Šīs pozīcijas izstrādes mērķis ir veicināt dažādu nozaru ārstu, veselības aprūpes organizatoru, farmaceitu un sabiedrības vienotu izpratni par biofarmāciju, biozālēm un to atšķirībām no citām zāļu grupām (it īpaši ķīmiskās sintēzes ceļā iegūtajām zālēm), izskaidrot būtiskākās to biolīdznieku atšķirības no ģenēriskām zālēm, kā arī raksturot to reģistrācijas un farmakovigilances īpatnības. Vienota izpratne ļautu nodrošināt zinātniski pamatotu, informētu un objektīvu lēmumu pieņemšanu par biozāļu lietošanu. Šajā dokumentā ir vispārīga pamatinformācija par šo zāļu grupu kopumā, un tajā detalizēti netiks aplūkotas biozāļu lietošanas nianses dažādās medicīnas nozarēs, tomēr, cerams, ka tas var kļūt par pamatu attiecīgu klīnisko rekomendāciju izstrādei nākotnē.
Vitamīniem raksturīga daudzveidīga bioloģiskā aktivitāte, turklāt atsevišķiem vitamīniem dažas no darbībām var būt līdzīgas, bet dažas pat nesaderīgas. Vitamīni mijiedarbojas ar citiem līdztekus lietotajiem medikamentiem un arī savstarpēji, ja lieto vairākus vitamīnus reizē. Rakstā apskatīti literatūrā minētie nozīmīgākie vitamīnu savstarpējās mijiedarbības vēlamie un nevēlamie gadījumi, kā arī vitamīnu un citu medikamentu mijiedarbības izpausmes.
Zāles bieži tiek uzskatītas par medicīniskās terapijas "mugurkaulu". Lielākā daļa zāļu ir mazmolekulāras organiskās vielas. Lai arī dažas zāles, piemēram, acetilsalicilskābe, sākotnēji tika izolētas no bioloģiska izejmateriāla, vairākumā gadījumu tagad tās tiek iegūtas ar ķīmiskās sintēzes palīdzību. Virkne medikamentu ražošanai nepieciešamo aktīvo vielu, piemēram, hormoni, asins produkti vai antibiotikas, tiek iegūti vai ekstrahēti no bioloģiska avota. Šādas zāles var saukt par farmaceitiskās biotehnoloģijas produktiem. Farmaceitiskās biotehnoloģijas produkts ir arī biofarmaceitiskie līdzekļi jeb biozāles - viena no ātrāk augošajām un daudzējādā ziņā aizraujošākām farmaceitiskās rūpniecības nozarēm.
Statīnus plaši lieto ikdienas ārsta praksē, tie atzīti par efektīviem, lai profilaktiski pasargātu pacientus no aterosklerotiskām vaskulārām saslimšanām, primāri samazinot zema blīvuma holesterīna koncentrāciju plazmā. Turklāt statīni ir labi panesami, tiem ir lielisks drošības profils, blakusparādības ir reti un tikai dažiem pacientiem. Tomēr zinātniskajā literatūrā nebeidz virmot diskusijas par to, vai tiešām statīni ir tik nekaitīgi un droši lietojami klīniskajā praksē, tāpēc apkopojam kardioloģes, endokrinoloģes un ģimenes ārstes viedokli.
Hroniska vēnu mazspēja (HVM) ir plaši izplatīta saslimšana. No tās cieš apmēram 25% pieaugušo populācijas. Tās ārstēšanai tiek iztērēti 2% rietumvalstu veselības budžeta. [1-3] Pēc CEAP klasifikācijas smaguma pakāpēm to iedala no C0 līdz C6. Šajā rakstā apskatītas C4–C6 pakāpes terapijas iespējas, jo šīs ir klīniski nozīmīgākās un grūtāk ārstējamās HVM stadijas.
Medicīnas praksē bieži vien līdztekus lieto vairākus medikamentus. To nereti nosaka klīniskā situācija, kad pacientam reizē ir vairākas saslimšanas vai arī ir vēlme kādu patoloģisko procesu ietekmēt ar vairāku mehānismu palīdzību. Ērtības labad šādos gadījumos lieto kombinētos preparātus, kuru sastāvā ir vairākas darbīgās vielas ar līdzīgu vai atšķirīgu darbības mehānismu. Kombinētos līdzekļus izmanto gandrīz visās medicīnas nozarēs, šajā rakstā aplūkosim tikai kardioloģijā lietotos kombinētos līdzekļus. [3]
Par diurētiskiem līdzekļiem sauc vielas, kas nierēs pastiprina urīna veidošanos un izdalīšanos no organisma un samazina šķidruma daudzumu audos un serozajos dobumos. Tie kavē arī nātrija, hlora un citu jonu – un līdz ar to arī ūdens – atpakaļuzsūkšanos nierēs. [10] Līdzekļi ar šādām īpašībām lietoti jau no medicīnas pirmsākumiem, jo sirds mazspējas tūskas un citas izcelsmes tūskas ir tikpat senas kā cilvēce. Senos laikos šim nolūkam izmantoja dabas līdzekļus, bet līdz ar medicīnas attīstību līdzekļu klāsts paplašinājies. 4. raksts sērijā “Kardioloģijas stūrakmeņi”
Angiotenzīna receptoru blokatori ir efektīvi antihipertensīvie medikamenti un pārsvarā ļoti labi panesami. Lielos nejaušināta iedalījuma pētījumos pierādīts, ka angiotenzīna receptoru blokatori ir efektīvi līdzekļi ne tikai arteriālās hipertensijas ārstēšanā, bet arī tādu saslimšanu kā diabētiska nefropātija, hroniska sirds mazspēja vai sirds mazspēja pēc miokarda infarkta terapijā. Ārstējot hipertensiju, angiotenzīna receptoru blokatori var būt vai nu pirmās izvēles medikamenti, vai arī tos var pievienot vēlākā ārstēšanas posmā.
β adrenoblokatori pieder XX gadsimta medicīnas zinātnes ievērojamākajiem sasniegumiem, tie ir viens no kardioloģijas stūrakmeņiem. Pasaulē sintezēts vairāk par simt savienojumiem ar β adreno receptorus bloķējošām īpašībām. Šīs grupas preparāti ir daudzveidīgi gan pēc darbības spektra, gan pēc lietojuma, gan pēc darbības ilguma un zāļu formas.
Latvijā gandrīz pusei iedzīvotāju ir paaugstināts arteriālais asinsspiediens. Visu aizvadīto gadsimtu meklēti līdzekļi arteriālā asinsspiediena normalizācijai. Redzamākie panākumi gūti piecdesmitajos gados, kad šim mērķim tika lietoti diurētiskie līdzekļi, tomēr tiem ir vērā ņemami trūkumi. Būtisku risinājumu piedāvāja angiotenzīnu konvertējošā enzīma (AKE) inhibitori. Pirmais šīs grupas preparāts kaptoprils medicīnas praksē ienāca 1975. gadā, pēc trim gadiem nākamais – enalaprils. Šodien pazīstami vairāk nekā desmit AKE inhibitoru grupas preparāti. Latvijā reģistrēti 10 monopreparāti un 9 kombinētie ar diurētiskiem līdzekļiem un kalcija antagonistiem. [1; 5; 7]
Mūsdienās jebkurš klīnicists sastopas ar multimorbīdiem pacientiem. Gan ģimenes ārsti, gan citi speciālisti ikdienā bieži redz pacientu, kam ir vairākas slimības dažādās orgānu sistēmās un diemžēl nepieciešama polifarmācija. Kardiovaskulārās slimības ir nozīmīgs sabiedrības veselības slogs gan Latvijā, gan pasaulē, un primāra un sekundāra profilakse ar statīniem ir indicēta plašam pacientu lokam. Dažbrīd rodas jautājums — vai šīs konkrētās slimības gadījumā statīnu lietošana būs droša?
Pediatriskiem pacientiem ar cistisko fibrozi (CF), kuri sāka ārstēšanu ar eleksakaftora/tezakaftora/ivakaftora (ETI) kombināciju, antibiotiku lietošanas dienu skaits gadā samazinājās par vairāk nekā 60 %.
Bērnu slimnīcā tiek veidots Simulāciju mācību centrs ar plašu apmācību programmu, nodrošinot iespēju mācību procesā izmantot situācijas, kas maksimāli pietuvinātas reālajai darba videi.
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
Kuram pacientam drīzāk izvēlēsieties tiešos orālos antikoagulantus (TOAK), bet kam — varfarīnu? Kā nieru funkcija un aknu rādītāji ietekmē antikoagulanta izvēli? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild kardiologs prof. Oskars kalējs.
