Doctus 2022. gada decembra numurā autoru kolektīvs iepazīstināja ar niezes daudzajām sejām, uzzinājām, ka iemesls var slēpties ne tikai dermatoloģiskas, bet arī sistēmiskas vai psihiatriskas patoloģijas ēnā. Šajā turpinājumā aplūkoti vēl citi jautājumi. Kā novērtēt pacientu ar niezi? Kādi diagnostiskie kritēriji jāņem vērā? Kādas ārstēšanas metodes šobrīd ir pasaulē un Latvijā?
Gados vecāki cilvēki nereti cieš no caurejas un tās radītajām komplikācijām. Lielāka mirstība šajā vecumgrupā saistīta ar pacienta blakusslimībām, imūndeficītu un sliktu barojumu. [1]
Dzīves laikā niezi pieredz visi cilvēki. Nieze jeb pruritus ir dominējošs ādas slimību simptoms. Subjektīvi to var aprakstīt kā slikti lokalizētu, neadaptīvu, parasti nepatīkamu sajūtu, kas izraisa vēlmi kasīties un būtiski ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti.
Pirmie diagnostisko endoskopisko instrumentu izmantošanas mēģinājumi Eiropā datēti tālajā 1805. gadā (Bozzini). Metodēm pakāpeniski pilnveidojoties, pirmos ziedu laikus endoskopija sasniedza pagājušā gadsimta 70. gados. Mūsdienās endoskopija ir gastroenterologa ikdienas darba neatņemama sastāvdaļa. Kad indicēti endoskopiski izmeklējumi gastroenteroloģijā? Kā sagatavoties procedūrai? Kāds ir komplikāciju risks?
Viens no biežākajiem iemesliem nosūtīšanai uz augšējo endoskopiju ambulatorajā praksē ir gastroezofageālā refluksa slimība (GERS). GERS diagnoze reizēm var būt sarežģīta. Slimību raksturo kuņģa satura nonākšana barības vadā, kas rezultējas ar raksturīgajiem simptomiem un ilgākā laika posmā var radīt komplikācijas.
Ambulatorajā praksē ir daudz pacientu, kas sūdzas par caureju. Parasti pacienti pamana, ka vēdera izeja kļūst biežāka, tā var būt gan formēta, gan neformēta. Ap 30 % šādu pacientu sūdzību saistītas ar funkcionāliem traucējumiem vai kairinātas zarnas sindromu (KZS).
Lai saprastu, kas ir disbakterioze, vispirms jānoskaidro, kas ir normāla zarnu mikrobiota. Normālas mikrobiotas attīstībā un stabilizēšanā svarīgi vairāki faktori: cilvēka dzimšanas veids (dabiskas dzemdības vai ķeizargrieziens), diēta zīdaiņa vecumā (vai zīdainis barots tikai ar krūti vai mākslīgi) un pieaugušo vecumā (ievēro veģetāru diētu vai uzturā lieto gaļu), kā arī antibiotikas vai antibiotikām līdzīgās molekulas. [1]
Malabsorbcija skar miljoniem cilvēku pasaulē. Gastrointestinālās malabsorbcijas sindroms ir ļoti plašs jēdziens un attiecas uz uzturvielu absorbcijas traucējumiem gastrointestinālajā traktā visos uzturvielu uzsūkšanās posmos.
Hroniska stresa ietekme uz dažādu hronisku slimību gaitu pētīta plaši. Arvien biežāk prāto, vai psiholoģisks distress, trauksme, depresīvi traucējumi varētu ietekmēt arī gastroezofageālā atviļņa slimības gaitu. Kas varētu būt pirmais — stress, pēc tam atvilnis? Vai otrādi? Bet varbūt tie pastāv līdztekus un savā starpā nav saistīti?
Čūlainais kolīts ir hroniska resnās zarnas slimība, kuras izplatība visā pasaulē pieaug. Čūlainā kolīta diagnoze ASV un Eiropā ir gandrīz miljonam cilvēku. Šī slimība nešķiro pēc vecuma, bet pīķi sastopamībā lielākoties sasniedz pacientu 15—30 gadu vecumā.
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
