Nesteroīdie pretsāpju līdzekļi (NSPL) ir plaša farmakoloģiska grupa, kurā nav viena ideāla preparāta visiem pacientiem. Katrā gadījumā, ņemot vērā pacienta sūdzības un blakusslimības, būs drošāk un efektīvāk, ja zināsim, tieši kuru NSPL pārstāvi lietot attiecīgajā gadījumā.
Alerģisks rinīts (AR) ir alergēnu ierosināts, IgE mediēts deguna gļotādas iekaisums. Klasiski tas izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem — aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, niezi un šķaudīšanu. Tomēr šķietami vieglā slimība pacientam var būt ļoti traucējoša, ko pierāda arvien jauni AR pacientu dzīves kvalitātes un miega traucējumu izvērtēšanas pētījumi.
Tiek izskatīti ieguvumi antihipertensīvai terapijai ar trīs vai četru zāļu kombināciju zemās devās sākotnējā arteriālās hipertensijas pārvaldībā. Lai novērtētu šādas kombinētās terapijas efektivitāti un drošumu, tika apkopoti dati no nejaušināti kontrolētiem pētījumiem visā pasaulē.
1886. gadā vācu ārsts Jozefs fon Merings atklāja glikozūrisko efektu florizīnam (rūgtam dažu augļkoku sakņu mizas glikozīdam, SGLT2 inhibitoru priekštecim), postulējot, ka šīs bioķīmiskās vielas aktivitāte norit nierēs. Šo hipotēzi vēlāk apstiprināja arī vācu fiziologs Oskars Minkovskis. Un apmēram 130 gadus vēlāk cukura diabēta pasaule iepazina pirmos SGLT inhibitorus, kad EMA 2012. gadā apstiprināja pirmo no tiem — dapagliflozīnu. [1; 9]
Multiplā skleroze ir hroniska, autoimūna, demielinizējoša centrālās nervu sistēmas slimība. Latvijā ir ap 2000 pacientu ar multiplās sklerozes diagnozi (G 35.0). Šo slimību parasti diagnosticē gados jauniem darbspējīgiem cilvēkiem, vidēji 20—40 gadu vecumā, un tas ir biežākais netraumatiskas invaliditātes cēlonis šajā vecumgrupā.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežākā aritmija pieaugušajiem. Tās pašreizējā izplatība ir 2—4 % un nākotnē tikai palielināsies. PM pieckārt palielina risku insulta attīstībai.
Kardioprotektīviem medikamentiem ir būtiska loma sirds aizsardzībā, sevišķi pēc sirdsdarbības traucējumiem, koronāriem notikumiem. Tie stimulē dabiskos adaptīvos mehānismus, novērš audu un sistēmas bojājumus, tādējādi samazinot sirds nelabvēlīgo notikumu risku.
Trešdaļa no sievietēm līdz 24 gadu vecumam pārcietušas vismaz vienu nekomplicētas urīnceļu infekcijas (UCI) epizodi. [11] Vismaz viena simptomātiska UCI epizode bijusi vairāk nekā 50 % sieviešu, bet sešu mēnešu laikā pēc akūtas UCI terapijas kursa UCI recidīvs bijis 26 %. [10]
Veselības statistikas datubāzē “Reģistrēto ievainojumu skaita sadalījums pēc ievainojuma veida, dzimuma un vecuma grupām” [1] norādīts, ka sievietēm 60—85 un vairāk gadu vecumā Latvijā 2020. gadā kopā bija 2032 kaulu lūzumi, neprecizējot lokalizāciju. Vai bija iespējams nepieļaut daļu no šiem lūzumiem?
Miega traucējumu pārvaldība bieži vien sākotnēji nonāk ģimenes ārsta pienākumu lokā, turklāt nereti šie pacienti miega problēmu risināšanai jau gadiem lietojuši trankvilizatorus, nemaz neapzinoties ilgtermiņa sekas.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
