Sievietēm ar psihiskās veselības problēmām ir par 50 % lielāka iespējamība laist pasaulē bērnu priekšlaicīgi, nekā sievietēm bez psihiskām saslimšanām, secināts pētījumā Anglijā, kurā analizēja 2 miljonu dzemdību datus.
Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (Austrumu slimnīca) multidisciplinārā ārstu komandā veiksmīgi noritējusi urīna nesaturēšanas un maksts noslīdējuma operācija, izmantojot caur maksti ievietojamo medicīnisko sietu, kas nostiprina iegurņa pamatni un turpmāk būtiski uzlabos dzīves kvalitāti pacientei. Viņa vairs nespēja sadzīvot ar komplicētām veselības problēmām, pārkāpjot 82 gadu slieksni.
Hipermenoreja jeb menorāģija ir ilgstošas menstruācijas — ilgāk par astoņām dienām un/vai pastiprinātas, kad asins zudums lielāks par 80 ml. Taču hipermenoreja ir tikai viens no dzemdes patoloģiskas asiņošanas veidiem.
Jaunā zīmola mērķis ir veicināt pozitīvu dzimstības kāpumu Vidzenes reģionā, aktualizēt sabiedrībā jautājumus, kas skar grūtniecību un dzemdniecību, kā arī palīdzēt sagatavoties jaunajām ģimenēm dzemdību procesam un dzemdību norisei.
Pētnieki ir atklājuši veidu, kā identificēt grūtnieces, kurām ir preeklampsijas risks – nopietns traucējums, kam raksturīgs augsts asinsspiediens un nieru darbības traucējumi, kas var izraisīt priekšlaicīgas dzemdības, krampjus un pat nāvi. Stāvokļa radītās komplikācijas ir otrs galvenais mātes nāves cēlonis visā pasaulē.
Grūtniecība ir viens no svarīgākajiem posmiem sievietes dzīvē. Lai grūtniecība būtu veselīga un droša, ir svarīgi nodrošināt atbilstošu aprūpi un izglītību. Rakstā aplūkoti galvenie principi, kā sievieti sagatavot grūtniecībai un kā to vadīt, lai nodrošinātu labāko iespējamo rezultātu.
Saskaņā ar jaunu pētījumu sievietēm, kuras lietoja kombinētās kontracepcijas tabletes, bija lielāks depresijas attīstības risks nekā sievietēm, kuras tās nelietoja. Kontracepcijas tabletes palielināja sieviešu risku par 73 procentiem pirmajos divos lietošanas gados.
Neauglības joma pēdējos desmit gados kļuvusi par pilnvērtīgu ginekoloģijas un dzemdniecības apakšspecialitāti. Galvenā atšķirība ir tā, ka aprūpē ir nevis viens pacients (sieviete), bet pāris.
Hormonālais jutīgums var būt kā riska faktors dažu depresīvo traucējumu attīstībā sievietēm – tas novērots dažādās menstruālā cikla fāzēs, perimenopauzē, pēc dzemdībām un sākot lietot hormonālo kohntracepciju. Līdz šim ievākts neliels daudzums pētījumu, kas atbalstītu depresīvu epizožu saistību ar sievietes reproduktīvo ciklu.
Jauns pētījumu pārskats liecina, ka pirms un agrīnas grūtniecības diēta, kas satur daudz augļu, dārzeņu, jūras velšu, piena produktu, olu un graudu, var samazināt spontāno abortu risku.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
