Gastroezofageālā atviļņa slimība ir ļoti viltīga — ne vienmēr ir skaidrs, ka vainīgs tieši atvilnis. Daudzus pacientus izmeklējis gan pulmonologs, gan LOR speciālists, taču traucējošo simptomu mazināšana nav sekmējusies. GEAS ir daudzfaktoru slimība, kas mūsdienu straujajā ritmā iegūstama viegli. Smēķēšana, aptaukošanās, neregulāras ēdienreizes — tā ir tikai aisberga redzamā daļa.
Lai gan iekaisīgu zarnu slimību (IZS) izplatības rādītājs Latvijā ir zems, pacientu skaits pakāpeniski pieaug. Paula Stradiņa KUS statistikas dati rāda stacionēto Krona slimības (KS) pacientu skaita pieaugumu 18—44 gadu vecumā, čūlainā kolīta (ČK) gadījumā pēc 60 gadu vecuma. Šajā Doctus numurā par IZS izpausmēm ārpus zarnām balsta—kustību aparātā, ādā, sirdī, acīs, uroģenitālajā sistēmā, CNS.
Iekaisīgu zarnu slimību (IZS) pacientu skaits ar katru gadu pieaug. Tas saistīts ar vides faktoriem, ar organisma mikrobioma pārbūvi un ar ģenētisko predispozīciju. IZS pamatā patoloģiskais process skar zarnu traktu, tomēr ļoti bieži izmaiņas rodas arī ārpus tā. Rakstu sērijā apskatām iespējamās un biežākās iekaisīgu zarnu slimību izpausmes ārpus zarnām.
Ne vienmēr ārstam ienāk prātā, ka populārais vārds “hepatoprotektors” nav viennozīmīgs — šim vārdam ir divi krasi atšķirīgi skaidrojumi, divas atšķirīgas nozīmes. Visbiežāk to uztver kā vielu, kas spēj stiprināt hepatocītus, spēj padarīt tos “veselīgus un izturīgus”, ļauj hepatocītiem palikt nebojātiem arī tad, ja aknas pakļautas dažādu kaitīgu faktoru ietekmei: tās bojā, piemēram, alkohols, hepatotoksiskas sadzīves ķīmiskās vielas, hepatotoksiski medikamenti.
Funkcionāli kuņģa—zarnu trakta traucējumi (FKZTT) ir hroniski periodiski traucējumi gremošanas sistēmā, kuriem nav raksturīgas strukturālas vai bioķīmiskas orgānu novirzes. Par FKZTT mūsdienās uzskata kairinātu zarnu sindromu, funkcionālus aizcietējumus, funkcionālu dispepsiju, funkcionālas grēmas u.c. traucējumus gan bērniem, gan pieaugušajiem. [1]
Pediatra apskates laikā bērniem 2 nedēļu—3 mēnešu vecumā 10—20 % gadījumu diagnosticē vēdera kolikas. [1] Tās apmēram 85 % gadījumu pilnībā pāriet, sasniedzot trīs mēnešu vecumu, [2] un abiem dzimumiem sastopamas vienlīdz bieži. [3] Kolikas lielākoties ir pašlimitējošs process, kam nav saistības ar organiskiem gremošanas trakta traucējumiem.
Izpētes līderis no vitamīniem neapšaubāmi ir D vitamīns, kurš ietekmē vairākus organisma fizioloģiskos procesus vai ir tajos iesaistīts. Ja sistēmiskos datubāzes MedLine pārskatos ievada atslēgvārdu “vitamin D”, par 2018. gadu parādās 252 dažādi pētījumi un pārskati!
Doctus septembra numurā jau minēju, ka šā raksta mērķis ir ne tikai atgādināt par jau zināmajiem vitamīnu efektiem mūsu organismā, bet arī atspoguļot jaunākos attīstības virzienus atsevišķiem vitamīnu veidiem.
Vitamīni ir organisku vielu grupa, ko organisms pats nespēj sintezēt un kas nepieciešami normālai šūnu funkcijai, augšanai un attīstībai. Vitamīni parasti darbojas kā koenzīmi. Šobrīd izdala 13 dažādu vitamīnu veidus. Vairāku zāļu formu kategorizēšanā par multivitamīnu formulām tiek uzskatītas tādas, kas satur vismaz trīs vitamīnus ar vai bez minerālvielām.
Jaunākās publikācijas atbalsta iepriekšējos novērojumus par novecošanos, kas saistīta ar selektīvu zarnu funkcijas samazināšanos: garšas izmaiņas, barības vada sfinktera kustīgums, kuņģa iztukšošanās un muskuļu—zarnu (mioenterisko) nervu pinuma neironu izmaiņas, kas saistītas ar zarnu tranzītu un var ietekmēt svaru.
Mūsdienās veselības aprūpē aizvien vairāk tiek akcentēta pacienta garīgā dimensija, kas būtiski ietekmē viņa motivāciju, līdzestību terapijai un dzīves kvalitāti. Raksts aplūko kapelāna — garīgās aprūpes speciālista — lomu Latvijas slimnīcās, pamatojoties uz autores 2025. gadā veikto empīrisko pētījumu, kurā tika intervēti kapelāni dažādās Latvijas ārstniecības iestādēs.
Gulēšana ilgāk nedēļas nogalēs var būt viens no vienkāršākajiem veidiem, kā pusaudži var pasargāt savu psihisko veselību.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
Hroniski paaugstināts asinsspiediens ir viena no izplatītākajām kardiovaskulārajām slimībām, kas ilgtermiņā var radīt nopietnus iekšējo orgānu bojājumus un disfunkciju. Paralēli sirds, nieru un asinsvadu bojājumiem hipertensija būtiski ietekmē arī centrālo nervu sistēmu, radot dažādus neiropsihiatriskus simptomus un sindromus. [1—3] Šie simptomi parasti nav primāri psihiski traucējumi, bet gan sekundāri; tie ietver smadzeņu autoregulācijas traucējumus, asins–smadzeņu barjeras disfunkciju, baltās vielas bojājumus un iekaisuma procesus CNS. [4—8]
Cilvēkiem ar šķielēšanu, tuvredzību, ambliopiju un citām biežām acu slimībām ir par 40 % lielāks risks saslimt ar uzmanības deficīta/hiperaktivitātes traucējumiem (ADHD/ADD) nekā personām bez redzes traucējumiem.
