Čūlainais kolīts (ČK) ir viena no divām nopietnām iekaisīgām zarnu slimībām, kurai raksturīga viļņveidīga gaita (paasinājumi—uzlabošanās), tāpēc vajadzīgas dažādas terapeitiskas stratēģijas, lai iespējami ilgi uzturētu slimības remisiju. Šobrīd ČK nav izārstējams, taču ir iespējas mazināt simptomus, uzlabot dzīves kvalitāti un novērst risku komplikāciju attīstībai.
Antibiotiku lietošanas izraisīta caureja ir izplatīta problēma mūsdienās un sastopama 6—25 % pacientu, no tiem 10—20 % gadījumu caureja saistīta ar <em>C. difficile</em> infekciju (CDI). Tā kļuvusi par būtisku saslimstības un mirstības cēloni gados vecākiem pacientiem.
Gastroezofageālā refluksa slimības (GERS) sastopamības rādītāji pasaulē ir 8—33 %. Katram desmitajam pieaugušajam rietumvalstu iedzīvotājam GERS simptomi izpaužas ik nedēļu. Pacientiem, kuriem ir smagas pakāpes GERS, attīstās tādas komplikācijas kā ezofagīts, peptiska striktūra, Bareta barības vads.
Kolonoskopija ir izšķirīgs diagnostikas un terapeitiskais instruments, ar kura palīdzību pārbaudīt pacienta resno zarnu. Tomēr ir būtiski ņemt vērā indikācijas un kontrindikācijas procedūrai, lai izvairītos no nepamatotas vai nevajadzīgas kolonoskopijas. Kolonoskopija ir kļuvusi par populāru metodi kolorektālā vēža skrīningam un dažādu kuņģa—zarnu trakta apakšējo daļu slimību ārstēšanai.
Vēdersāpes ir viens no izplatītākajiem simptomiem bērniem, kura dēļ satrauktie vecāki meklē ārsta palīdzību. Sāpes var izpausties dažādi: akūti, kad vajadzīga neatliekama iejaukšanās, un tad tās var būt dzīvībai bīstamas slimības pazīme, bet tās var būt arī hroniskas, kad diagnostika ir ilgstoša un rūpīgi jāievāc anamnēze.
Kairinātas zarnas sindroms (KZS) ir simptomu kopums, kas iekļauj vēdersāpes un izmainītu vēdera izeju — gan caureju, gan aizcietējumus, gan mainīgu vēdera izeju, kad caurejas mijas ar aizcietējumiem. Šādu simptomu gadījumā, kad ir izslēgtas organiskas patoloģijas gremošanas traktā, var runāt par KZS. [1]
Žults reflukss (duodenogastroezofageālais reflukss, duodenogastrālais reflukss) ir stāvoklis, kas rodas, kad žults un/vai cits saturs, piemēram, bikarbonāti un aizkuņģa dziedzera enzīmi, plūst uz augšu no divpadsmitpirkstu zarnas kuņģī un barības vadā. [20] Savukārt skābes reflukss (gastroezofageālā refluksslimība) ir rezultāts kombinācijai, kas rodas paaugstināta skāba kuņģa satura dēļ refluksa barības vadā un pasliktināta refluksa klīrensa dēļ no barības vada. [5; 25] Par atšķirīgo un kopīgo — šajā rakstā.
Šķiet, nav uz pasaules slimības, kas līdz šim kaut reizi nebūtu pētīta caur zarnu trakta mikrobiotas prizmu. Teorijas aizsākumi, iespējams, jāmeklē jau Hipokrata laikā, kad tika paziņots — “nāve sēž zarnās” un “visas slimības sākas zarnu traktā”. Vai šādu postulātu šobrīd varam apstiprināt pavisam noteikti? Droši vien ne, tas būtu strīdīgi. Taču ieskatīties jaunākajos pētījumos par probiotiku ietekmi uz cilvēka veselību varētu būt lietderīgi.
Iekaisīga zarnu slimība (IZS) ir hroniska, progresējoša slimība, kas skar kuņģa—zarnu traktu. IZS grupā ietilpst čūlainais kolīts, Krona slimība un mazāk izplatītais mikroskopiskais kolīts (limfocitārs un kolagenozs). Šobrīd šīs slimības nav izārstējamas pilnībā, taču terapija uzlabojusi pacientu dzīves kvalitāti un mazinājusi ķirurģiskas ārstēšanas nepieciešamību IZS terapijas procesā (ķirurģiska ārstēšana Eiropā nepieciešama 10—30 % Krona slimības gadījumu un 5—10 % čūlainā kolīta gadījumu). [1]
Turpinām Doctus februāra numurā aizsākto tēmu par disbiozi un izmaiņām zarnu—aknu ass funkcijās, kas tiek asociētas ar alkohola neizraisītas aknu taukainās slimības (NATAS) attīstību. Kaut mehānismi, ar kuru palīdzību zarnu mikrobiotas disbalanss ietekmē aknu patoloģijas, joprojām ir neskaidri, vairākos preklīniskos pētījumos noskaidrots, ka zarnu mikrobioma sastāva uzlabošanai varētu būt daudzsološi rezultāti aknu patoloģiju profilaksē un terapijā.
Mūsdienās veselības aprūpē aizvien vairāk tiek akcentēta pacienta garīgā dimensija, kas būtiski ietekmē viņa motivāciju, līdzestību terapijai un dzīves kvalitāti. Raksts aplūko kapelāna — garīgās aprūpes speciālista — lomu Latvijas slimnīcās, pamatojoties uz autores 2025. gadā veikto empīrisko pētījumu, kurā tika intervēti kapelāni dažādās Latvijas ārstniecības iestādēs.
Gulēšana ilgāk nedēļas nogalēs var būt viens no vienkāršākajiem veidiem, kā pusaudži var pasargāt savu psihisko veselību.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
Hroniski paaugstināts asinsspiediens ir viena no izplatītākajām kardiovaskulārajām slimībām, kas ilgtermiņā var radīt nopietnus iekšējo orgānu bojājumus un disfunkciju. Paralēli sirds, nieru un asinsvadu bojājumiem hipertensija būtiski ietekmē arī centrālo nervu sistēmu, radot dažādus neiropsihiatriskus simptomus un sindromus. [1—3] Šie simptomi parasti nav primāri psihiski traucējumi, bet gan sekundāri; tie ietver smadzeņu autoregulācijas traucējumus, asins–smadzeņu barjeras disfunkciju, baltās vielas bojājumus un iekaisuma procesus CNS. [4—8]
Cilvēkiem ar šķielēšanu, tuvredzību, ambliopiju un citām biežām acu slimībām ir par 40 % lielāks risks saslimt ar uzmanības deficīta/hiperaktivitātes traucējumiem (ADHD/ADD) nekā personām bez redzes traucējumiem.
