Zināms, ka hipertensīvā slimība, kas sākusies grūtniecības laikā, var saglabāties un pat klīniski pasliktināties pēcdzemdību periodā. Nav skaidrs, cik bieži sastopam persistējošu un smagas gaitas hipertensiju šajā populācijā.
Alerģiskas blakusslimības, piemēram, astma un rinīts, ir izplatītas grūtniecēm. 19. franciski runājošā alergoloģijas kongresa laikā Dario Ebode, MD, otolaringologs un kakla un sejas ķirurgs Hôpital de la Conception Marseļā, Francijā, aprakstīja gestācijas rinītu un sīki izklāstīja tā pārvaldību.
Sievietēm perimenopauzes periodā ir par 40 % lielāka iespēja piedzīvot depresiju nekā tām, kurām nav menopauzes simptomu.
Dati liecina, ka plānotas ķeizargrieziena dzemdības (CD) pēc mātes pieprasījuma (CDMR) nav saistītas ar paaugstinātu jaundzimušo vai zīdaiņu infekciju risku, salīdzinot ar plānotajām vaginālām dzemdībām (VD).
Maksts mikroekoloģiskā vide ir komplicēta un pašregulējoša — tajā mijiedarbojas vairāk nekā 50 dažādu mikroorganismu, valda izteikta hierarhija un kārtība. Vaginīts ir tādu stāvokļu grupa, kas izpaužas ar vulvovagināliem simptomiem, piemēram, niezi, dedzinošu sajūtu, kairinājumu un patoloģiskiem izdalījumiem no maksts. [1]
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Disbakterioze kā termins lielākoties sākotnēji saistās tikai ar problēmām zarnu traktā, nereti piemirstot mikroorganismu nozīmi ārpus tā. Līdzsvars visās jomās — to noteikti varam teikt arī par cilvēka mikrobiomu: pārmērīga nevēlamo baktēriju augšana un labvēlīgo baktēriju samazināšanās ietekmē gan zarnu traktu, gan citas orgānu sistēmas. Šajā rakstā ekspertes gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un zobārstniecībā stāsta par disbakteriozes nozīmi šo specialitāšu ietvaros.
Starp biežāk veiktajām ķirurģiskajām procedūrām ginekoloģijā un dzemdniecībā ir histerektomija un ķeizargrieziens. Šo operāciju riski bieži saistīti ar lokālas infekcijas attīstību, kas pagarina hospitalizāciju un palielina veselības aprūpes izmaksas. Šā pētījuma mērķis bija apkopotas meta–analīzes veidā identificēt riska faktorus ķirurģiskās zonas infekcijas attīstībai pacientēm pēc ginekoloģiskas operācijas.
Dzemdes mioma ir biežākais sieviešu dzimumorgānu labdabīgais audzējs — to diagnosticē ~ 50 % sieviešu reproduktīvajā vecumā visā pasaulē. Precīza tās sastopamība nav zināma, jo miomas visbiežāk ir asimptomātiskas un pieejamie dati var neatspoguļot slimības patieso sastopamību. Biežāk to atklāj sievietēm pēc 40 gadu vecuma, tomēr aizvien vairāk konstatē jaunākām sievietēm (tabula). [1]
Sieviešu dzimums ir saistīts ar līdz pat 44 % paaugstinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam bez deguna polipiem (CRSsNP), bet ar 37 % samazinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam ar deguna polipiem (CRSwNP), kā arī ar zemākiem 2. tipa iekaisuma marķieru līmeņiem.
Noslēdzies līdz šim vērienīgākais pētījums par pēcdzemdību depresijas atpazīšanu, aprūpes un ārstēšanas uzlabošanu Latvijā. Pētījumā noskaidrots, cik izplatīta ir pēcdzemdību depresija Latvijā, noteikti tās riska faktori, pielāgoti divi skrīninga instrumenti, kā arī noskaidrots sieviešu viedoklis par piedāvāto jauno aprūpes modeli. Pētījumu veica Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedra sadarbībā ar Rīgas Dzemdību namu.
Kardiometaboliskie traucējumi ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis visā pasaulē, un vēdera aptaukošanās ir viens no būtiskākajiem šo slimību riska faktoriem. Datu par normālsvara indivīdiem ar vēdera aptaukošanos un tā saistība ar kardiometaboliskajiem iznākumiem līdz šim ir bijuši ierobežoti.
Pacienti ar iekaisīgu zarnu slimību (IZS) ziņoja par sliktāku ar veselību saistīto dzīves kvalitāti (HRQOL) nekā veseli cilvēki, neskatoties uz augstiem remisijas rādītājiem, un zarnu mikrobiotas izmaiņas bija ciešāk saistītas ar HRQOL nekā slimības aktivitāte.
Testosterona aizstājterapija (TAT) tika saistīta ar zemāku prostatas vēža risku un nedaudz augstāku labdabīgas prostatas hiperplāzijas risku vīriešiem vecumā no 65 gadiem ar hipogonādismu. Saistības stiprums atšķīrās atkarībā no ārstēšanas ilguma, ievadīšanas veida un no tā, vai vienlaikus tika lietots aromatāzes inhibitors.
