Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisko slimību divvirzienu saistību. Lai panāktu iespējami labāku šo pacientu aprūpi, neirologam ir būtiski izvaicāt pacientus arī par viņu miegu. Šī ir raksta otrā daļa (pirmā Doctus 2026. gada maija numurā), kur uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos īsā aprakstošā veidā.
Galvassāpju sindromi
No miega slimībām migrēnas pacientiem visbiežāk sastop bezmiegu — ir pierādīts, ka slikta miega kvalitāte un miega deprivācija var būtiski palielināt migrēnas lēkmju biežumu, savukārt miegs atvieglo migrēnas sāpes. [1] Bezmiegs ir arī viens no migrēnas riska faktoriem, bet tas diemžēl var būt arī kā migrēnas sekas, sevišķi hroniskas migrēnas gadījumā. [2] Viens no iespējamiem mehānismiem, kādēļ migrēna un miegs ir tik cieši savstarpēji saistīti, ir vienlaicīga trigeminovaskulārās un hipotalāma oreksīna sistēmas aktivācija. [3] Veicot polisomnogrāfiju (PSG), migrēnas pacientiem biežāk nekā vispārējā populācijā novēro pagarinātu miega latenci, miega fragmentāciju, samazinātu lēno viļņu miegu un samazinātu miega efektivitāti. [4]
Nediagnosticēta un neārstēta obstruktīva miega apnoja (OMA) var veicināt migrēnas lēkmju biežumu. Pacientiem ar OMA arī var būt raksturīgas rīta galvassāpes, bet tās pārsvarā nav migrenoza rakstura. Nesen publicētie pētījumi arī uzrāda augstāku OMA risku pacientiem ar iepriekš diagnosticētu migrēnu. [5] No citām miega slimībām migrēnas pacientiem ir aprakstīts arī nemierīgo kāju sindroms (NKS), periodisko locekļu kustību sindroms (PLKS), bruksisms jeb zobu griešana miegā, narkolepsija, fiziska līdzdarbošanās sapņiem, staigāšana miegā jeb somnambulisms, kā arī citas parasomnijas (atsevišķa miega slimību grupa, kas tiek definēta kā nevēlama fiziska vai sensora pieredze, kas var izpausties miega laikā, iemiegot un/vai pamostoties). [6]
NKS migrēnas pacientiem sastop biežāk nekā vispārējā populācijā (attiecīgi 8,7—39,0 % un 5—10 %). [7] Līdzīgi kā migrēnu, arī NKS biežāk novēro sievietēm. Dopamīns ir iesaistīts migrēnas prodroma simptomu attīstībā, un tas var veicināt dopamīna mediētu inhibējošu ietekmi uz nociceptīvo transmisiju trigeminocervikālajā sistēmā. [8] Migrēnas prodromālie simptomi ietver garastāvokļa traucējumus, aizkaitināmību, nogurumu, var būt biežāka žāvāšanās un miegainība, un tiem migrēnas pacientiem, kuriem ir arī NKS, prodromālie simptomi var būt izteiktāki. [9] Jāņem arī vērā, ka NKS nereti izraisa iemigšanas traucējumus, bet PLKS ir saistīts ar miega fragmentāciju, traucējot miega noturību un rezultējoties ar nepietiekamu un nekvalitatīvu miegu, pastiprinātu dienas miegainību (PDM) un migrēnas gadījumā — biežākām migrēnas lēkmēm.
Migrēnas pacienti bieži mēdz sūdzēties arī par naktsmurgiem, ko mēdz saistīt ar miega arhitektūras izmaiņām, un bruksismu, ko saista ar temporomandibulārās locītavas disfunkciju. [10]
Migrēnas pacientiem var būt arī komorbīda narkolepsija, tomēr pētījumi uzrāda pretrunīgus rezultātus — dažos no tiem narkolepsijas un idiopātiskas hipersomnijas pacientiem biežāk novēroja migrēnu, tomēr citos šāda tendence netika novērota. [11]
Tenzijas jeb saspringuma tipa cefalģija ir visbiežāk sastopamais galvassāpju veids pasaulē. Arī šajā gadījumā miegam un galvassāpēm ir divvirzienu savstarpējā saistība — jo sliktāks miegs, jo augstāks galvassāpju risks. [12] Turklāt gan miega deprivācija, gan fragmentēts miegs, gan subjektīvi slikta miega kvalitāte un PDM ir asociēta ar biežāku galvassāpju transformāciju no epizodiskām uz hronisku tenzijas tipa cefalģiju (HTTC). Pacientiem ar HTTC nereti sastop arī bezmiegu un NKS. [37] Interesanti, ka PSG ir uzrādījusi augstāku miega efektivitāti pacientiem ar HTTC, salīdzinot ar tiem, kuriem ir hroniska migrēna.
Savukārt hipniskas galvassāpes ir reti sastopams galvassāpju veids, kas norisinās ekskluzīvi tikai miegā, tipiski vienā un tajā pašā laikā. Reizēm tās mēdz dēvēt par modinātājpulksteņa galvassāpēm. [13] Tās parasti sastop pēc 50 gadu vecuma vismaz 15 reizes mēnesī miega laikā, un tās ilgst vairāk kā 15 minūtes pēc pamošanās. Tās dažkārt var būt grūti vadīt, tomēr akūtā terapijā var palīdzēt kofeīns, litijs un indometacīns, bet melatonīns var tikt lietots kā profilaktisks aģents. [14]
Ko darīt? Galvassāpju pacientiem vēlams ārstēties neirologa galvassāpju speciālista uzraudzībā, bet ir ārkārtīgi svarīgi arī izprast, cik kvalitatīvs vai nekvalitatīvs ir šo pacientu miegs. Reizēm palīdzoša var būt vienkārši saruna par miegu kā tādu, kā arī izglītošana par miega higiēnu. Būtiska ir arī dzīvesveida modifikācija un līdzās pastāvošu blakusslimību ārstēšana. Rīcība bezmiega, OMA, NKS un PLKS gadījumā ieskicēta raksta pirmajā daļā, bet, ja pacientam ir parasomnijas, jāsaprot, kurā miega fāzē tās norisinās, cik bieži, vai pacients atceras šos notikumus u. c. Šeit vispirms jāsāk ar miega higiēnas pamatprincipu un drošības jautājumu izrunāšanu, piemēram, noglabāt auto atslēgas un asos priekšmetus grūti pieejamās vietās, aizgriezt virtuvē gāzi, asos mēbeļu stūrus apklāt ar kaut ko mīkstu, uz grīdas uzlikt mīkstu segu/spilvenu u. c.
Jāizvērtē, vai pacientam nav garastāvokļa traucējumu (depresija), kas dažkārt var būt saistāma ar parasomnijām. Atsevišķās situācijas papildus var būt nepieciešama arī medikamentoza terapija (sīkāk par šo lasīt rakstu “Medikamenti miega medicīnā”, 2025. gada februāris, Doctus).
Neiromuskulārās slimības
Neiromuskulārās slimības (NMS) ir plaša un heterogēna slimību grupa, kas ietver perifēro nervu disfunkciju, muskuļu bojājumu vai neiromuskulārās sinapses darbības traucējumus, kas rezultējas ar progresējošu muskuļu vājumu, tai skaitā elpošanas un rīšanas traucējumiem. Kaut arī šiem pacientiem ļoti bieži tiek novēroti miega traucējumi, sevišķi elpošanas traucējumi miegā, un tie ir saistāmi ar nozīmīgu slimības gaitas pasliktināšanos, miega traucējumi NMS pacientiem arvien nav pietiekami atpazīti.
Elpošanas traucējumi miegā, imobilizācija, sāpes, nepatīkamas sensorās sajūtas, nemierīgas kājas, ar miegu saistīti muskuļu krampji u. c. var traucēt miegu NMS pacientam. Asociētie dienas simptomi, kas var liecināt par nepietiekami kvalitatīvu miegu, pārsvarā ir nespecifiski: PDM, palielināta vēlme pēc miega, kognitīvie traucējumi, samazināta aktivitāte dienas laikā, garastāvokļa traucējumi u. c. [37]
Sarežģījumi galvenokārt rodas progresējošu elpošanas muskuļu un diafragmas vājuma dēļ, sevišķi pacientiem ar amiotrofo laterālo sklerozi (ALS), miotonisko distrofiju, 1. un 2. tipu, Pompes slimību u. c. [38]
Nakts sāpes pacientiem ar NMS var rasties muskuļu krampju, spastiskuma, kontraktūru, mehānisku audu bojājumu dēļ saistībā ar imobilizāciju. Šīs sāpes galvenokārt ir nociceptīvas un labi lokalizētas. [15] Savukārt neiropātiskas sāpes ir difūzas un saistītas ar disfunkciju somatosensorajos ceļos, ko biežāk sastop pacientiem ar sensorām vai sensori motorām neiropātijām. [15] Sāpes NMS pacientiem bieži ir saistāmas ar bezmiegu un pasliktinātu dzīves kvalitāti. [16] NKS un PLKS relatīvi bieži sastop pacientiem ar perifērām neiropātijām, motoneironu slimībām un dažu miopātiju gadījumos, kā arī pacientiem ar hereditārām neiropātijām, ietverot Šarko-Marī-Tūta slimību, 1. un 2. tipu, kā arī ģimenes amiloīdu neiropātiju. [17] NKS prevalence ir paaugstināta arī pacientiem ar iegūtām sensorām vai jauktām polineiropātijām, piemēram, diabētiska, toksiska, krioglobulinēmiska neiropātija u. c. Šajos gadījumos ir jāārstē pamatslimība. [18] Savukārt literatūras dati par PLKS ir ierobežoti, bet tas ir aprakstīts dažu motoneironu slimību gadījumos (miotoniskās distrofijas 1. tips, bulbāra un spināla muskuļu atrofija). [19]
Jāņem vērā, ka elpošanas traucējumi miegā, kas ietver gan OMA, gan centrālo miega apnoju (CMA), kā arī hipoventilāciju miegā jeb nakts hipoventilāciju (NH), NMS pacientiem ir sastopami ārkārtīgi bieži, līdz ar to neirologam, kurš specializējas neiromuskulāro slimību pacientu ārstēšanā, noteikti jāizvaicā pacienti un/vai viņu piederīgie par šo pacientu miega kvalitāti. [18] OMA patoģenēze pacientiem ar NMS ir daudzfaktoru (augšējo elpceļu caurlaidības traucējumi, rīkles muskuļu anatomijas izmaiņas un šo muskuļu tonuss, makroglosija, piemēram, pacientiem ar muskuļu distrofiju vai metaboliskām miopātijām u. c. [22]). Piemēram, pacientiem ar ALS, kuriem attīstās bulbāro muskuļu vājums, ir augstāks OMA risks saistībā ar augšējo elpceļu kolapsu. [23]
Ja pacientam ar NMS ir sūdzības par sliktu miega kvalitāti, jāpieņem, ka šiem pacientiem ir augsts OMA risks, līdz ar to šajā gadījumā OMA skrīnings ir ļoti būtisks. Savukārt CMA var novērot tiem NMS pacientiem, kur ir skarta arī centrālā nervu sistēma (CNS), piemēram, mitohondriālas slimības un miotoniskās distrofijas 1. tips. Ja pacientam ir arī komorbīda hroniska sirds mazspēja (nereti ģenētisku miopātiju vai muskuļu distrofiju gadījumos), var novērot arī CMA. [24]
Savukārt ar miegu saistīta hipoventilācija, ko var noteikt, veicot transkutāno kapnogrāfiju (TK), NMS pacientiem rezultējas ieelpas muskuļu vājuma dēļ. Respiratoro muskuļu disfunkcija nereti rezultējas ar 2. tipa elpošanas mazspēju. [18] Ieelpas muskuļu vājums un hipoventilācija vispirms parādās naktī, īpaši REM miega fāzes laikā, kad skeleta muskuļu tonuss un elpošanas piepūle fizioloģiski samazinās. Progresējot diafragmas muskuļu vājumam, hipoventilācija parādās arī citās miega fāzēs. [18] Klīniski pacientiem ar NH var būt pēkšņas pamošanās miega laikā, sūdzības par miegu, kas nesniedz atpūtu, galvassāpes, miegainības un nestabilitātes sajūta pēc pamošanās. Var būt arī elpošanas traucējumi miera stāvoklī un/vai slodzes intolerance. [25] NH ir būtisks negatīvs prognostisks faktors ALS un Dišēna muskuļu distrofijas gadījumā, kā arī tai ir svarīga loma pacientiem ar smagu spinālo muskuļu atrofiju, Šarko-Marī-Tūta slimību, muskuļu distrofiju u. c. NMS gadījumos.
Ko darīt? Pacientiem ar NMS jāatrodas neirologa uzraudzībā, kurš specializējas neiromuskulāro slimību diagnosticēšanā un ārstēšanā. Būtiski ir ārstēt pamatslimību un panākt adekvātu simptomu kontroli. Neirologam noteikti jāaktualizē arī jautājumi par pacienta miegu, tā kvalitāti, dienas sūdzībām, piemēram, PDM. Arī šajā gadījumā ir lietderīgi pārrunāt miega higiēnas pamatprincipus. Jāņem vērā, ka visiem pacientiem ar NMS ir paaugstināts risks elpošanas traucējumiem miegā, tādēļ nereti ir nepieciešams veikt miega izmeklējumu (poligrāfiju (PG), video PSG vai TK). Ir publicēti neskaitāmi pētījumi par neinvazīvās ventilācijas (NIV) pozitīvo ietekmi NMS pacientiem, piemēram, zināms, ka tā pagarina dzīvildzi pacientiem ar ALS, bet būtiski ir to sākt iespējami agrīni. [38]
Multiplā skleroze
Miega traucējumi pacientiem ar multiplo sklerozi (MS) ir sastopami vismaz četras reizes biežāk, salīdzinot ar vispārējo populāciju. Biežāk sastopamie miega traucējumi MS pacientiem ietver elpošanas traucējumus miegā, bezmiegu, NKS un narkolepsiju. [26]
Gan MS pacientiem, gan vispārējā populācijā nereti ir grūti atšķirt nogurumu no PDM. Noguruma gadījumā pacientam ir nespēks vai pat pārgurums, spēku izsīkums dienas laikā, fizisks vai mentāls enerģijas trūkums, kā arī nespēja iemigt, neraugoties uz nogurumu, savukārt pacients ar PDM dienas laikā ir miegains, šādam pacientam ir ļoti grūti palikt nomodā, un viņš var viegli iemigt dienas laikā. Zināms, ka nogurums ir visbiežāk sastopamais MS simptoms, ko var novērot līdz pat 90 % MS pacientu, [27] un to ir būtiski atšķirt no PDM; nepieciešamības gadījumā var izmantot dažādas skrīninga anketas, piemēram, Epvorta miegainības skalu.
Līdzīgi kā iepriekš, arī MS pacientiem ar PDM jāizvērtē, vai tā var būt asociēta ar citām komorbīdām neārstētām miega slimībām. Savukārt nogurums MS pacientiem ir saistāms ar slimības patofizioloģiskajiem mehānismiem, kas ietver iekaisumu, demielinizāciju, strukturālas izmaiņas, citokīnu akumulāciju, autonomo disfunkciju un hipotalāma–hipofīzes neiroendokrīno ceļu disregulāciju. [28]
Vismaz 25—55 % MS pacientu var novērot bezmiegu. [29] Visbiežāk pamošanās no miega ir asociēta ar hronisku sāpju sindromu, niktūriju neirogēna urīnpūšļa dēļ (21—49 % pacientu), spastiskumu, kā arī komorbīdu depresiju un trauksmi. [37]
Arī nediagnosticēta un neārstēta miega apnoja var būt saistīta ar bezmiegu MS pacientiem, kur augstāka prevalence ir saistāma ar demielinizējošu perēkļu lokalizāciju smadzeņu stumbra sensorajās un motorajās zonās, kas ietekmē elpošanas centru. [38]
Ja MS pacientam ir elpošanas traucējumi miegā, sevišķi OMA, abu slimību simptomi nereti var arī pārklāties. Elpošanas traucējumus miegā MS pacientiem novēro 21—58 % gadījumu, un tie ir asociēti ar PDM, kognitīviem traucējumiem, koncentrēšanās grūtībām, garastāvokļa svārstībām, paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu, kā arī ar paaugstinātu insultu un kardiovaskulāro slimību risku. [37] Pacientiem ar MS ir paaugstināts gan OMA, gan CMA risks, kur CMA biežāk novēro pacientiem ar perēkļiem muguras smadzeņu augšējā daļā. [30]
Literatūrā pieejami dati, ka NKS MS pacientiem novērots vismaz trīs reizes biežāk, salīdzinot ar vispārējo populāciju. Iespējams, to var saistīt ar dopamīna transmisijas traucējumiem uz muguras smadzenēm. [38] Citi NKS riska faktori ietver nepietiekamu dzelzs rezervju līmeni, pārmērīgu kofeīnu saturošu produktu un alkohola lietošanu, miega higiēnas pamatnosacījumu neievērošanu, kā arī dažādi medikamenti var pasliktināt vai veicināt NKS (sīkāk par to lasīt pirmajā raksta daļā).
Ja demielinizējoši perēkļi ir lokalizēti hipotalāmā, tie var korelēt ar narkolepsijai raksturīgajiem simptomiem gan MS pacientiem, gan optiskā neiromielīta spektra slimību (NMOSD) gadījumā, tomēr narkolepsija šiem pacientiem ir sastopama ļoti reti. [31]
Ko darīt? Ļoti svarīgi ir ārstēt pamatslimību, tādēļ MS pacientiem jāatrodas neirologa (vienlaikus arī demielinizējošu CNS slimību speciālista) uzraudzībā. Ir jāapzinās šo pacientu miega traucējumu risks un aktīvi par tiem jāinteresējas šo pacientu vidū, jo, līdzīgi kā citu neiroloģisku slimību gadījumos, miega traucējumu atpazīšana un ārstēšana iespējami agrīni var būtiski uzlabot šo pacientu dzīves kvalitāti un slimības progresiju. Ar MS saistīta noguruma mazināšanai var palīdzēt regulāra fiziska aktivitāte, plānotas diendusas, turklāt ārkārtīgi svarīga nozīme ir arī miega higiēnas pamatnosacījumu ievērošanai. [32]. Ja tomēr šīs rekomendācijas nesniedz vēlamo uzlabojumu, var apsvērt medikamentu pievienošanu, piemēram, amantadīnu un modafinilu, kas atsevišķos pētījumos ir uzrādījuši efektivitāti noguruma un kognitīvo traucējumu mazināšanā. [32]
Ja ir diagnosticēti elpošanas traucējumi miegā, ārstēšanas stūrakmens ir pozitīvā spiediena terapija (PAP; positive airway pressure). Bezmiega gadījumā palīdzoša var būt kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT).
Komplikācijas pēc Covid–19
Atbilstoši pieejamiem literatūras datiem, arī nesen piedzīvotās Covid–19 pandēmijas laikā visā pasaulē statistiski ticami saasinājušies dažādi miega traucējumi, ko var saistīt ar nervu sistēmas iekaisumu CNS. 2021. gadā tika publicēta metaanalīze par miega traucējumiem Covid–19 pandēmijas laikā, kurā tika secināts, ka globāli miega traucējumu prevalence bija 35,7 %, kur visvairāk skartā grupa bija Covid–19 pacienti (74,8 %), 36,0 % bija veselības aprūpes darbinieki, bet vispārējā populācija veidoja 32,3 %. [33] Šie dati korelē arī ar psihiskās veselības pasliktināšanos — no 2017. līdz 2019. gadam psihiskie traucējumi tika novēroti 23 % populācijas, bet 2020. gada aprīlī — jau 37 %. [34]
Ierastā ikdienas ritma izjukšana, tai skaitā sociālā izolācija, ierobežots atrašanās laiks dienas gaismā, paaugstināts stress un trauksme pandēmijas laikā bieži rezultējās ar koronasomniju — ar to saprot nepietiekamu miegu, sliktu miega kvalitāti un miega—nomoda ritma traucējumus, kas asociēti ar Covid–19 fizisko un emocionālo morbiditāti. [35] Vairāki pētījumi ir pierādījuši bezmiega, naktsmurgu, OMA, noguruma, PDM un pat REM miega uzvedības traucējumu biežuma palielināšanos saistībā ar Covid–19. [35]
Dažos pētījumos ziņots, ka gados jauns vecums, vīriešu dzimums, smēķēšana un/vai alkohola lietošana anamnēzē, kā arī garastāvokļa traucējumi vai posttraumatiskā stresa sindroms pacientiem ar Covid–19 uzrādīja augstāku REM miega uzvedības traucējumu attīstības risku. [36]
Šobrīd gan vēl nav līdz galam skaidrs, vai ar Covid–19 saistītie REM miega uzvedības traucējumi ir ar līdzīgu neirodeģenerācijas potenciālu kā idiopātiski REM miega uzvedības traucējumi.
Ko darīt? Pacientus ar miega traucējumiem pēc Covid–19, līdzīgi kā iepriekš, ir būtiski izglītot par miegu, kā arī aktualizēt miega higiēnas pamatprincipus. Ir nepieciešams turpināt pētniecību pacientiem ar miega traucējumiem pēc Covid–19. Ja ir kāda komorbīda miega slimība, piemēram, OMA, tā ir atbilstoši jāārstē, kā detalizētāk aprakstīts iepriekš; bezmiega gadījumā jāapsver KBT bezmiegam.
Noslēgumā
Miegam un neiroloģiskajām slimībām ir būtiska savstarpēja divvirzienu saistība, tomēr nereti tai netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Miega traucējumi negatīvi ietekmē neiroloģisko slimību gaitu un iznākumu, kā, piemēram, OMA palielina migrēnas lēkmju biežumu. Miega traucējumu skrīnings un to atbilstoša ārstēšana neiroloģisku slimību gadījumā ir vitāli nepieciešama, lai nodrošinātu iespējami labāko iznākumu katram pacientam.
