Tā mīļi gribas dēvēt šo preparātu, ko lieto jau vairākas paaudzes. Aspirīna pirmsākumi meklējami tālajā XIX gadsimtā. Aspirīns bija viens no vispopulārākajiem XX gadsimta pirmās puses medikamentiem: par to liecina tā daudzie sinonīmi, kuru skaits pārsniedz 400. [1] Vispopulārākais acetilsalicilskābes nosaukums pasaulē ir aspirīns. Atzinību un popularitāti aspirīnam nodrošināja tā izteiktā pretsāpju, pretdrudža un pretiekaisuma darbība, tāpēc pieprasījums pēc tāda medikamenta, kas remdē sāpes, mazina drudzi un iekaisumu, ir liels.Tā mīļi gribas dēvēt šo preparātu, ko lieto jau vairākas paaudzes. Aspirīna pirmsākumi meklējami tālajā XIX gadsimtā.
Metamizols – pie mums pazīstams ar nosaukumu analgīns – pieskaitāms pagājušā gadsimta populārākajiem zāļlīdzekļiem. Par to liecina plašais sinonīmu klāsts, jo daudzas zāļu firmas vēlējās ražot preparātu, kam ir liels pieprasījums. Metamizols pieder nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NPL) pirazolona atvasinājuma grupai. Preparāts medicīnas praksē ienāca 1921. gadā un ieguva lielu popularitāti izteiktās pretsāpju, pretiekaisuma un pretdrudža darbības dēļ.
Paracetamols ir viens no pirmajiem sintētiskajiem līdzekļiem. Preparāts sintezēts 1878. gadā, 21 gadu pirms aspirīna ienākšanas klīniskajā praksē. Paracetamolu klīnikā ieviesa Jozefs fon Merings 1893. gadā. Izteiktā pretsāpju un temperatūru pazeminošā darbība sagādāja preparātam pasaules slavu un paliekošu vietu medikamentu plašajā klāstā. Par tā popularitāti liecina daudzie nosaukumi, ar kādiem to ražo dažādas pasaules medicīnas firmas: ir vairāk nekā 80 paracetamola sinonīmu.
Ketoprofēns un ibuprofēns ir tuvi radinieki – var pat teikt, ka “brāļi”, kur ibuprofēns ir vecākais, jo patentēts 2 gadus pirms ketoprofēna. Arī ķīmiskajā struktūrā saskatāma tuva radniecība. (skat. 1. un 2. attēlu) Pēc farmakoloģiskās darbības abi pieder nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu proprionskābes atvasinājumiem. Tiem piemīt izteiktas pretiekaisuma, pretsāpju un temperatūru pazeminošas īpašības un nedaudz arī antiagreganta darbība. [1; 2] Tā kā preparātu ķīmiskā uzbūve atšķiras, tad ir atšķirības arī to darbību mehānismā.
Žurnāla iepriekšējā numurā raksta “Amiodarona izraisīta, tireotoksikoze un situācija Latvijā” 1. daļā autori piedāvāja galvenokārt teorētisku informāciju par amiodarona izraisītu , tireotoksikozi, raksturojot amiodarona farmakoloģiju, darbības mehānismu, tā izraisītu vairogdziedzera disfunkciju un AIT ārstēšanu. Raksta 2. daļā vairāk raksturota situācija , Latvijā, proti, apkopots RAKUS klīnikā “Gaiļezers” veikts , pētījums, kā arī tiek piedāvātas autoru izstrādātas, rekomendācijas ikdienas klīniskajai praksei par amiodarona izraisītu vairogdziedzera patoloģiju pieaugušajiem.
Mūsdienās amiodaronu (A) plaši lieto supraventrikulāru un ventrikulāru aritmiju ārstēšanā. Daudzos gadījumos tas kļūst par vienīgo izvēles medikamentu (piemēram, samazinātas sirds izsviedes funkcijas gadījumā). Starp A izraisītām dažādām blaknēm visbiežāk konstatē hipotireozi, tireotoksikozi, mikrodepozītus radzenē, fotosensitivitāti, ādas hiperpigmentāciju, pulmonālu fibrozi, perifēro neiropātiju, aknu enzīmu paaugstināšanos. [5] A izraisītā tireotoksikoze (AIT) pacientam ar esošu sirds slimību var izrādīties fatāla [3], tāpēc nepieciešamas zināšanas par tās attīstības mehānismiem un riska faktoriem, kā arī novēršanas un ārstēšanas iespējām.
Ibuprofēns pieder nenarkotisko analgētisko jeb nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu grupai. Tas ir fenilpropionskābes atvasinājums. [1] Lielbritānijā 1964. gadā patentēts kā pretsāpju, pretiekaisuma un temperatūru pazeminošs līdzeklis ar maz izteiktu toksicitāti. LD50 per os pelēm 1255 mg/kg, žurkām 1050 mg/kg. Salīdzinoši – diklofenaka LD50 p/o pelēm 390 mg/kg, žurkām 150 mg/kg. Medicīnas praksē ibuprofēns tiek lietots kopš 1969. gada. [1; 2]
Osteoporoze ir sistēmas skeleta slimība, ko raksturo zema kaulu masa un izmaiņas kaulaudu mikroarhitektūrā. Šo izmaiņu rezultātā kauli kļūst trauslāki un krasi palielinās to lūzuma risks. [1] Lai gan osteoporozes galvenā diagnostikas metode ir kvantitatīva kaulu minerālblīvuma (KMB) novērtēšana, klīniski nozīmīgākās osteoporozes sekas ir kaulu lūzumi. Biežākās lūzumu vietas osteoporozes gadījumā ir mugurkaula skriemeļi, gūžas kaula kakliņš un apakšdelma distālā daļa. Piecdesmit gadu vecai sievietei menopauzē viņas turpmākajā dzīvē iespēja gūt kādu no šiem lūzumiem ir apmēram 40%, un tā aptuveni līdzinās iespējai saslimt ar koronāro sirds slimību, bet pārsniedz iespēju saslimt ar krūts vēzi. [2] 2000. gadā Eiropā konstatēts 620 000 jaunu gūžas kaula kakliņa lūzumu, 574 000 jaunu apakšdelma lūzumu, 250 000 augšdelma proksimālās daļas lūzumu un 620 000 klīnisku mugurkaula skriemeļu lūzumu sievietēm un vīriešiem, kas vecāki par 50 gadiem. Tas veidoja 34,8% no visiem lūzumiem pasaulē, [3] un šo lūzumu ārstēšanas tiešās izmaksas bija 36 miljardi eiro. Tāpēc ir svarīgi atcerēties šos skaitļus, kad pieņemam lēmumu par kādas hroniskas slimības (t. sk. osteoporozes) ārstēšanas taktiku un terapijas preparātu izvēli.
Kopš renīna atklāšanas laboratorijas trusīša nierēs 1898. gadā renīna–angiotenzīna–aldosterona sistēma (RAAS) līdz mūsdienām ir saglabājusi savu nemainīgi svarīgo lomu asinsspiediena regulācijā. Mēģinājumi šo vairāk nekā simt gadu minēto sistēmu iegrožot farmakoterapeitiski lielākoties izrādījušies sekmīgi.
Zinātnes aprindās arvien lielākas cerības tiek liktas uz fitohormoniem; fitoestrogēni populārajā literatūrā jau nokļuvuši panacejas statusā – ar spēju kompensēt estrogēnu deficītu organismā, novērst ādas sausumu, paaugstināt tās elasticitāti un palēnināt novecošanos. Estrogēni mazina androgēnu kaitīgo ietekmi uz ādu un matu folikuliem, tāpēc tos lieto seborejas, aknes ārstēšanā. Estrogēni novērš arī sirds-asinsvadu saslimšanu, osteoporozes un pat Alcheimera slimības attīstību.
Mūsdienās jebkurš klīnicists sastopas ar multimorbīdiem pacientiem. Gan ģimenes ārsti, gan citi speciālisti ikdienā bieži redz pacientu, kam ir vairākas slimības dažādās orgānu sistēmās un diemžēl nepieciešama polifarmācija. Kardiovaskulārās slimības ir nozīmīgs sabiedrības veselības slogs gan Latvijā, gan pasaulē, un primāra un sekundāra profilakse ar statīniem ir indicēta plašam pacientu lokam. Dažbrīd rodas jautājums — vai šīs konkrētās slimības gadījumā statīnu lietošana būs droša?
Pediatriskiem pacientiem ar cistisko fibrozi (CF), kuri sāka ārstēšanu ar eleksakaftora/tezakaftora/ivakaftora (ETI) kombināciju, antibiotiku lietošanas dienu skaits gadā samazinājās par vairāk nekā 60 %.
Bērnu slimnīcā tiek veidots Simulāciju mācību centrs ar plašu apmācību programmu, nodrošinot iespēju mācību procesā izmantot situācijas, kas maksimāli pietuvinātas reālajai darba videi.
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
Kuram pacientam drīzāk izvēlēsieties tiešos orālos antikoagulantus (TOAK), bet kam — varfarīnu? Kā nieru funkcija un aknu rādītāji ietekmē antikoagulanta izvēli? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild kardiologs prof. Oskars kalējs.
