"Nealkoholiskā taukaino aknu slimība" (NTAS) reprezentē patoloģisko spektru no vienkāršas steatozes līdz nealkoholiskam steatohepatītam (NASH), aknu fibrozei, cirozei un hepatocelulārai karcinomai. Aknu steatoze ir visbiežāk sastopamā aknu slimība. Tiek lēsts, ka dažādās pasaules daļās šis fenomens vērojams 15-35% cilvēku un aptuveni trešdaļā gadījumu attīstās NASH, pēc kura vēl daļā gadījumu veidojas smags, fatāls aknu bojājums. Šodien NTAS mēdz dēvēt par metabolā sindroma aknu manifestāciju, aknu diabētu, jo to pārsvarā konstatē cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu un metabolo sindromu. Tāpat ir parādījušies pētījumi, kas NTAS saista ar kardiovaskulārā riska paaugstināšanos un atsevišķām citām saslimšanām. Patiesi, laiks, kad NTAS varēja atļauties uzskatīt par ne pārāk izplatītu un samērā labdabīgu lietu, pieder pagātnei.
Mūsu valstī aknu transplantācijas jomā “ledus ir sakustējies”; tas devis iespēju autoram stažēties Zviedrijā, Karolinskas institūta Hudingas (Huddinge) hospitālī. Rakstā ieskicētas aknu transplantācijas nākotnes vīzijas Latvijā no internista skatpunkta. Pat šābrīža naudas problēmu apstākļos Latvijas medicīnā jādomā un jāgatavojas nākotnei.
Akūta aknu mazspēja (AAM) ir ne pārāk bieža, taču ļoti smaga un dramatiska komplikācija, kas nereti skar jaunus, spēcīgus cilvēkus, arī bērnus. Latvijā gadā varētu būt ap 30-40 AAM gadījumu pieaugušajiem un 15-20 gadījumu bērniem (neoficiāli dati). Lai glābtu slimnieku no drošas bojāejas, AAM gadījumu vairākumā ir steidzami jāveic aknu transplantācija. Diemžēl Latvijā to vēl neveic un slimnieki ar AAM tiek pārvesti uz intensīvās terapijas nodaļām, kur reanimatologi cīnās par šo pacientu dzīvību, izmantojot mūsu klīnikās pieejamos līdzekļus.
Aknu transplantācija ir dzīvību glābjoša operācija slimniekiem ar hronisku un akūtu aknu mazspēju, hroniskām aknu slimībām gala stadijā: dekompensētu aknu cirozi, kā arī primāru biliāru cirozi, primāru sklerozējošu holangītu un citām autoimūnām, metaboliskām un neoplastiskām aknu slimībām, kurām nav efektīvas alternatīvas terapijas. Eiropas 23 valstu 131 aknu transplantācijas centrā no 1968. gada maija līdz 2006. gada jūnijam kopā veiktas 70 862 aknu transplantācijas operācijas. Visaktīvāk strādā Spānijas, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Zviedrijas aknu transplantācijas centri. Līdz 2006. gadam šādi centri nebija nodibināti tikai dažās valstīs, diemžēl arī Latvijā. ASV tagad ik gadu 120 aknu transplantācijas centros veic vairāk nekā 6 000 aknu transplantācijas operāciju. ASV nacionālajā aknu transplantācijas gaidītāju sarakstā (The national waiting list for OLT) 2007. gadā bija reģistrēts ap 18 000 personu. Pateicoties progresam, kas gūts imūnsupresīvajā terapijā, operācijas tehniskajā izpildījumā un pacientu aprūpē, tagad 85-90% pacientu pēc aknu transplantācijas nodzīvo vienu gadu, bet 60-80% – piecus gadus un ilgāk, atgriežoties aktīvā dzīvē.
Pārskats par aknu imūno sistēmu var lieti noderēt ne vien imunologiem, bet arī plaša profila speciālistiem, jo mūsu dienās vairs nav šaubu, ka aknu imūnās šūnas aktīvi iesaistās ne vien autoimūnu aknu slimību (autoimūnā hepatīta, primārās biliārās cirozes, primārā sklerotizējošā holangīta) gadījumos, bet arī tad, ja aknu bojāšanu aizsāk tālu no imūnsistēmas stāvošs ierosinātājs. Apbrīnojami, ka alkohols, vīrusi, medikamenti, taukskābes (kas aknās nokļūst centrālās aptaukošanās gadījumos) var satracināt šos kaušļus, un aknu bojājums tad vairs nav tikai toksīna radīts, bet savu postošo spēku parādījusi arī aknu imūnā sistēma. Piemēram, hroniska vīrusu hepatīta gadījumā aknu ciroze rodas ne tik daudz vīrusa postošās ietekmes dēļ, bet agresīvu spēku ieguvušās aknu imūnās sistēmas pastrādāto nedarbu rezultātā utt.
Klīniski izšķir sekojošas autoimūnas aknu slimības: autoimūnu hepatītu, primāru biliāru cirozi un primāru sklerozējošu holangītu, kuras savstarpēji atšķiras ar diagnostisko un terapeitisko stratēģiju, prognozi (remisijas iespējamību) un asociāciju ar citām – autoimūnām un ļaundabīgām – slimībām. Primāra sklerozējoša holangīta vēlīnās stadijās izvēles ārstēšanas metode ir aknu transplantācija.
C hepatīta vīrusa transmisijas riska faktoru pārzināšana ir ikvienas specialitātes ārsta ikdiena un nepieciešamība. Labi zināms, ka pie plašāk pārstāvētajām riska grupām pieder intravenozi ievadāmu narkotiku lietotāji, pirms 1990.gada hemotransfūziju pārcietušas personas, gadījuma seksuālie partneri, ilgstoši apcietinātas personas ieslodzījuma vietās u.c. Šī literatūras apskata ietvaros pieskarsimies mazāk aplūkotām riska grupām un faktoriem.
Kad Nacionālajos Bruņotajos spēkos uzliesmo kārtējā zarnu infekcija, uz frontes pirmo līniju lūdz doties JĀZEPU KEIŠU. Infektoloģijas centra vadība zina, ka Rīgas Stradiņa universitātes Tradicionālās infektoloģijas, tuberkulozes un AIDS katedras asociētais profesors, medicīnas doktors perfekti tiks galā ar visu. Apskatīs, ja būs divdesmit slimnieki, un arī tad, ja būs piecdesmit; smagākie tiks nosūtīti uz slimnīcu un dokumentācija būs kārtībā. Apbrīnojamas darba spējas! Ja vajag, viņš var būt ļoti operatīvs un veikls. Taču ikdienas darbā profesors šķiet pat pārāk līdzsvarots. Gatavais mieramika!
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
Kanādas Vēža asociācija (CSS) aicina veselības politikas veidotājus atbalstīt kolorektālā vēža skrīningu sākt no 45 gadu vecuma, nevis 50, kā tas ir šobrīd. Šo lūgumu atbalsta arvien spēcīgāka pierādījumu bāze par gados jaunu kolorektālā vēža gadījumu pieaugumu sabiedrībā.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā jau 17. reizi norisinās starptautiskais seminārs “CTO day Riga East Clinical University Hospital” jeb “Hronisku totālu oklūziju (HTO) diena”. Seminārā piedalījās pasaulē vadošie invazīvie kardiologi no dažādām valstīm.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Izpētīts, ka priekšlaicīgas menopauzes iestāšanās saistīta ar paaugstinātu īstermiņa risku attīstīties koronārai sirds slimībai, bet ilgtermiņa riski nav zināmi. Šā pētījuma mērķis bija aprēķināt koronāras sirds slimības (KSS) risku dzīves laikā un analizēt, vai šie riski atšķiras atkarībā no sievietes rases.
