Lai zāļu receptēs pārietu uz aktīvās vielas jeb starptautiskā nepatentētā nosaukuma (SNN) rakstīšanu, vispirms jāizglīto sabiedrība. Kaut arī visnotaļ atbalstu Veselības ministrijas tālredzīgo, tomēr ne tik viegli īstenojamo ieceri par sabiedrības izglītošanu, tomēr manai publikācijai ir nedaudz cita motivācija, proti, uzskatu, ka tieši cilvēkiem, kuru amata daudzo pienākumu starpā ietilpst arīdzan zāļu receptes perfekta aizpildīšana un godprātīga pacientu informēšana par iespējami racionālākajām farmakoterapijas iespējām, publikācijas virsraksta gaismā būtu jārāda pārliecinoša erudīcija ne tikai jaunāko vai topošo kolēģu priekšā, bet - un tas ir daudz nozīmīgāk - arī savu pacientu priekšā.
Pastiprināta kuņģa skābes sekrēcija un ar to saistītās veselības problēmas bijušas aktuālas kopš cilvēces pirmsākumiem. Tāpat meklēti līdzekļi to novēršanai vai vismaz mazināšanai. Vēl pirms 100 gadiem šim nolūkam izmantoja nātrija bikarbonātu (dzeramo sodu), magnija oksīdu un krītu. Diemžēl šie līdzekļi nebija pietiekami efektīvi, lai gan deva īslaicīgu atvieglojumu, neitralizējot kuņģa skābi. Šajā apskatā raksturoti protonu sūkņa inhibitori omeprazols un pantoprazols, to kopīgais un atšķirīgais.
Ik gadu vairāk nekā pusotrs tūkstotis pacientu Latvijā tiek stacionēti peptiskas čūlas slimības dēļ. Pēc Veselības Ekonomikas centra datiem 2009. gadā čūlas slimības dēļ stacionāros miruši 70 pacienti. Čūlas perforācijas ārstētas pavisam 456 pacientiem, no kuriem 7,5% miruši. Gandrīz visi pacienti operēti neatliekamā kārtā. Savukārt asiņošanu dēļ stacionēts nedaudz vairāk par 900 pacientiem, mirstība šajā grupā bijusi 5,3%. Tā kā iespējama efektīva asiņošanas apturēšana endoskopiski, operēti tikai 12,2% no stacionārā ārstētajiem pacientiem ar asiņošanu. [1] Vai šo statistiku iespējams uzlabot?
Līdz pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem cukura diabēts bija ļoti smaga neārstējama slimība, kur diabētiskā koma parasti beidzās ar nāvi. Arī pēc insulīna ienākšanas medicīnas praksē mirstība bija augsta, tāpēc šī patoloģija pastāvīgi bija medicīnas zinātnes uzmanības centrā un tika meklēti jauni līdzekļi, kas spētu palīdzēt slimības attīstības agrīnās stadijās, būtu ērtāki lietošanā un kam būtu mazāk blakņu. Pēc ilgstošiem meklējumiem medicīnas praksē 2006. gadā ienāca jauns preparāts - sitagliptīns.
Saskaņā ar zāļu reģistrācijas dokumentāciju (zāļu aprakstiem), kas ir spēkā Latvijā, iekšķīgi lietojami metamizola monopreparāti ir kontrindicēti bērniem līdz 15 gadu vecumam. Metamizola monopreparāts parenterālai ievadīšanai ir kontrindicēts bērniem līdz 16 gadu vecumam. Metamizols ir kontrindicēts arī grūtniecības un zīdīšanas laikā.
Naproksēns pieder fenilpropionskābes atvasinājumu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu grupai. Naproksēns patentēts 1968. gadā kā nesteroīdais pretiekaisuma līdzeklis, bet klīniskajā praksē tas ienāca 1974. gadā pēc vispusīgas preklīniskās izpētes. Labās panesamības un zemās toksicitātes, bet galvenokārt efektivitātes dēļ preparāts pasaulē kļuva populārs, par ko liecina tā daudzie sinonīmi, kuru skaits sniedzas trīs desmitos.
1991. gadā Fīlips Nīdlemans ar līdzstrādniekiem noskaidroja, ka ir vismaz divi ciklooksigenāzes enzīmi, no kuriem otrais (COG-2) tiek uzskatīts par “iekaisuma jeb inducējamo izoenzīmu”, savukārt pirmais jeb pastāvīgais izoenzīms (COG-1) “rūpējas” par gļotādu normālu stāvokli, trombocītu funkcijām un nieru asinsriti. Perspektīvi ir tie pretiekaisuma līdzekļi, kas spēj selektīvi kavēt COG-2. Pēdējos 20 gados veikti plaši pētījumi, lai atrastu šādus medikamentus.
Tā mīļi gribas dēvēt šo preparātu, ko lieto jau vairākas paaudzes. Aspirīna pirmsākumi meklējami tālajā XIX gadsimtā. Aspirīns bija viens no vispopulārākajiem XX gadsimta pirmās puses medikamentiem: par to liecina tā daudzie sinonīmi, kuru skaits pārsniedz 400. [1] Vispopulārākais acetilsalicilskābes nosaukums pasaulē ir aspirīns. Atzinību un popularitāti aspirīnam nodrošināja tā izteiktā pretsāpju, pretdrudža un pretiekaisuma darbība, tāpēc pieprasījums pēc tāda medikamenta, kas remdē sāpes, mazina drudzi un iekaisumu, ir liels.Tā mīļi gribas dēvēt šo preparātu, ko lieto jau vairākas paaudzes. Aspirīna pirmsākumi meklējami tālajā XIX gadsimtā.
Metamizols – pie mums pazīstams ar nosaukumu analgīns – pieskaitāms pagājušā gadsimta populārākajiem zāļlīdzekļiem. Par to liecina plašais sinonīmu klāsts, jo daudzas zāļu firmas vēlējās ražot preparātu, kam ir liels pieprasījums. Metamizols pieder nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NPL) pirazolona atvasinājuma grupai. Preparāts medicīnas praksē ienāca 1921. gadā un ieguva lielu popularitāti izteiktās pretsāpju, pretiekaisuma un pretdrudža darbības dēļ.
Paracetamols ir viens no pirmajiem sintētiskajiem līdzekļiem. Preparāts sintezēts 1878. gadā, 21 gadu pirms aspirīna ienākšanas klīniskajā praksē. Paracetamolu klīnikā ieviesa Jozefs fon Merings 1893. gadā. Izteiktā pretsāpju un temperatūru pazeminošā darbība sagādāja preparātam pasaules slavu un paliekošu vietu medikamentu plašajā klāstā. Par tā popularitāti liecina daudzie nosaukumi, ar kādiem to ražo dažādas pasaules medicīnas firmas: ir vairāk nekā 80 paracetamola sinonīmu.
Analizējot gandrīz 300 000 pacientu laboratorisko datu paraugus Vācijā, tika konstatēts būtisks D vitamīna līmeņa samazinājums pandēmijas laikā. Visizteiktākais vidējā D vitamīna līmeņa kritums un D vitamīna deficīta pieaugums tika novērots vecāka gadagājuma sievietēm salīdzinājumā ar citām vecuma un dzimuma apakšgrupām.
Laikā no 2025. gada 3. līdz 9. novembrim Zāļu valsts aģentūra jau desmito reizi kopā ar vairāk nekā 130 organizācijām visā pasaulē piedalās starptautiskajā kampaņā “Zāļu drošuma nedēļa” (#MedSafetyWeek).
Garā Covid-19 gadījumā simptomi saglabājas pēc SARS-CoV-2 infekcijas pārslimošanas, un liela daļa patoģenēzes mehānismu saistīti ar iekaisumu. Tika izteikta hipotēze, ka kolhicīns kā plaši zināms pretiekaisuma līdzeklis varētu samazināt garā Covid-19 simptomus, iedarbojoties uz šiem patoģenēzes faktoriem.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Plaušu vēzis nesmēķētājiem (cilvēkiem, kas dzīves laikā izsmēķējuši mazāk kā 100 cigaretes) sastopams 15-20 % no visiem plaušu vēža gadījumiem pasaulē. ASV ikgadējā plaušu vēža incidence nesmēķētāju vidū ir 20,8 uz 100 000 persongadiem sievietēm un 4,8-12,7 uz 100 000 persongadiem vīriešiem.
