Mūsdienās ne tikai patērētājiem, bet arī ārstiem ir daudz kļūdainu priekšstatu par zāļu līdzekļu izvēli un to lietojumu bērniem. Satrauc arī neattaisnoti liels zāļu līdzekļu daudzums, kas tiek nozīmēts un izmantots bērnu ārstēšanas praksē. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, puse no visiem zāļu līdzekļiem tiek nozīmēti vai izplatīti neracionāli. Par to liecina arī statistika: līdz 10% hospitalizāciju ir saistītas tieši ar komplikācijām, ko izsaukusi zāļu lietošana. Bieži gadās, ka pediatrijas praksē tiek lietoti novecojuši, mazefektīvi, cits citu izslēdzoši preparāti, un zāļu līdzekļi tiek nozīmēti, neņemot vērā visas farmakokinētikas procesu īpatnības bērnu organismā. Vēlreiz vērts uzsvērt cēloni – trūkst objektīvas informācijas bērnu farmakoterapijā. Raksta mērķis – sniegt ieskatu šajā jomā.
Protonu sūkņa inhibitori (PSI) mūsdienu pasaulē ir vieni no pirktākajiem medikamentiem to efektivitātes un drošuma dēļ. Ar skābi saistīto slimību – gastroezofageālās atviļņa slimības (GEAS), peptiskās čūlas slimības – terapijas vadlīnijās PSI ieteikti kā pirmās kārtas preparāti, arī to izmaksas ir zemākas efektivitātes (labākas dzīšanas un remisijas uzturēšanas) dēļ. Pētījumi par citohroma P450 enzīmsistēmas lomu zāļu metabolisma procesos sākās pirms vairāk nekā 20 gadiem. Šis laika sprīdis ir par īsu, lai izzinātu lielākās daļas preparātu ietekmi uz šo sistēmu, tāpēc ar katru gadu sagaidāmi jauni atklājumi. Rakstā aplūkota PSI farmakodinamika, farmakokinētika un mijiedarbība, kā arī dažādu nozaru ekspertu viedoklis par to lietošanu.
Pacientiem ar onkoloģiskas saslimšanas izraisītām sāpēm opiātu izvēle sāpju remdēšanai liekas pašsaprotama un nevienam šaubas neizraisa. Arī stipru posttraumatisku vai pēcoperācijas sāpju remdēšanai bez šaubīšanās tiek izmantoti stipras darbības opiāti. Taču, kad jāremdē sāpes pacientam ar neonkoloģisku saslimšanu, bieži vien rodas šaubas un neziņa par opiātu izmantošanu. Pasaulē opiātu ilgstoša lietošana hronisku neonkoloģisku sāpju remdēšanai arvien pieaug. [2] Šajā publikācijā no algologa viedokļa apkopoti “par” un “pret” argumenti opiātu lietošanai pacientiem ar hroniskām neonkoloģiskām sāpēm.
Pēdējo piecu gadu laikā ievērojami pieaug mikroorganismu rezistence pret antimikrobiskajiem līdzekļiem. Parādās arvien jauni mikroorganismu aizsardzības mehānismi, un daudzas patogēnās baktērijas ir kļuvušas multirezistentas. Antibiotiku lietošana ir galvenais riska faktors, kāpēc veidojas rezistence. Aptuveni 75% no antibiotikām tiek lietotas ambulatori, un pētījumi rāda – tieši šajā sektorā tās visbiežāk arī tiek lietotas nelietderīgi. Līdz ar to visiedarbīgākā intervence antibiotiku lietošanas samazināšanā var būt tieši ambulatorajā praksē.
Mikroorganismu ierosināto slimību terapija ir un paliek aktuāls medicīnas jautājums. Lai cīnītos pret patogēnajiem aģentiem, lieto t. s. antimikrobisko terapiju jeb pretmikrobu līdzekļus. Mikroorganismu rezis-tences intensīvā veidošanās un rezistento formu straujā izplatība ir radījusi gan daudzas teorētiskas problēmas, kas pašlaik tiek aktīvi pētītas, gan arī izvirzījusi praktiskus uzdevumus jaunu pretmikrobu preparātu ieguvē.
Klimakss ir normāls fizioloģisks process, ko novēro gan sievietēm, gan vīriešiem. 10-25% sieviešu tas rada traucējumus un sarežģījumus, bet visiem šajā periodā ir viena vēlēšanās – būt pēc iespējas mundrākiem un garīgi rosīgiem. Rakstā ieteikti paņēmieni un dabas līdzekļi pārejas posma atvieglošanai.
Globālās medicīnas laukā Latvijas speciālistiem ir jāsastopas ar dažādu pasaules reģionu pieredzi. Aptieku plauktos redzami Amerikas, Austrālijas, Āfrikas un Āzijas kontinentu augu valsts līdzekļi. Jau par ikdienišķiem kļuvuši žeņšeņa, ehinācijas, ginka preparāti. Mazāk pazīstami ir kombinētie vairākkomponentu preparāti. Rakstā aplūkots Tibetas medicīnas preparāts no ārstniecības augiem.
Kardiologu – un ne tikai kardiologu, bet arī citu mediķu – sabiedrību satrauc jautājums: ko īsti mēs varam darīt ar ātriju fibrilāciju (AF), visbiežāk sastopamo aritmiju? Rakstā sniegta izsmeļoša zinātniskā informācija par staus quo, jaunākajām atklāsmēm AF terapijā un to, ko spēj netiešie antiaritmiskie līdzekļi, – samazināt dzīvību apdraudošo aritmiju biežumu, raugoties no profilaktiskā aspekta.
Modernajā pasaulē cukura diabēta slimnieku skaitam ir tendence pieaugt. Nereti cukura diabēta pacientiem ir blakus saslimšanas, kuru ār-stēšanā lietotie medikamenti var ietekmēt pretdiabēta līdzekļu farmakokinētiku un farmakodinamiku, lai gan cukura līmeni pazeminošajiem līdzekļiem pieder noteicošā loma. Turklāt jāņem vērā – daudziem medikamentiem kā blakne ir cukura vielmaiņu ietekmējoša darbība. Rakstā pievērsta uzmanība Latvijā reģistrēto pretdiabēta līdzekļu iespējamai mijiedarbībai ar citu farmakoloģisko grupu preparātiem.
Osteoporoze ir visplašāk izplatītā kaulu vielmaiņas patoloģija, kas skar visu skeletu. Osteoporozes gadījumā kauls ir trausls, mazinās kaula masa un krasi pasliktinās tā kvalitāte – cieš kaula mikroarhitektūra. Trausls kauls lūst pat pēc nelielas traumas. Tieši kaulu lūzumi ir šīs slimības galvenās nelabvēlīgās sekas.
Garā Covid-19 gadījumā simptomi saglabājas pēc SARS-CoV-2 infekcijas pārslimošanas, un liela daļa patoģenēzes mehānismu saistīti ar iekaisumu. Tika izteikta hipotēze, ka kolhicīns kā plaši zināms pretiekaisuma līdzeklis varētu samazināt garā Covid-19 simptomus, iedarbojoties uz šiem patoģenēzes faktoriem.
Analizējot gandrīz 300 000 pacientu laboratorisko datu paraugus Vācijā, tika konstatēts būtisks D vitamīna līmeņa samazinājums pandēmijas laikā. Visizteiktākais vidējā D vitamīna līmeņa kritums un D vitamīna deficīta pieaugums tika novērots vecāka gadagājuma sievietēm salīdzinājumā ar citām vecuma un dzimuma apakšgrupām.
Laikā no 2025. gada 3. līdz 9. novembrim Zāļu valsts aģentūra jau desmito reizi kopā ar vairāk nekā 130 organizācijām visā pasaulē piedalās starptautiskajā kampaņā “Zāļu drošuma nedēļa” (#MedSafetyWeek).
Kardiometaboliskie traucējumi ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis visā pasaulē, un vēdera aptaukošanās ir viens no būtiskākajiem šo slimību riska faktoriem. Datu par normālsvara indivīdiem ar vēdera aptaukošanos un tā saistība ar kardiometaboliskajiem iznākumiem līdz šim ir bijuši ierobežoti.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
