Ķermeņa distresa traucējumi ir stāvoklis, kurā viens vai vairāki ķermeņa simptomi izraisa būtiskas ciešanas, ikdienas funkcionēšanas ierobežojumus un tos pavada pārmērīgas, noturīgas domas, trauksme vai neracionāla uzvedība saistībā ar bažām par veselību. Šis klīniskais gadījums parāda, kā neirologs var vienlaikus droši izvērtēt iespējamu organisku slimību, formulēt diagnozi un palīdzēt pacientam nonākt līdz psiholoģiskajai vai psihiatriskajai aprūpei.
Klīniskā gadījuma apraksts
Sūdzības un slimības anamnēze
Paciente (55 gadi) ierodas uz neirologa ambulatoro konsultāciju saistībā ar vairākām sūdzībām, kas pirms vizītes apkopotas uz A4 formāta lapas. Kā vienu no pirmajām sūdzībām paciente min galvassāpes, kas ir epizodiskas, ar mainīgu lokalizāciju, biežāk pēc miega trūkuma vai saspringtas darba nedēļas. Pacienti uztrauc galvassāpju potenciālie iemesli, jo paziņai ar līdzīgām sūdzībām ir atklāts galvas smadzeņu audzējs. Galvassāpju dienasgrāmatā fiksētas 3—5 galvassāpju dienas mēnesī; galvassāpju raksturs atbilst epizodiskām saspringuma tipa galvassāpēm.
Citas sūdzības: sāpes dažādās ķermeņa daļās — elkoņos, plaukstās, plecos, gūžās, ceļos, mugurkaula jostas daļā un sprandā, spiedoša sajūta krūtīs un “gaisa trūkums”. Reiboņi, ko raksturo kā nestabilitātes sajūtu, pārsvarā dienas laikā, kas var pastiprināties pārslodzes gadījumā, kā arī kustību laikā. Noliedz sliktu dūšu, vemšanu. Epizodiski, īpaši pēc slodzes un naktīs, ir tirpšana plaukstās, kas var izplatīties pa visu roku, reizēm arī iesaistot kādu no kājām. Koncentrēšanās grūtības, aizmāršība. Trauksmi un panikas lēkmes noliedz.
Visas sūdzības ilgst vairāk nekā 3—4 gadus, sākušās pēc saspringta perioda darbā un ģimenē. Simptomu dēļ paciente ir samazinājusi darba slodzi un daļēji atteikusies no daļas sociālo un ikdienas aktivitāšu, jo gan spriedze darbā, gan konflikti ar paziņām var pastiprināt simptomus.
Ja parādās jaunas sāpes, pacientei rodas bažas, ka varētu būt palaista garām nopietna slimība. Iepriekš saņemtais ārsta skaidrojums vai izmeklējumu veikšana nomierina tikai īslaicīgi.
Iepriekšējā anamnēze
Paciente ir darbiniece rūpnīcā, kur viņas darbs saistīts ar atkārtotām roku kustībām un darbu pie datora. Ir noformēta arodslimība un 3. grupas invaliditāte. Konsultējusies pie vairākiem reimatologiem. Sākotnēji bijušas aizdomas par iekaisīgu artrītu, taču pēdējā reimatologa slēdzienā nav datu par to; diagnosticēts difūzs osteoartrīts un fibromialģija. Periodiski veiktas atsāpinošas blokādes gan pie algologa, gan traumatologa. 2025. gada decembrī veikta labās ceļa locītavas operācija.
Pēdējo deviņu mēnešu laikā paciente konsultējusies pie daudziem speciālistiem — diviem reimatologiem, neirologa, asinsvadu ķirurga, neiroķirurga, traumatologa un imunologa.
Paciente mājās vingro, izmantojot pašas izveidotu vingrojumu kompleksu. Pie fizioterapeitiem vēršas piesardzīgi, jo iepriekš jutusi, ka netiek pietiekami uzklausīta un tiek mudināta veikt vingrinājumus, kas pārsniedz viņas spēju robežas. Baidās, ka pārmērīga slodze var pastiprināt sāpes. Rehabilitācijā bijuši pozitīvi rezultāti — 2025. gadā rehabilitācijas dienas stacionārā mazinājušās sāpes ceļu locītavās, lai gan nav bijusi būtiska ietekme uz muguras sāpēm.
Šobrīd lietotie medikamenti:
- gabapentīns 300 mg divas reizes dienā, no augstākām devām ir blaknes;
- flupentiksols 1 mg periodiski;
- etorikoksibs stipru sāpju gadījumā, mēģina lietot reti;
- lokāli lietojamas pretsāpju ziedes;
- risedronāts 35 mg vienu reizi nedēļā;
- glikozamīna sulfāts.
Diagnostiskie izmeklējumi
- 2023. gadā veikti 17 radioloģiskie izmeklējumi, tostarp septiņi MR izmeklējumi.
- 2024. gadā veikti 10 radioloģiskie izmeklējumi, tostarp četri MR.
- 2025. gadā veikti 17 radioloģiskie izmeklējumi, tostarp trīs MR.
- 2026. gadā veikti 12 radioloģiskie izmeklējumi, no kuriem viens ir MR.
Izmeklējumu rezultātos konstatētas mugurkaula un locītavu deģeneratīvas pārmaiņas, bet nav atrasta viena strukturāla patoloģija, kas izskaidrotu visu simptomu izplatību, mainīgumu un funkcionālo ietekmi.
Būtiskākie izmeklējumu rezultāti
Mugurkaula jostas daļas MR, 2025. gads: spondiloze, spondiloartroze, neliels skoliotisks izliekums, L3—S1 disku protrūzijas un vieglas līdz vidējas pakāpes foraminālas stenozes, L4—L5 diska šķiedru gredzena plīsums un Modic I—II tipa deģeneratīvas pārmaiņas. Blakus atrade — sīka labās nieres cista un dilatēta pielonu kaliču sistēma (jādiferencē no pielonektāzijas vai urostāzes), rekomendēta nieru ultrasonogrāfija.
Sakroileālo locītavu MR, 2025. gads: deģeneratīvas pārmaiņas, neliels sinovīts un atsevišķas subhondrālas cistas; pārliecinošu MR pazīmju par aktīvu sakroileītu nav.
Mugurkaula kakla daļas MR, 2025. gads: spondiloze, dehidratēti starpskriemeļu diski un dažādas pakāpes foraminālas stenozes C3—C7 līmeņos; perineirāla cista C6—C7 līmenī labajā pusē.
Galvas smadzeņu MR: patoloģiskas strukturālas pārmaiņas nav konstatētas. Aprakstītās īpatnības vērtētas kā normas varianti.
Neirogrāfija: N. medianus dxt et sin viegla segmentāla demielinizācija karpālo kanālu līmenī. Nav datu par polineiropātiju kāju nervos.
Objektīvā izmeklēšana
Kraniālā inervācija: zīlītes simetriskas, acsābolu kustības pilnā apjomā, nistagma nav, sejas muskulatūra simetriska, mēle centrāli. Motorā sfēra: parēžu nav, koordinācijas proves veic lēni un piesardzīgi, bet precīzi. Četrinieka testā sāpes abās gūžās. Cīpslu refleksi simetriski, 2+. Patoloģiskie refleksi netiek izsaukti. Jušanas sfēra: parestēzijas n. medianus un n. ulnaris dxt et sin inervācijas zonās. Citus jušanas traucējumus apskates brīdī noliedz. Saknīšu iestiepuma simptomi (Lasega, Mackeviča) ir negatīvi. Romberga testā svārstās, bet nostāv.
Palpatori saspringta apkakles zonas un gluteālā muskulatūra, sāpīgums trohanteru apvidū. Izmeklēšanas laikā paciente ļoti saspringta, kustības veic lēni un piesardzīgi, paužot bailes no sāpju provocēšanas.
PHQ9 depresīvo traucējumu skrīningā 7 punkti — viegli depresīvi simptomi. GAD7 trauksmes spektra traucējumu skrīningā 6 punkti — viegli trauksmes simptomi.
Klīniskais vērtējums
Pacientei ir vairākas reālas somatiskas slimības — difūzs osteoartrīts, fibromialģija, deģeneratīvas mugurkaula pārmaiņas, entezopātijas, tendinopātijas un kompresijas neiropātija. Tās var izskaidrot daļu no lokālo sāpju un parestēziju simptomiem, bet pilnībā neizskaidro simptomu plašo izplatību, to mainīgumu, kā arī izteikto ietekmi uz funkcionēšanu.
Klīniskā aina liecina par hronisku multifaktoriālu sāpju sindromu ar miofasciālām sāpēm un centrālu sensitizāciju.
Ilgstošā simptomu vērošana, atkārtota izmeklējumu pieprasīšana, īslaicīga nomierināšanās pēc izmeklējumiem, izvairīšanās no aktivitātēm un nesamērīga simptomu ietekme uz ikdienas funkcionēšanu atbalsta ķermeņa distresa traucējumu diagnozi.
Diagnozes pamatā ir ilgstoša un funkcionēšanu ierobežojoša simptomu pieredze kopā ar pārmērīgu un neracionālu uzmanību dažādiem ķermeņa simptomiem, bažām un ar veselību saistītu trauksmi. Organiska slimība un somatisko simptomu traucējumi var pastāvēt vienlaikus.
Diagnožu kopsavilkums
- Epizodiskas saspringuma tipa galvassāpes, līdz sešām dienām mēnesī.
- Hronisks difūzs muskuloskeletāls sāpju sindroms, fibromialģija ar centrālu sensitizāciju un miofasciālām sāpēm.
- Ķermeņa distresa traucējumi ar dominējošām sāpēm.
- Difūzs osteoartrīts, hroniskas entezopātijas un tendinopātijas.
- Hroniska lumbalģija un cervikalģija ar vertebrogēnām sāpēm uz mugurkaula difūzu deģeneratīvu izmaiņu fona.
- Abpusējs karpālā kanāla sindroms vieglā pakāpē.
Ārstēšanas plāns
Liela daļa no vizītes veltīta pacientes izglītošanai, kas arī ir daļa no ārstēšanas plāna. Pacientei izskaidroti biopsihosociālā modeļa principi hronisku sāpju kontekstā, uzsverot, ka simptomi ir reāli, bet to intensitāti var uzturēt gan muskuloskeletālas deģeneratīvās pārmaiņas, gan nervu sistēmas reakcija — centrāla sensitizācija, kā arī psihosociālie faktori — stress, miega traucējumi, uzmanības fokusēšana un izvairīšanās no kustībām.
Pacientei rekomendēta regulāra, pakāpeniski palielināma fiziskā aktivitāte un fizioterapija, koncentrējoties uz funkcijas atjaunošanu, nevis pilnīgu sāpju izzušanu. Tālākā rehabilitācijas plāna izstrādei — FMR ārsta konsultācija. Rekomendēta psihologa vai psihoterapeita konsultācija.
Medikamentozajā terapijā pievienots duloksetīns 30 mg vienu reizi dienā, kā arī rekomendēts turpināt līdz šim lietotos medikamentus — gabapentīnu, flupentiksolu (regulāri). Atkārtota neirologa konsultācija plānota pēc 1—2 mēnešiem, nepieciešamības gadījumā agrāk.
Kontroles vizīte pēc trīs mēnešiem
Bijušas jaunas sāpes labās pēdas 4. un 5. pirksta apvidū, saistībā ar to veikta ultrasonogrāfija, kur konstatēta Mortona neiroma starp trešo un ceturto kājas pirkstu.
Pēdējās trīs nedēļās parādījušās arī sāpes kreisajā plaukstā īkšķa rajonā. Paciente jautā par nepieciešamību veikt plaukstas MR. Pēc apskates un objektīvās izmeklēšanas izskaidrots, ka izmeklējuma veikšana šobrīd nemainītu ārstēšanas taktiku, tāpēc šobrīd tas nav nepieciešams.
Paciente arī trīs reizes ir apmeklējusi psihologu, taču turpmākais kontakts nav izveidojies, jo esot teikts, ka psihoemocionāli “viss ir kārtībā”. Atkārtoti izskaidrota somatisko simptomu traucējumu būtība un rekomendēts vērsties pie cita psihologa vai psihoterapeita ar pieredzi hronisku sāpju ārstēšanā.
Lietojot duloksetīnu 30 mg, atzīmē nelielu miega un koncentrēšanās spēju uzlabošanos, taču kopējā sāpju intensitāte būtiski nav mainījusies. Tiek nolemts palielināt duloksetīna devu līdz 60 mg vienu reizi dienā.
Dinamikā
Turpmāko konsultāciju laikā daļa no vizītes laika tiek veltīta jaunu sūdzību vai iepriekšējo simptomu paasinājumu izvērtēšanai. Lietojot duloksetīnu 60 mg dienā, sāpju paasinājumi ir retāki. Ir izveidojusies laba sadarbība ar citu psihologu. Paciente labāk apzinās savu emocionālo reakciju, stresa un ķermeņa simptomu savstarpējo saistību. Ir vērsusies pie psihiatra, kas rekomendējis psihiatrijas dienas stacionāru.
Teorētiskais apskats
Somatisko traucējumu klasifikācija pēc SSK–10
Pēc SSK–10 klasifikācijas somatiskie simptomi bez pietiekama organiska izskaidrojuma tiek iekļauti F45 grupā “Somatoformi traucējumi”, kur ietilpst:
- somatizācija (F45.0) — daudzveidīgi, atkārtoti un mainīgi somatiskie simptomi, kuru dēļ pacients atkārtoti meklē medicīnisko palīdzību, kā arī izmeklējumi simptomus pilnībā neizskaidro;
- hipohondriski traucējumi (F45.2) — dominē persistējošas bažas vai pārliecība par vienu vai vairākām nopietnām slimībām;
- somatoforma veģetatīva disfunkcija (F45.3) — simptomi, kas tiek saistīti ar veģetatīvās nervu sistēmas kontrolētu orgānu vai orgānu sistēmu, piemēram, sirdsklauves, svīšana, trīce, elpas trūkums, gremošanas traucējumi, bet izmeklējumos netiek konstatēts pietiekams organisks bojājums;
- persistējošas somatoformas sāpes (F45.4) — ilgstošas, stipras un mokošas sāpes, kuras nevar pilnībā izskaidrot ar fizioloģisku procesu vai somatisku slimību un kuru rašanos var ietekmēt emocionāli un psihosociāli faktori;
- nediferencēti, citi un neprecizēti somatoformi traucējumi (F45.1, F45.8—F45.9). [1]
Pēc SSK–11: ķermeņa distresa traucējumi
Šobrīd notiek pāreja uz SSK–11 klasifikāciju, kur ieviesta diagnoze ķermeņa distresa traucējumi (bodily distress disorder) ar vieglu, vidēji smagu un smagu pakāpi.
Galvenā paradigmas maiņa: atteikšanās no prasības, ka simptomiem obligāti jābūt medicīniski neizskaidrotiem. Tie var būt pilnībā vai daļēji saistīti ar somatisku slimību, bet izšķiroša ir pacienta reakcija uz tiem un ar tiem saistītie funkcionālie traucējumi. Tādējādi diagnoze tiek pamatota ar pozitīvām klīniskām pazīmēm:
- ilgstošiem, persistējošiem un traucējošiem somatiskiem simptomiem,
- pārmērīgas uzmanības veltīšanu simptomiem un bažām par iespējamām sekām,
- atkārtota simptomu pārbaudīšana un izmeklēšana, vēršanās pēc medicīniskās palīdzības, nepieciešamība pēc atkārtotas nomierināšanas,
- nozīmīgs funkcionēšanas ierobežojums personiskajā, ģimenes, sociālajā vai profesionālajā dzīvē. [2; 4]
Hipohondrija SSK–11 tiek klasificēta atsevišķi, nevis kā apakštips. [2]
DSM–5 pieeja ir līdzīga kā SSK–11, bet tur tiek lietota diagnoze somatisko simptomu traucējumi (somatic symptom disorder). [3]
Neirologa uzdevums pacientu pārvaldībā
Konsultācijā būtiska ir anamnēzes precizēšana — sūdzību attīstība, simptomu raksturs, provocējošie un atvieglojošie faktori, sarkanā karoga simptomu esamība. Vienlaikus tiek izvērtēts, vai pacienta anamnēze, neiroloģiskais stāvoklis un slimības gaita atbilst konkrētajai neiroloģiskajai slimībai. Papildu laboratoriskos vai instrumentālos izmeklējumus nozīmē mērķtiecīgi, ņemot vērā darba diagnozi, jau iepriekš veikto izmeklējumu rezultātus, kā arī iespēju, ka diagnostisko izmeklējumu rezultāts mainīs turpmāko ārstēšanas taktiku.
Ķermeņa distresa traucējumu gadījumā neiroloģiskās sūdzības var būt mainīgas, svārstīties intensitātes ziņā vai pilnībā neatbilst vienai anatomiskajai lokalizācijai.
Tomēr pacientam var būt migrēna, perifēra neiropātija vai cita somatiska slimība un vienlaikus pārmērīga, funkcionēšanu graujoša reakcija uz simptomiem. [5; 6]
Diagnozes formulēšana un izskaidrošana
Pēc adekvātas izvērtēšanas ārsta uzdevums ir pacientam skaidri izklāstīt secinājumus un turpmāko rīcības plānu. Jāuzsver, ka simptomi ir reāli, taču simptomu intensitāti, radīto distresu papildus pastiprina pacienta reakcijas uz ķermeņa sajūtām.
Vienlaikus jānosaka pazīmes, kuru parādīšanās gadījumā nepieciešama atkārtota neiroloģiska izvērtēšana. Šāda pieeja palīdz izvairīties gan no nepamatotiem atkārtotiem izmeklējumiem, gan no riska jaunu organisku slimību kļūdaini attiecināt uz jau noteiktu psihiatrisku diagnozi. [5; 6]
Noslēgumā
Šādu pacientu aprūpe ir sarežģīta un ilgstoša. Svarīga ir cieņpilna komunikācija un regulāra klīniskā izvērtēšana. Ārstam jāuzklausa jaunas sūdzības, jālemj par papildu izmeklējumu nepieciešamību, vienlaikus izvairoties no nepamatotas diagnostikas atkārtošanas. Optimālai aprūpei nepieciešama multidisciplināra sadarbība starp vairāku specialitāšu ārstiem, tomēr fragmentētā veselības aprūpes sistēmā šādu sadarbību var būt grūti īstenot.