Kopš 1817. gada, kad angļu ārsts Džeimss Parkinsons (1755–1824) darbā Essay on Shaking Palsy aprakstīja paralysis agitans jeb “trīcošā trieka”, arī “trīcošā paralīze” un slimība ieguva autora vārdu, ir pagājis krietns laiks. Līdzīgiem patoloģiskiem stāvokļiem ir dots nosaukums “parkinsonisms”. Pretparkinsonisma līdzekļus lieto hroniskas progresējošas neirodeģeneratīvas slimības Parkinsona slimības (idiopātiskais parkinsonisms), kā arī šai slimībai līdzīga stāvokļa (simptomu kompleksa) parkinsonisma ārstēšanā.
Perorālie antikoagulanti klīniskajā praksē zināmi jau sen. Tomēr, lai gan pieredze antikoagulantu lietošanā ir pietiekami liela, tie joprojām nereti sagādā daudz grūtību un neskaidrību, un tieši tāpēc daļa pacientu, kam būtu indicēta antikoagulantu terapija, to nesaņem. Latvijā visbiežāk nozīmētais antikoagulants ir K vitamīna antagonists varfarīns. Raksta mērķis – apkopot un sistematizēt informāciju par varfarīnu, izveidojot lakonisku materiālu par varfarīna terapiju un ar to saistītām problēmām.
Līdzekļi, kas spēj veicināt sirds saraušanās spējas, ir minēti jau vissenākajos medicīnas traktātos. Leģenda vēsta, ka Senajā Ēģiptē, lai risinātu mūžseno tēvu un dēlu problēmu faraona galmā, vecajam faraonam reizi gadā esot bijis jānoskrien noteikts attālums. Ja faraons to nav spējis noskriet laikā, tad tronis bijis jāatdod dēlam vai troņmantniekam. Lai ilgāk saglabātu varu, faraoni esot lietojuši jūras sīpolu, kas satur sirds glikozīdus.
“Es esmu visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Ja manas izjūtas varētu sadalīt vienlīdzīgi starp visu cilvēci, tad uz zemes neredzētu nevienu priecīgu seju. Es nezinu, vai man jebkad kļūs labāk. Man ir spēcīga nojauta, ka nekļūs. Es tā vairs nespēju.” Tā XIX gadsimtā savas izjūtas aprakstījis slavenais ASV prezidents Ābrahams Linkolns, kurš esot sirdzis ar “melanholiju”. Tolaik nebija gandrīz nekādu iespēju prezidentam palīdzēt. Šodien depresijas terapijas iespējas ir ārkārtīgi plašas. Šā raksta mērķis – apskatīt depresijas medikamentozās terapijas jaunākās iespējas.
Medicīnas praksē gan profilakses nolūkā, gan dažādu slimību ārstēšanā lieto zāles. Zāles uzskata par augstas vērtības produktiem. Tām ir jābūt iedarbīgām, drošām un kvalitatīvām – tā ir aksioma, kas nav jāpierāda. Piemērota ārstēšana ar zālēm prasa ne tikai pareizas aktīvās vielas izvēli atbilstīgi diagnosticētai slimībai, bet arī izstrādāt aktīvai substancei tādu zāļu formu, kas ir piemērota tās ievadīšanai organismā noteiktā veidā un nodrošina tai nepieciešamo efektivitāti. Pateicoties zinātnes un tehnikas progresam, ir pilnīgi mainījies uzskats par zāļu formu, kvalitāti nosaka ne tikai preces ārējais izskats un aktīvo vielu kvantitatīvais saturs, bet tiek izvērtēta arī tās biopieejamība, efektivitāte un drošība.
Sāpes, iekaisums, paaugstināta ķermeņa temperatūra ir cilvēka un augsti attīstītu dzīvnieku pavadoņi mūža garumā. Šie simptomi ir cieši saistīti. Diklofenaks ir feniletiķskābes atvasinājums, sintezēts 1965. gadā. Vairāk nekā 40 izpētes un lietošanas pieredzes gadi ļauj to objektīvi izvērtēt.
Gados veci cilvēki ir lielākie zāļu patērētāji, jo ar gadiem pieaug saslimšanu daudzums, mazinās organisma aizsargspējas, bet uz šā fona zāļu lietošana kļūst problemātiskāka. Zāļu lietošanu lielā mērā ietekmē arī sociālie apstākļi, slimnieka psihiskais stāvoklis, taču noteicošais faktors ir ar vecumu saistītās izmaiņas organismā, kas nosaka preparātu farmakokinētikas un farmakodinamikas izmaiņas. Šajā rakstā aktualizētas šīs īpatnības, kas noderēs kolēģiem praksē.
Kortikosteroīdi ir medicīnā plaši lietojami līdzekļi dažādu iekaisuma un imunoloģisku slimību ārstēšanai. Lokāli kortikosteroīdi tiek plaši lietoti dermatoloģiskajā praksē. Ir labi zināma gan to efektivitāte, gan iespējamās blaknes. Ārstu attieksme pret lokālo steroīdu lietošanu ikdienas praksē mēdz būt ļoti atšķirīga – no pārāk piesardzīgas līdz pārlieku aizrautīgai, ignorējot blakusparādību attīstības iespēju. Šā raksta mērķis ir pārskatīt lokālo kortikosteroīdu darbības mehānismus, to indikācijas, kontrindikācijas un apkopot Latvijā pieejamos lokālos kortikosteroīdu preparātus.
Kā jebkurā disciplīnā, arī reimatoloģijā būtiski noteikt precīzu diagnozi un tikai tad sākt slimības ārstēšanu. Atverot kompensējamo zāļu grāmatu reimatoloģijas sadaļā, dažādām diagnozēm var atrast vienus un tos pašus medikamentus, protams, ar dažām niansēm. Vai pietiek ar vispārējām zināšanām par katru medikamentu, lai ārstētu visas reimatoloģiskās saslimšanas? Vai tomēr ir nianses katras reimatoloģiskas slimības terapijā? Šoreiz par to, kā darbojas slimību modificējošie antireimatiskie līdzekļi dažādu reimatoloģisku slimību gadījumos un kas jāņem vērā to lietošanā.
Šā gada 26. jūnijā žurnālā Diabetologia publicēti četri reģistru datu (database) pētījumi par iespējamo glargīna insulīna lietošanas saistību ar vēža attīstības risku. Pēc šīs publikācijas daudzu valstu diabēta asociācijas un starptautiskas organizācijas, piemēram, Amerikas Diabēta asociācija (ADA), Kanādas Diabēta asociācija (CDA), Lielbritānijas Diabēta asociācija, Endokrinoloģijas biedrība, Amerikas Klīnisko Endokrinologu asociācija (AACE), Starptautiskā Diabēta Federācija (IDF), Eiropas Diabēta Pētniecības asociācija (EASD), Eiropas Zāļu līdzekļu aģentūra (EMEA), ASV Pārtikas produktu un zāļu līdzekļu kvalitātes pārvalde (FDA) plašsaziņas līdzekļos publicēja savus oficiālo paziņojumu un nostāju attiecībā par šiem pētījumiem. Tāpēc arī Latvijas Endokrinologu asociācija (LEA) pacientu un ārstu interesēs izplata un publicē savu oficiālo nostāju šajā jautājumā.
Ķermeņa distresa traucējumi ir stāvoklis, kurā viens vai vairāki ķermeņa simptomi izraisa būtiskas ciešanas, ikdienas funkcionēšanas ierobežojumus un tos pavada pārmērīgas, noturīgas domas, trauksme vai neracionāla uzvedība saistībā ar bažām par veselību. Šis klīniskais gadījums parāda, kā neirologs var vienlaikus droši izvērtēt iespējamu organisku slimību, formulēt diagnozi un palīdzēt pacientam nonākt līdz psiholoģiskajai vai psihiatriskajai aprūpei.
Augstāks urīnskābes līmenis serumā pieaugušajiem bija saistīts ar paaugstinātu ceļa, gūžas un plaukstu osteoartrīta (OA) attīstības risku. Mediānais novērošanas ilgums bija aptuveni 14 gadi.
Agrīna un savlaicīga hroniskas nieru slimības (HNS) diagnosticēšana un ārstēšana ir nozīmīgs solis pretī slimības sloga samazināšanai ne tikai HNS kontekstā, bet arī kardiovaskulāro slimību (KVS) ziņā. Jaunās vadlīnijas sadarbībā ar Eiropas Nieru asociācijas (ERA) ekspertiem prezentētas 2026. gada Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) ikgadējā kongresā, akcentējot starpdisciplinārās sadarbības būtisko nozīmi. Vadlīniju saturā caurvīts akronīms STAMP on CKD — to atšifrējam šajā publikācijā.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.