Ir ļoti daudz efektīvu kontracepcijas metožu, kas sievietēm visā pasaulē ļauj kontrolēt fertilitāti. Šodienas modernās sievietes, kas plāno grūtniecību, vēlas pirms tam pabeigt izglītošanos, sākt karjeru, kļūt finansiāli stabilas. Lai gan kontracepcijas metožu klāsts ir plašs, ik gadu pasaulē iestājas 80 miljoni neplānotu grūtniecību, proti, apmēram 38% no kopējā grūtniecību skaita. Šīs grūtniecības rezultējas ar 42 miljoniem mākslīgo abortu un 34 miljoniem neplānotu dzemdību.
Menstruālais cikls ir regulāras cikliskas norises sievietes organismā, kas liecina par sievietes reproduktīvo briedumu. To regulē hipotalāma – hipofizārā – olnīcu sistēma. Visām sievietēm reproduktīvā vecumā menstruālais cikls ir individuāli stabils, kas apliecina, ka hipotalāma – hipofizārā – olnīcu sistēma un mērķa orgāni strādā bez traucējumiem. Vairākumā gadījumu traucējumi menstruālajā ciklā liecina par bojājumu sistēmā vai mērķa orgānos. Taču ir daudzas saslimšanas, kas līdz ar pamatsistēmas bojājumiem un funkcijas traucējumiem rada bojājumus reproduktīvās sistēmas funkcijā un ietekmē arī menstruālā cikla norisi.
Dzemdes mioma sastopama 20-80% sieviešu [1], daļai sieviešu tā var būt pilnīgi asimptomātiska, bet daļai tā var radīt dažādus menustruālā cikla traucējumus, asiņošanu, pilnuma sajūtu vēderā, dažādas sāpes un pat sekundāru hidronefrozi vai v. cava kompresijas sindromu. Submukozai dzemdes miomai raksturīga dismenoreja, menorāģija, leikoreja, neauglība un spontāni aborti anamnēzē.
Reproduktīvā vecuma sievietēm endometrioze ir sastopama vidēji 5–28%. Neauglīgo sieviešu vidū tā palielinās līdz 77%. [1] Klīniski endometriozes izpausmes ir saistītas ar dažādu veidu sāpēm, neauglību un olnīcu veidojumiem. [2; 3] Lai gan mūsdienās ir dažādas diagnostikas metodes un iespējas, laparoskopija ir un paliek endometriozes diagnostikas “zelta standarts”. [4]
Vulvovaginīts ir viena no visbiežāk diagnosticētajām saslimšanām sievietēm un veido krietnu daļu no kopējo sūdzību apjoma ginekologa ambulatorajā darbā. Tā kā ikdienas praksē biežas ir sieviešu sūdzības, kas saistās ar niezi, diskomfortu, kairinājuma sajūtu ģenitāliju apvidū un izdalījumiem, tad šajā rakstā par tik bieži sastopamo vulvovaginītu un tā ārstēšanas iespējām.
Hroniskas sāpes tiek definētas kā sāpes, kas ilgst trīs mēnešus vai ilgāk, anatomiski lokalizējas iegurnī un ir pietiekami spēcīgas, lai radītu funkcionālu nespēju un būtu nepieciešama medikamentoza vai ķirurģiska ārstēšana. Hroniskas iegurņa sāpes visbiežāk ir izplatītas reproduktīvā vecuma sieviešu populācijā, vīriešiem biežākais hronisku iegurņa sāpju iemesls ir hronisks (nebakteriāls) prostatīts, hroniska orhalģija un prostatodīnija.
Gan pasaulē, gan Latvijā plaši tiek diskutēts par hormonālās kontracepcijas nozīmi veselībā. Dažādu ārstu viedoklis atšķiras: ir tādi, kas atbalsta hormonālās kontracepcijas izrakstīšanu, ir tādi, kas neatbalsta, un ir vienaldzīgie. Lai gan vienprātības šajā jautājumā trūkst, hormonālā kontracepcija tiek lietota visai plaši, tāpēc rakstā mēģināts apkopot jaunāko pētījumu rezultātus tieši par hormonālās kontracepcijas “pozitīvo pusi” un veselības ieguvumiem.
Sievietes vidējam vecumam gan pasaulē, gan Latvijā ir tendence pieaugt, līdz ar to kļūst aktuālas ar novecošanos saistītās veselības problēmas, kā arī dzīves kvalitāti ietekmējošie faktori. Dzimumorgānu noslīdējums bieži vien rada galvassāpes gan ginekologiem, gan urologiem, gan proktologiem. Tā ir mūžsena problēma, bet pēdējos desmit gados būtiski mainījušies uzskati gan par patoģenēzi, gan klasifikāciju, gan ārstēšanas principiem un metodēm.
Žurnāls Doctus jau vairākus gadus informatīvi atbalsta RSU Medicīnas nozares studentu ikgadējās zinātniskās konferences, kas ir pieredzes apmaiņas un jaunu zināšanu gūšanas pasākums, kur iepazīt jaunākās tendences, apspriest sasniegumus un gūt iemaņas pētniecībā. Tā mērķauditorija ir studenti, kas aktīvi darbojas medicīnas zinātnē. Šajā numurā publicējam stenda referātu pirmās vietas ieguvējas pētniecisko darbu “Sievietes reproduktīvā veselība un uzvedība”. Pētījums nepretendē uz augstu reprezentativitāti, tomēr darbā izvirzītie jautājumi ieskicē būtiskākās tendences.
Pasaules Veselības organizācija ir izstrādājusi savas kontracepcijas vadlīnijas ekstraģenitālu problēmu gadījumos. Rakstā salīdzinājumam minētas arī ACOG (American College of Obstetricians and Gynecologists) rekomendācijas, kas dažos gadījumos tomēr atšķiras. PVO izstrādātās vadlīnijas Latvijā ir iztulkotas, un speciālistu asociācijas tās ir ieteikušas lietošanai.
Ātriju fibrilācija ir bieži sastopama kardiovaskulāra slimība pieaugušajiem un to uzskata par daļu no klīniskā geriatriskā sindroma modeļa. Kustību traucējumi saistīti ar zemāku dzīves kvalitāti, augstākām veselības aprūpes izmaksām un lielāku risku ar veselību saistītiem iznākumiem. Līdz šim dati par kustību ierobežojumiem un to ietekmi uz ātriju fibrilācijas (ĀF) pacientu ir bijuši nepietiekami. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā prezentēta informācija par liela apjoma pētījumu 250 medicīnas centros 27 Eiropas valstīs no 2013.-2016.gadam.
Veselībs ministrija izvērtējusi Psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plānu 2023.–2025. gadam īstenošanu - pēdējo gadu laikā pašnāvību skaits Latvijā ir samazinājies par aptuveni 11%.
Hipertensija un diabēts ir vadošie kardiovaskulāro slimību modificējamie riska faktori, tomēr liela daļa pasaules iedzīvotāju paliek nediagnosticēti. Šobrīd skrīningu veicam vai nu klīniskajā praksē vai ar dažādu valkājamu ierīču palīdzību, kas kopumā ierobežo potenciālo skrīninga aptveri dažādu iemeslu dēļ. Iespējams risinājums ir pasīvas bezkontakta uzraudzības sistēmas, kas var tikt dažādos veidos iekļautas apkārtējā vidē un veicināt agrīnāku diagnostiku. Interesantu risinājumu piedāvā pētnieki no Japānas, prezentējot jaunākos datus Eiropas Kardiologu asociācijas ikgadējā kongresā.
Ja 2025. gadā tika reģistrēti 11 tularēmijas gadījumi, galvenokārt vasaras nogalē un rudenī, tad šogad šī infekcijas slimība jau apstiprināta 17 cilvēkiem - ziņo Slimību profilakses un kontroles centrs.
Statīnu efektivitāte un drošums kardiovaskulāro notikumu primārajā profilaksē, kā arī to ietekme uz dzīves ilgumu bez invaliditātes gados vecākiem cilvēkiem joprojām nav pilnībā skaidra.
