Ik pa laikam ziņu lentes rotā virsraksti, ka uz Latviju pārvietotas personas no Sīrijas, Eritrejas, Irākas..., kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Un arī apmulsums — visi pirmie 23 aizsardzības statusu ieguvušie ir prom. Vācijā! Skaidrs, ka patvēruma meklētāji ir mūsu tagadne un nākotne. Vai Latvijas veselības aprūpes sistēma viņiem ir gatava?
Iepriekšējā Doctus numurā aizsākām rakstu sēriju par personībām, kas savulaik bijušas aktīvas un spilgtas medicīnā un farmācijā* — ko viņi dara pašlaik? Šoreiz par pediatru EDVARDU EGILU ZĀLĪTI, kurš pēc desmit gadu prombūtnes Amerikā atkal atgriezies Latvijā un martā sāk praktizēt. Par Latviju viņš runā ar lielu mīlestību — Latvijā jūtas vairāk mājās nekā Amerikā.
Sirsnīgs, atsaucīgs un pacientu novērtēts ir Dr. ANATOLIJS RUSKULIS. Ģimenes ārsts ar 33 gadu darba pieredzi, savulaik cīnījies barikādēs par Latvijas neatkarību, negaužas par to, kā nav un kas varētu būt, bet novērtē to, kas dots.
“Atceros kā šodien — pirms četrpadsmit gadiem 10. augustā Vidrižu skolas sporta zālē kopā ar Dr. Edīti Vītolu sapulcinājām septiņdesmit kolēģus un nodibinājām Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociāciju, jo nebija organizācijas, kas mūs aizstāvētu,” atceras LĪGA KOZLOVSKA, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja.
Pēc Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas (LĢĀA) prezidenta krēslā pavadītiem četriem gadiem Dr. PAULS PRINCIS saka: “Ir iegūta cieņa. Kamēr citas asociācijas par nozīmīgiem lēmumiem uzzina post factum, mūs aicina uz diskusiju, ieklausās.” Šomēnes LĢĀA prezidenta vēlēšanas, Dr. Princis gatavs startēt atkal.
Tikšanās ar Kolkas ģimenes ārsti INGRĪDU LIEPU sarunāta trešdienas rītā, kamēr vēl nav sākusies pacientu pieņemšana. Pagasta pārvaldes mājā uzkāpjam otrajā stāvā, esam mazliet pirms norunātā laika, bet tur jau daktere nāk — ar ziedu pušķīti rokās. Sarunas laikā daudz smaida un tik sirsnīgi runā par kolceniekiem — visi savējie! Uz Kolku atnākusi pirms 20 gadiem no Ķekavas, un nu šī vieta viņai ir īpaša.
Žurnālam Doctus ir jauka tradīcija — jau vairāk nekā 10 gadu garumā dodamies ciemos uz Latvijas slimnīcām un ģimenes ārstu praksēm. Izstaigājam nodaļas, izrunājamies ar satiktajiem ārstiem. Šoreiz ceļš ved uz Kurzemi, izmetot līkumu cauri Zemgalei, pilsētai Slocenes upes krastos. Maršruts: Tukums—Dundaga—Kolka—Ventspils—Talsi. Trīs dienās redzētais un emocijas spēlējas kā melnbalti taustiņi. Skrējiens, dežurējot vairākās slimnīcās, un gaisma darba kabinetā līdz vēlai naktij. Pacietība un neticība,ka dzīve ies uz augšu. Piekusums un silts smaids.
Profesora K. Rudzīša interpretācijā* diagnosticēt nozīmē iepazīt slimību caur un cauri pēc termina “diagnosis” tulkojuma no grieķu valodas (dia — cauri, gnosco — zinu). Šis grāmatas ievada postulāts ir kā pamatojums detalizētajai informācijai par metodēm un iespējām slimību iepazīt, slimnieku rūpīgi izmeklējot — profesora vārdiem runājot — no galvas līdz papēžiem.
Veselības ministrijas informācija (skat. 1. tabulu) par valsts maksājumiem ģimenes ārstu praksēm vedina domāt: ja nu prakses gluži neslīgst eiro tūkstošos, tomēr ir gana labi finansētas. Vai tā ir realitātē?
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Neizskaidrojama hematūrija, sāpes muguras lejasdaļā... Kādas ir nieru vēža pazīmes un sarkanā karoga simptomi, ko ģimenes ārstam nevajadzētu palaist garām? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild urologs Arvis Freimanis.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Izolēta cervikāla distonija (ICD) ir visbiežāk sastopamā muskuļu distonijas forma pieaugušo vecumā. Par izolētu to sauc, ja pacientam nav citu neiroloģisku patoloģiju, kā tas visbiežāk ir pieaugušo cervikālas distonijas (CD) gadījumā. [1] CD gadījumā gribai nepakļautu muskuļu kontrakciju dēļ pacienta kakls/galva ieņem kādu pozu un/vai veic atkārtotu kustību. Distonija bieži asociējas ar trīci un sāpēm. [2]