Augu izcelsmes zāļu lietošanas apjoms un popularitāte Eiropas Savienības dalībvalstu sabiedrībās atšķiras. Latvijā dažādu augu izcelsmes zāļu skaits ir salīdzinoši neliels, bet Vācijā augu izcelsmes preparātus ar medicīniskām indikācijām lieto visplašāk — ap 20,7 % no kopējā šādu zāļu patēriņa Eiropā. Vācijā augu zāles visbiežāk rekomendē ģimenes ārsti un farmaceiti.
Etnobotāniskie pētījumi par savvaļas un kultivēto augu tradicionālo izmantošanu kļūst arvien populārāki visā pasaulē, jo etnobotānikas un etnofarmakoloģijas informācija var rosināt jaunus eksperimentālus pētījumus par konkrētu augu tradicionālo izmantošanu. Latviešu tautas ārstniecības pierakstos (ticējumos) atrodamās informācijas pamats ir tradicionālās medicīnas zināšanas, kas nodotas no paaudzes paaudzē.
Gadu tūkstošiem, kopš pastāv cilvēce, ārstniecības augi tiek izmantoti gan dažādu slimību ārstēšanai, gan rehabilitācijai un profilaksei. Visas tradicionālās medicīnas sistēmas, lai arī pamatotas ar dažādiem teorētiskiem un kultūras modeļiem, savā doktrīnā iekļauj fitoterapiju.
Ziemas mēnešos, kad vīrusu infekcijas biežāk izraisa augšējo elpceļu veselības traucējumus, aktualizējas jautājums par to, kuras ārstniecības augu drogas būtu vispiemērotākās kā efektīva papildterapija iekaisuša kakla sāpju mazināšanai.
Augu izmantošana medicīnā ir tikpat sena kā cilvēce kopumā. Grūti iedomāties gadījumus, kad fitoterapija netiek rekomendēta. Taču, lai mācētu strādāt ar augiem un to aktīvajām vielām, jāmācās daudz. Tā ir atsevišķa zinātne, kuru tikai lietpratējs gudri izmanto praksē.
Mūsdienās interese par ārstniecības augu lietošanu piedzīvo renesansi, jo fitoterapija var būt efektīva un pietiekami droša, lietojot ilgstoši. Augu ķīmiskā sastāva daudzveidība nodrošina farmakoloģiski daudzveidīgu iedarbību, tomēr pārsvarā katram augam dominē viena vai divas īpašības, veidojot tā farmakoloģisko efektu.
2600. gadā p.m.ē. Mezopotāmijā aprakstīta apmēram 1000 vielu lietošana ārstniecībā, kas iegūtas no augiem. Šobrīd, 21. gadsimtā, Eiropā, Ziemeļamerikā un citos industriāli attīstītos reģionos vairāk nekā 50 % iedzīvotāju izmanto tautas medicīnu.
Dabas vielas var būtiski iedarboties ne tikai profilakses līmenī, bet būt efektīvas arī slimību ārstēšanā, paātrinot izveseļošanās procesu. Rakstā aplūkojam dažādu dabas vielu ietekmi pacienta veselības stāvokļa saglabāšanā un uzlabošanā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]