Pēdējos gadu desmitos alkohola patēriņš pieaug visā pasaulē. Alkoholisms tiek definēts kā primāra hroniska slimība, kuras attīstību nosaka ģenētiski, psihosociāli un vides faktori. Eiropā alkohola aknu bojājums ir biežākais dekompensētas aknu slimības iemesls. Pārmērīga alkohola lietošana izraisa ne tikai aknu bojājumu, bet arī veicina ļaundabīgu audzēju attīstību, izraisa negadījumus un katastrofas, veicina noziedzīgu rīcību un sociālas problēmas.
Latvijas Infektoloģijas centra mediķi saņēmuši divus Latvijas Republikas patentus, kas apliecina infektoloģijai un hepatoloģijai piederīgu jaunu izgudrojumu ienākšanu ārstniecības praksē.Viens patents ir par akūta alkohola hepatīta gaitas prognozēšanas paņēmienu, otrs - par aknu komas norises prognozēšanas metodi akūta B vīrushepatīta gadījumā.
Mūsu platuma grādos retāk, bet pasaulē bieži sastopams aknu abscesa izraisītājs – entamoeba hystolitica. Šajā klīniskajā gadījumā – par sievieti, kas pēc ceļojuma uz Āzijas valstīm saslima ar šo aknu abscesa izraisītāju, kā arī par viņas veiksmīgu izārstēšanu ar metronidazolu.
Pašlaik ir zināmi septiņi atšķirīgi hepatītu ierosinoši vīrusi: A, B, C, D, E, G, TT, kā arī viens vīrushepatīta kandidāts – SEN vīruss, par kura lomu hepatītu attīstībā nepieciešama papildinformācija, bet tā saistība ar primāru hepatocelulāru karcinomu gan ir pierādīta. Vīrushepatīts B ir viena no vissarežģītākajām pašlaik zināmajām infekcijas slimībām, jo šo slimību ierosinošais vīruss ir ārkārtīgi komplicēti strukturēts un arī tāpēc, ka slimības attīstības “loģistika” jeb patoģenēze ir komplicēta, atsevišķos posmos pat paradoksāla.
1950. gadā Valdenstroms pirmo reizi aprakstīja aknu cirozes gadījumu ar plazmatisko šūnu infiltrāciju jaunai sievietei, kam bija hipergammaglobulinēmija, nezināmas izcelsmes drudzis, akne, kušingoīda pazīmes, artralģija un amenoreja. 1953. gadā tika ieviests termins “aktīvs hronisks hepatīts”, bet 1956. gadā nomainīts ar “lupoīdu hepatītu”, jo tolaik saskatīja saistību ar sistēmisko sarkano vilkēdi. Attīstoties vīrusu seroloģiskiem testiem, hepatologiem radās iespēja atšķirt vīrusu hepatītus no citām hroniskām aknu slimībām. Autoimūna hepatīta vecie nosaukumi ir “autoimūna aknu slimība” un “hronisks aktīvs hepatīts”. [2; 5]
Aknas ir komplicēts orgāns. Vīrusu, kā arī citi aknu iekaisumi, dažādu toksisku vielu lietošana, apkārtējās vides faktori, dzīvesveids, iedzimtība un pat izvēlētā profesija ietekmē aknu funkcionālo stāvokli un strukturālās pārmaiņas, radot aknu cirozi. Šajā rakstā aktualizēta portālās hipertensijas biežāko komplikāciju (barības vada varikozo vēnu asiņošana, ascīts, aknu encefalopātija) neķirurģiska ārstēšana, īpašu uzmanību pievēršot vienai no visnopietnākajām portālās hipertensijas komplikācijām – varikozo vēnu asiņošanai un tās ārstēšanas iespējām Latvijā.
Par vīrushepatītiem (VH) mūsdienās dēvē infekcijas slimību grupu, kuras izraisītāji ir vairāki atšķirīgi vīrusi un kuru ierosinātās patoloģijas galvenā, bet ne vienīgā bojājuma vieta organismā ir aknas, faktiski aknu šūnas. Pašlaik ir zināmi septiņi atšķirīgi hepatītus ierosinoši vīrusi: A, B, C, D, E, G, TT, kā arī viens vīrushepatīta ierosinātāja “kandidāts” – SEN vīruss (skat. tabulu). Šā raksta mērķis – iepazīstināt lasītājus ar vīrushepatīta A īpašo vietu.
Aknas ir centrālais metaboliskais orgāns mūsu organismā, tās strādā kā maza ķīmiska rūpnīca, producē praktiski visus proteīnus un arī holesterolu. Aknas krāj enerģiju un vitamīnus un izdala tos pēc vajadzības, strādā kā filtrs, izvadot nevēlamus produktus no asinsrites (medikamentus, pārtikas produktus, alkoholu). Tās ir ļoti jutīgas pret alkohola toksisko iedarbību. Ilgstošas alkohola lietošanas dēļ aknās rodas smagas pārmaiņas: aknu taukainā hepatoze, iekaisums un ciroze. Tomēr ne tikai alkohola lietošanas dēļ attīstās taukainā hepatoze.
Demonstrācijas mērķis – neskaidras ģenēzes hepatīta diferenciāldiagnostika, šoreiz kā viena no infekciozās mononukleozes sindroma (MNS) izpausmēm. Šī problēma varētu kļūt aktuālāka, jo Epšteina-Barras vīruss pēc literatūras datiem ir viens no biežākajiem izsaucējiem, tomēr pastāv arī citi infekciozie aģenti, kas var izsaukt infekciozās mononukleozes sindromu, piemēram, HIV infekcija. Ņemot vērā, ka pieaug HIV izplatība, iespējams, šie sindromi kļūs biežāki.
"Nealkoholiskā taukaino aknu slimība" (NTAS) reprezentē patoloģisko spektru no vienkāršas steatozes līdz nealkoholiskam steatohepatītam (NASH), aknu fibrozei, cirozei un hepatocelulārai karcinomai. Aknu steatoze ir visbiežāk sastopamā aknu slimība. Tiek lēsts, ka dažādās pasaules daļās šis fenomens vērojams 15-35% cilvēku un aptuveni trešdaļā gadījumu attīstās NASH, pēc kura vēl daļā gadījumu veidojas smags, fatāls aknu bojājums. Šodien NTAS mēdz dēvēt par metabolā sindroma aknu manifestāciju, aknu diabētu, jo to pārsvarā konstatē cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu un metabolo sindromu. Tāpat ir parādījušies pētījumi, kas NTAS saista ar kardiovaskulārā riska paaugstināšanos un atsevišķām citām saslimšanām. Patiesi, laiks, kad NTAS varēja atļauties uzskatīt par ne pārāk izplatītu un samērā labdabīgu lietu, pieder pagātnei.
Sieviešu dzimums ir saistīts ar līdz pat 44 % paaugstinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam bez deguna polipiem (CRSsNP), bet ar 37 % samazinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam ar deguna polipiem (CRSwNP), kā arī ar zemākiem 2. tipa iekaisuma marķieru līmeņiem.
Kolonoskopija ir nozīmīga izmeklēšanas metode, lai mazinātu kolorektālā vēža incidenci un mirstību. Lai izmeklējums tiktu veikts veiksmīgi, jāievēro vairāki nosacījumi: veiksmīga zarnu tīrīšanas līdzekļa izvēle, diētas rekomendācijas, izglītojošs darbs ar pacientu.
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Kad uzrunājam intervijai, kardioloģe MARINA KOVAĻOVA saka “paldies” un nedaudz samulst par novērtējumu. Daktere novērtējumu tiešām pelnījusi; savulaik vadījusi Jelgavas pilsētas slimnīcā Iekšķīgo slimību nodaļu un bijusi arī Jelgavas poliklīnikas galvenā ārste, taču šajā samulsumā atklājas dakteres Kovaļovas personības sirsnīgā šķautne — lielākais dzīves sasniegums ir nevis amati, bet cilvēciskās attiecības.
