir gan cukura diabēts, gan demence, metformīna lietošana ir saistīta ar zemāku visu cēloņu mirstību, savukārt insulīna lietošana paaugstina sirds mazspējas risku.
Pacientiem ar osteoartrītu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) lietošana paaugstina kardiovaskulāro slimību risku vairāk kā divas reizes, salīdzinot ar vispārējo populāciju, secināts jaunā pētījumā.
Par statīniem šobrīd runā daudz. Ar to blakusparādībām biedē gan pacientus, gan ārstus. Dažreiz pat pieredzējis speciālists apmulst no informācijas gūzmas, ko sniedz dažādi materiāli un informatori.
Vīriešiem, kuri lieto aspirīnu vienu reizi dienā, ir gandrīz divreiz lielāks melanomas attīstības risks nekā vīriešiem, kuri nelieto aspirīnu regulāri, secināts pētījumā. Sieviešu populācijā šāda saistība netika konstatēta.
Gados vecām sievietēm, kuras ilgstoši lieto antibiotikas ir paaugstināts visu cēloņu mirstības risks un īpaši augsts kardiovaskulārās mirstības risks, salīdzinot ar sievietēm, kuras nelieto antibiotikas.
Cipari rāda, ka zāļu tirgus Latvijā ik gadu aug. Aug arī ķēžu aptieku īpatsvars. Kopš 2010. gada valdības lēmuma liberalizēt aptieku īpašumtiesības individuālās aptiekas spiestas meklēt dažādus veidus, lai pastāvētu. Pēdējo gadu tendence — individuālās aptiekas kļūst par aptieku ķēžu franšīzes ņēmējām.
Ir zināms, ka daudzi antidepresanti paaugstina asinsspiedienu, bet pētījumu rezultāti par antidepresantu efektu uz hipertensijas attīstību nav viennozīmīgi.
Ir medicīnas jomas, kurās ārsta darbs prasa ne vien izcilu profesionālo sagatavotību, bet arī spēju katru dienu sastapties ar cilvēka dzīves trauslumu. Transplantācija ir viena no tām. Par šīs medicīnas jomas izaicinājumiem un nākotni saruna ar Latvijas Transplantācijas centra vadītāju transplantologu JĀNI JUŠINSKI.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Asinsspiediena (TA) mainība (variabilitāte) ir nozīmīgs prognostisks kardiovaskulāro notikumu un insulta faktors neatkarīgi no vidējā TA rādītāja. TRIDENT pētījumā tika konstatēts, ka zemas devas trīskārša medikamentu kombinācija samazināja vidējo TA par 9 mmHg un samazināja insulta risku salīdzinājumā ar placebo pacientiem ar intracerebrālu hemorāģiju anamnēzē. Tomēr medikamentozās kombinācijas efektu uz TA mainību saglabājas neskaidri.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
Ilgtermiņa Itālijas kohortas pētījumā konstatēts, ka 65,2 % pieaugušo ar alerģisku rinītu (AR) attīstījās hronisks rinosinusīts (HRS), parasti aptuveni piecus gadus pēc AR diagnosticēšanas. Pēdējā novērošanas vizītē HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar vidēji smagu persistējošu AR, palielinot tā attīstības risku gandrīz trīs reizes.