Iepriekšējā Doctus numurā aizsākām rakstu sēriju par personībām, kas savulaik bijušas aktīvas un spilgtas medicīnā un farmācijā* — ko viņi dara pašlaik? Šoreiz par pediatru EDVARDU EGILU ZĀLĪTI, kurš pēc desmit gadu prombūtnes Amerikā atkal atgriezies Latvijā un martā sāk praktizēt. Par Latviju viņš runā ar lielu mīlestību — Latvijā jūtas vairāk mājās nekā Amerikā.
Sirsnīgs, atsaucīgs un pacientu novērtēts ir Dr. ANATOLIJS RUSKULIS. Ģimenes ārsts ar 33 gadu darba pieredzi, savulaik cīnījies barikādēs par Latvijas neatkarību, negaužas par to, kā nav un kas varētu būt, bet novērtē to, kas dots.
“Atceros kā šodien — pirms četrpadsmit gadiem 10. augustā Vidrižu skolas sporta zālē kopā ar Dr. Edīti Vītolu sapulcinājām septiņdesmit kolēģus un nodibinājām Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociāciju, jo nebija organizācijas, kas mūs aizstāvētu,” atceras LĪGA KOZLOVSKA, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja.
Pēc Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas (LĢĀA) prezidenta krēslā pavadītiem četriem gadiem Dr. PAULS PRINCIS saka: “Ir iegūta cieņa. Kamēr citas asociācijas par nozīmīgiem lēmumiem uzzina post factum, mūs aicina uz diskusiju, ieklausās.” Šomēnes LĢĀA prezidenta vēlēšanas, Dr. Princis gatavs startēt atkal.
Tikšanās ar Kolkas ģimenes ārsti INGRĪDU LIEPU sarunāta trešdienas rītā, kamēr vēl nav sākusies pacientu pieņemšana. Pagasta pārvaldes mājā uzkāpjam otrajā stāvā, esam mazliet pirms norunātā laika, bet tur jau daktere nāk — ar ziedu pušķīti rokās. Sarunas laikā daudz smaida un tik sirsnīgi runā par kolceniekiem — visi savējie! Uz Kolku atnākusi pirms 20 gadiem no Ķekavas, un nu šī vieta viņai ir īpaša.
Žurnālam Doctus ir jauka tradīcija — jau vairāk nekā 10 gadu garumā dodamies ciemos uz Latvijas slimnīcām un ģimenes ārstu praksēm. Izstaigājam nodaļas, izrunājamies ar satiktajiem ārstiem. Šoreiz ceļš ved uz Kurzemi, izmetot līkumu cauri Zemgalei, pilsētai Slocenes upes krastos. Maršruts: Tukums—Dundaga—Kolka—Ventspils—Talsi. Trīs dienās redzētais un emocijas spēlējas kā melnbalti taustiņi. Skrējiens, dežurējot vairākās slimnīcās, un gaisma darba kabinetā līdz vēlai naktij. Pacietība un neticība,ka dzīve ies uz augšu. Piekusums un silts smaids.
Profesora K. Rudzīša interpretācijā* diagnosticēt nozīmē iepazīt slimību caur un cauri pēc termina “diagnosis” tulkojuma no grieķu valodas (dia — cauri, gnosco — zinu). Šis grāmatas ievada postulāts ir kā pamatojums detalizētajai informācijai par metodēm un iespējām slimību iepazīt, slimnieku rūpīgi izmeklējot — profesora vārdiem runājot — no galvas līdz papēžiem.
Veselības ministrijas informācija (skat. 1. tabulu) par valsts maksājumiem ģimenes ārstu praksēm vedina domāt: ja nu prakses gluži neslīgst eiro tūkstošos, tomēr ir gana labi finansētas. Vai tā ir realitātē?
Skriešanas popularitāte arvien pieaug. Londonas maratonā, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, 1981. gadā distanci beidza 6500, 2013. gadā — vairāk nekā 34 tūkstoši. Pašmāju Nordea Rīgas maratons visās distancēs (5 km, 10 km, pusmaratonā un maratonā) pērngad kopā bija pulcējis rekordlielu skrējēju skaitu — 22 tūkstošus. Kur slēpjas skriešanas prieks?
Ventspilniekam RINGOLDAM JAUNBELZĒJAM ir liela profesionālā slodze. Viņš ir ne tikai doktorāta “Elite” valdes priekšsēdētājs un ģimenes ārsts, bet arī internists Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā un arodslimību ārsts Ventspils poliklīnikā. Ārēji mierīgais ārsts izvēlas visnotaļ ekstrēmu atpūtu.
Lai gan ik gadu pirms siltās sezonas plašsaziņas līdzekļos izskan brīdinājumi ievērot piesardzību saistībā ar ērču aktivizēšanos, Latvijas SPKC dati liecina, ka saslimstības rādītāji ar ērču pārnestajām infekcijas slimībām, laimboreliozi (LB) un sabiedrības neizpratne būtiski nemainās. Tāpēc raksta mērķis ir atkārtoti pievērst speciālistu uzmanību un aktualizēt LB diagnostikas un ārstēšanas standartus.
Bagātākās valstīs cilvēki nekustas mazāk, viņi vienkārši ēd vairāk. Jauns Djūka universitātes pētījums liecina, ka uzturs, nevis slinkums, veicina aptaukošanās epidēmiju industrializētajās valstīs.
Uz darbu Valmierā no Smiltenes viņa reizumis atbrauc ar mocīti. Ādas jakā, ādas biksēs, aizsargķiverē. Ar adrenalīna papilddevu. Pārģērbjas sarkanā darba kombinezonā un ir! — daktere GUNA OZOLA, Vidzemes slimnīcas NMP un pacientu uzņemšanas nodaļas virsārste. 1. augustā apritēs septiņi gadi, kopš viņa sāka vadīt šo nodaļu. Bet darba attiecībās ar Vidzemes slimnīcu saistīta jau 18 gadus. Atklāj — uz muguras viņai ietetovēts ozols. Kā stiprā aizmugure? Pati esot tāda: “Kāda es puķīte vai lapiņa, ja esmu O–z–o–l–a”.
Ierodoties University Rehabilitation Institute Ļubļanā, Slovēnijā, pirmais, ko ievēroju, — institūts labprāt uzņem gan studentus, gan rezidentus no citām valstīm: man jau sagatavots slimnīcas čips, mape, skapītis. Slovēnijā Erasmus+ projekta ietvaros pavadīju divarpus mēnešus un uzturēšanās laikā satiku ergoterapijas un māszinību studentus, kas ieradušies apmaiņā arī no citām valstīm.
Daudziem cilvēkiem ar demenci diagnozes noteikšana prasa ilgu gaidīšanu, bieži vien vairāk nekā 3 gadus, un jaunākiem pacientiem gaidīšanas laiks ir vēl ilgāks. Globāls pārskats, kurā aplūkoti vairāk nekā 30 000 gadījumu, atklāj, ka šo kavēšanos veicina vecums, demences veids un sistēmiskas veselības aprūpes problēmas, piemēram, speciālistu piekļuve un kultūras šķēršļi.
