Lai runātu par bioflavonoīdu farmakoloģisko iedarbību, vispirms nepieciešams raksturot tās slimības un stāvokļus, kuru gadījumā bioflavonoīdu lietošana ir lietderīga. Ķirurģiskajā praksē šie preparāti lielākoties ir lietojami fleboloģijā un proktoloģijā.v
Venozā trombembolija ir patoloģija, kuras gadījumā dziļo vēnu tromboze (DVT) akūtā fāzē rada embolijas. Embolijas plaušu artērijās var būt letālas. Savukārt hroniskas komplikācijas šādai patoloģijai var būt hroniska venoza nepietiekamība kājās (pēctrombotiskais sindroms) ar lielu varbūtību venozu čūlu attīstībai vai hroniska plaušu embolizācija ar pulmonālu hipertensiju. Lai nenonāktu līdz DVT komplikācijām, lielāka uzmanība jāpievērš profilaksei. Latvijas Fleboloģijas biedrība sadarbībā ar citām profesionālajām asociācijām ir izstrādājusi DVT profilakses un ārstēšanas vadlīnijas, kas sakņojas starptautiskās vadlīnijās un uz pierādījumiem balstītā medicīnā. Šī raksta mērķis ir uzsvērt būtiskākās problēmas un uz DVT profilaksi attiecināmās stratēģijas.
Raugoties no pacienta viedokļa, termins hroniska venoza nepietiekamība aptver visai atšķirīga veida problēmas – no kosmētiska diskomforta līdz invalidizējošam stāvoklim –, kas savā būtībā ir viena patoloģija dažādos tās attīstības līmeņos. Tāpēc katrs no tiem prasa nopietnu attieksmi gan no paša pacienta, gan mediķu puses. Arī zinātnē un sekojoši medicīnas literatūrā, paralēli lielam skaitam advancēto vēnu ķirurģijas metožu aprakstu un pētījumu, intensīva uzmanība tiek veltīta hroniskas venozas nepietiekamības iniciālajiem faktoriem un blakusefektiem.
Hroniska venoza mazspēja mūsdienās ir ļoti plaši izplatīta. Tās attīstību bez iedzimtības un grūtniecības veicina arī strauji pieaugošā mazkustīga dzīvesveida ietekme, kas saistīta ar ilgstošu sēdēšanu vai stāvēšanu darbā, pārvietošanos automašīnā. Kāju vēnu saslimšana rada gan medicīniskas, gan kosmētiskas problēmas, un to plašā izplatība veicinājusi fleboloģijas nozares attīstību visā pasaulē, tai skaitā – Latvijā.
Neraugoties uz acīmredzamo hroniskas venozas nepietiekamības diagnostikas un ārstēšanas progresu, venozas čūlas izplatība saglabājas praktiski nemainīga – 1-2% pieaugušiem cilvēkiem pēdējo 30 gadu laikā. Ilgstoša, nesekmīga, neracionāla un neattaisnojama čūlu ārstēšana, kam bieži pamatā ir tikai ārsta praktiskā pieredze un intuīcija, var izraisīt smagas komplikācijas un kalpot kā cēlonis slimības recidīvam. Nereti gadiem ilga čūlu ārstēšana ir iemesls tam, kādēļ medicīniska problēma pārvēršas par sociāli-ekonomisku problēmu ar ievērojamiem finansiāliem tēriņiem. Raksta mērķis – sistematizēt mūsdienīgas ārstēšanas metodes, pamatojoties uz medicīniski pierādītiem kritērijiem.
Neraugoties uz acīmredzamo hroniskas venozas nepietiekamības diagnostikas un ārstēšanas progresu, venozas čūlas izplatība saglabājas praktiski nemainīga – 1-2% pieaugušiem cilvēkiem pēdējo 30 gadu laikā. Ilgstoša, nesekmīga, neracionāla un neattaisnojama čūlu ārstēšana, kam bieži pamatā ir tikai ārsta praktiskā pieredze un intuīcija, var izraisīt smagas komplikācijas un kalpot kā cēlonis slimības recidīvam. Nereti gadiem ilga čūlu ārstēšana ir iemesls tam, kādēļ medicīniska problēma pārvēršas par sociāli-ekonomisku problēmu ar ievērojamiem finansiāliem tēriņiem. Raksta mērķis – sistematizēt mūsdienīgas ārstēšanas metodes, pamatojoties uz medicīniski pierādītiem kritērijiem.
Normans Ruperts Barets (1903—1979) bija viens no spilgtākajiem 20. gadsimta britu ķirurģiem un viens no torakālās ķirurģijas attīstības pamatlicējiem Apvienotajā Karalistē (1. attēls). Paradoksāli, ka viņa vārds pasaulē visvairāk pazīstams saistībā ar Bareta barības vadu — stāvokli, kura patoģenēzi viņš sākotnēji interpretēja kļūdaini. Barets uzskatīja, ka cilindriskais epitēlijs barības vadā saistīts ar anatomiskām izmaiņām un “saīsinātu” barības vadu, nevis ar metaplāziju hroniska gastroezofageālā refluksa rezultātā. Vēlāk citi pētnieki precīzāk formulēja slimības mehānismu, tomēr eponīms saglabājās.
Trauslums (frailty) ir daudzdimensionāls sindroms, kas raksturojas ar fizioloģisko rezervju izsīkumu, ievainojamības pieaugumu un nevēlamu ar veselību saistītu notikumu attīstību. Kaut arī sākotnēji trausluma klīniskais skatījums vairāk balstīts uz tādām fenotipiski novērtējamām pazīmēm kā svara zudums, muskuļu vājums un gaitas izmaiņas, šobrīd pētījumi rāda, ka trausluma definīcija jāpaplašina, iekļaujot kognīcijas elementus, kas ir līdzpastāvoši un nozīmīgi ietekmē pacienta veselības iznākumus.
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Klīnicisti (dermatologi, ģimenes ārsti, podiatri utt.) arvien biežāk izmanto dermatoskopiju, [1; 2] lai pieņemtu lēmumus par turpmāko klīnisko rīcību, gan analizējot ādas jaunveidojumus, gan iekaisīgās ādas slimības un ādas stāvokļus. Patologiem papildus iesniegtie dermatoskopiskie attēli sniedz svarīgu ieskatu klīnicista diagnostikas un domāšanas procesā.
Kad dzirdam vārdus “staru terapija”, “stereotaktiskā radioķirurģija” (stereotactic radiosurgery jeb SRS; latviski SRĶ), visbiežāk domas aizved līdz onkoloģijai. Lai arī visbiežāk radioķirurģiju izmanto labdabīgu un ļaundabīgu veidojumu ārstēšanā, tomēr, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un to precizitātei, SRĶ tiek izmantota arī dažādu funkcionālu neiroloģisku slimību ārstēšanā — trigeminālā neiralģija, esenciāls tremors, parkinsonisms, epilepsija, hroniskas sāpes, distonija, un to lieto pat atkarību ārstēšanā. [1]
