Sievietēm, kuras inficējās ar Covid-19 grūtniecības laikā, biežāk bija slikti dzemdību rezultāti, tostarp priekšlaicīgas dzemdības, zems dzimšanas svars un nedzīvi dzimuši bērni. Slikti priekšlaicīgu dzemdību un nedzīvi dzimušu bērnu rezultāti tika novēroti galvenokārt tām, kuras bija inficētas ar SARS-CoV-2 pirmajā vai otrajā trimestrī, turpretim zems dzimšanas svars biežāk tika novērots tiem mazuļiem, kuri mātes inficējās trešajā trimestrī.
Vakcinācija pret Covid-19 grūtniecības laikā nav saistīta ar paaugstinātu priekšlaicīgu dzemdību risku vai mazu gestācijas vecumu (SGA) dzimšanas brīdī, secināts lielā kohorta pētījumā ASV.
Aptaukošanās ir nozīmīgs riska faktors gestācijas diabēta attīstībai, un arvien lielākam skaitam grūtnieču ir liekais svars vai aptaukošanās. Uztura paradumi ietekmē gan aptaukošanos, gan gestācijas cukura diabēta attīstību.
Imunizācija ar BNT162b2 mesendžera RNS (mRNS) vakcīnu pret Covid–19 grūtniecības trešajā trimestrī pierādījusi sevi ar augstu mātes humorālo IgG imūnatbildi, kas šķērso placentu un nodod aizsardzību pret infekciju arī jaundzimušajam. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot, kāda imūnatbilde seko pēc vakcīnas saņemšanas grūtniecības otrajā trimestrī.
Iepriekšējie pētījumi rāda, ka mazāk emocionāli stabilas, mazāk apzinīgas, mazāk ekstravertas un mazāk sadarbīgas sievietes ir tendētas izteiktāk baidīties no dzemdībām un raksturot savu dzemdību pieredzi kā sliktāku. Vēl vairāk, dzemdību veids un neparedzēti notikumi dzemdību laikā var ietekmēt sievietes dzemdību pieredzi un to, kā viņa to raksturo. Tomēr, joprojām nav zināms, vai personība subjektīvā dzemdību pieredzē mainās atkarībā no sievietes ar dažādu dzemdību veidu.
Jauna pētījumi rezultāti, kurā konstatēts, ka jaundzimušajiem un simptomātiskām sievietēm ar Covid-19 ir paaugstināts nevēlamu rezultātu risks, papildina argumentus grūtniecēm vakcinēties pret SARS-CoV-2 vīrusu.
Covid-19 infekcija grūtniecības laikā var būt saistīta ar smagu slimības gaitu mātei. Amerikas Savienotajās Valstīs ir apstiprināta viena vakcīna pret Covid-19 un divas ir atļautas lietošanai grūtniecēm. Līdz šim dati par Covid-19 vakcīnas drošumu mātēm galvenokārt iegūti no pasīvās uzraudzības, un pētījumos trūkst salīdzinošās grupas ar nevakcinētām mātēm.
Antipsihotiķi, iekļaujot gan pirmās, gan otrās paaudzes medikamentus, tiek arvien biežāk ordinēti arī sievietēm grūtniecības laikā, tomēr drošuma profils, tos lietojot šajā periodā ir samērā neskaidrs. Nesen veikti pētījumi norāda, ka antipsihotiķu lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku attīstīties dažādām komplikācijām.
Iedzimti sirdskaites ir vienas no biežākajām iedzimtajām patoloģijām un to etioloģija ir ļoti sarežģīta un ne līdz galam izprasta. Lieli kohortas pētījumi, sistemātiski pārskati, kā arī meta–analīzes ziņo par augstāku sirdskaites iespējamību bērnam, kura mammai ir tādi metaboliski traucējumi kā aptaukošanās, diabēts, hipertensija un preeklampsija. Turklāt visiem šiem stāvokļiem iespējama saistība ar insulīna rezistenci vai hiperglikēmiju fonā. Problēma ir tā, ka klīniskajā realitātē šie stāvokļi attīstās vienlaicīgi.
Kādas ir blefarīta izpausmes? Kas nosaka blefarīta attīstību un kāda ir pirmā palīdzība nekomplicēta blefarīta gadījumā? Uz praktiskiem jautājumiem atbild oftalmoloģe Kristīne Leimane.
Dr. IEVAS RAMANES vecmāmiņa Mirdza Ramane savulaik radīja slaveno karikatūru sēriju par jocīgo tēlu Hugo Diegu, ko vēlāk televīzijas seriālā meistarīgi atainoja aktieris Edgars Liepiņš. Ievas vecmāmiņa nemaz nebija priecīga par to, ka mazmeita izvēlējās kļūt par ārsti. Viņai vajadzēja būt māksliniecei — domāja vecmāmiņa, bet kaut kas no mākslinieces Ievā noteikti ir.
Sirds un asinsvadu sistēmas slimības (SAS) kopumā ir galvenais mirstības cēlonis Latvijā — 2022. gadā tās izraisīja 52 % no visiem nāves gadījumiem, kas ir aptuveni 16 000 cilvēku gadā. [1] Hroniska sirds mazspēja (SM) ir būtiska SAS komplikācija.
Katram piektajam bērnam un pusaudzim pasaulē ir aptaukošanās, kas paaugstina risku 2.tipa cukura diabēta attīstībai. GLP1 receptoru agonisti (RA) ir viena no farmakoterapijas iespējām šajā populācijā, kurai nepieciešama efektivitātes un drošuma izvērtēšana.
Vai pacients, kurš piekrīt ārstēties, bet norādījumus neievēro, ir “sarežģīts”? Vai varbūt viņš vienkārši nav sapratis būtisko? Komunikācija nav tikai vārdu apmaiņa, tā ir klīniskās kvalitātes pamats. Tomēr praksē nereti konsultējam pacientus, kuru rīcība šķiet neparedzama vai neracionāla: viņi atsakās no izmeklējumiem, pārtrauc terapiju, ignorē ārsta norādījumus. Tad aiz viņu uzvedības nereti slēpjas kultūras atšķirības, valodas barjera vai citāda izpratne par veselību.
