Žurnāla novembra numurā sākām rakstu sēriju par daudzveidīgajiem cilvēka herpesvīrusiem: no morfoloģijas un patoģenēzes līdz klīniskajai ainai un ārstēšanai. Šoreiz lasiet par citomegalovīrusu (CMV; HHV-5), cilvēka herpesvīrusu-6 un cilvēka herpesvīrusu-7 (HHV-6, HHV-7), kā arī Gammaherpesviridae – Epšteina-Barras vīrusu (EBV; HHV-4) un cilvēka herpesvīrusu-8 (HHV-8).
Varētu teikt, ka pirmās nopietnās attiecības ar medicīnu Latvijas Infektoloģijas centra Drudža un HIV/AIDS nodaļas vadītāja daktere GUNTA STŪRE centās nodibināt vēl pašas bērnudārza laikos – kad kaimiņienei iecirkņa medicīnas māsiņai uz ielas mēģināja izprasīt atbrīvojuma zīmi no bērnudārza. Neizdevās. Nākamā saskare iznāca liktenīgāka.
Doctus novembra numurā sākām trīs rakstu sēriju par daudzveidīgajiem herpesvīrusiem - tajā bija plašs izklāsts par Herpes simplex vīrusiem, to morfoloģiju un klīniskajām izpausmēm; šajā numurā - par Varicella zoster vīrusu (VZV; HHV-3), kas ierosina divas slimības: vējbakas (varicella; chickenpox) un jostas rozi (herpes zoster; shingles). Rakstā lasiet par šo vīrusu infekciju epidemioloģiju, klīnisko ainu un ārstēšanu.
Pie herpesvīrusu dzimtas (Herpesviridae) pieder ap 200 vīrusu, kas ir patogēni cilvēkiem, gliemjiem, abiniekiem, zivīm, putniem un dzīvniekiem. Herpesvīrusu vairākums ir sugas specifiski un spēj inficēt tikai kādas noteiktas sugas saimnieku. Dzīvnieku herpesvīrusi, izņemot pērtiķa herpesvīrusu B (B virus), nav bīstami cilvēkam. Pašlaik ir atklāti astoņi cilvēka herpesvīrusi (1. tabula). B virus infekcija norit ar ādas un gļotādu bojājumu un bieži komplicējas ar smagu mielītu un encefalītu, kas bez savlaicīgas, adekvātas antivirālas terapijas ap 80% gadījumu ir fatāls.
Jau 15. gadsimtā zinātnieki un ārsti ievēroja faktu, ka ar sifilisu slimām sievietēm dzimst slimi bērni. Vēlāk rūpīgi un detalizēti tika aprakstīta agrīna iedzimta sifilisa klīnika un simptomātika, jo galvenokārt uz to balstījās slimības diagnostika. Pateicoties 20. gadsimta sākumā veiktiem zinātniskiem pētījumiem, tika atklāts slimības izsaucējs Treponema pallidum (1903-1905) un uzsākta sifilisa serodiagnostika (Wassermann,1906), kas pilnveidojās un ar laiku tika papildināta ar citām nespecifiskām un specifiskām serodiagnostikas metodēm. Seksuāli transmisīvo slimību, tostarp sifilisa, savlaicīga diagnostika, terapija un profilakse joprojām ir aktuāla.
Jēdziens vakcīna mūsdienās neaprobežojas ar protekciju pret infekcioziem aģentiem: runa ir par kontraceptīvajām vakcīnām, vakcīnām pret vēzi, vakcīnām pret atkarībām utt. Ja nodalām zinātniekus no klīnicistiem, pirmos vispirms interesē jaunu vakcīnu, novatorisku to formu, vektoru un kombināciju radīšana, otros – vakcīnu izmantošana reālam pacientam. Jāatzīmē, ka kvantitatīvi medicīniskajā periodikā šobrīd dominē pirmais aspekts. Apskatam savukārt piedāvāti daži interesanti plašāk lietotu un aktuālu vakcīnu novērojumi un klīniskie aspekti. Pielikumā – īsas ziņas no pasaules masu medijiem.
Akūta aknu mazspēja (AAM) ir ne pārāk bieža, taču ļoti smaga un dramatiska komplikācija, kas nereti skar jaunus, spēcīgus cilvēkus, arī bērnus. Latvijā gadā varētu būt ap 30-40 AAM gadījumu pieaugušajiem un 15-20 gadījumu bērniem (neoficiāli dati). Lai glābtu slimnieku no drošas bojāejas, AAM gadījumu vairākumā ir steidzami jāveic aknu transplantācija. Diemžēl Latvijā to vēl neveic un slimnieki ar AAM tiek pārvesti uz intensīvās terapijas nodaļām, kur reanimatologi cīnās par šo pacientu dzīvību, izmantojot mūsu klīnikās pieejamos līdzekļus.
Diagnostiski sarežģītais slimības gadījums demonstrē, ka bez pārliecinošas morfoloģiskas atrades, balstīta tikai uz radioloģisko un klīnisko ainu, audzēja diagnoze var būt pārsteidzīga. Publikācijas mērķis ir parādīt komplicētu netipisku slimības gaitu, kas noritēja dažādos stacionāros un nodaļās, grūtības slimības diagnostikā un ilgstošu daudzveidīgu ārstēšanu.
Gadsimtiem ilgi tuberkuloze ir skārusi visneaizsargātāko pasaules iedzīvotāju daļu – cilvēkus produktīvākajā vecumā –, graujot viņu veselību un tās sabiedrības ekonomiku un labklājību, kurā viņi dzīvo. Ir izvirzīts mērķis – līdz 2015. gadam par 50% samazināt saslimstību ar tuberkulozi un mirstību no tās. Kādas ir problēmas un to iespējamie risinājumi pašreizējā situācijā?
Hospitālī iegūtā pneimonija (HIP) skar astoņus no tūkstoša hospitalizēto slimnieku (0,8%). Hospitālī iegūtā pneimonija ir otrā biežākā hospitālī iegūtā infekcija pēc hospitālī iegūtās urīnceļu infekcijas. Īpaši bieži (15-20%) HIP skar intensīvās terapijas nodaļu slimniekus. Šajā rakstā centīsimies atspoguļot hospitālī iegūtas pneimonijas diagnostikas un ārstēšanas aktuālās, Amerikas Torakālās biedrības un Amerikas Infekcijas slimību biedrības kopīgi izstrādātās, vadlīnijas.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Miokardīts ir sirds muskuļa jeb miokarda iekaisuma slimība, kas var attīstīties infekciju, toksisku vielu iedarbības vai imūnsistēmas aktivācijas rezultātā. Miokardītam ir plašs klīnisko izpausmju un slimības gaitas spektrs, un lielākajā daļā gadījumu tas spontāni izzūd. Turklāt dažiem pacientiem iekaisums var izraisīt plašu rētošanos, kas veicina kreisā kambara remodelēšanos, novedot pie dilatācijas kardiomiopātijas. [1] Ņemot vērā 2025. gada Eiropas Kardiologu biedrības atjauninātās miokardīta vadlīnijas, tiks akcentēti jaunākie pierādījumi un rekomendācijas, lai atspoguļotu aktuālo izpratni par slimības diagnostiku.
GLP-1 receptoru agonisti varētu ieņemt nozīmīgu vietu hroniskas migrēnas ārstēšanā, liecina apjomīga reālās klīniskās prakses datu analīze. Pētījumā konstatēts, ka gada laikā pacientiem, kuri lietoja GLP-1 preparātus, bija mazāka veselības aprūpes pakalpojumu izmantošana un retāk bija nepieciešami papildu medikamenti migrēnas ārstēšanai, salīdzinot ar pacientiem, kuri lietoja topiramātu.
Izolēta cervikāla distonija (ICD) ir visbiežāk sastopamā muskuļu distonijas forma pieaugušo vecumā. Par izolētu to sauc, ja pacientam nav citu neiroloģisku patoloģiju, kā tas visbiežāk ir pieaugušo cervikālas distonijas (CD) gadījumā. [1] CD gadījumā gribai nepakļautu muskuļu kontrakciju dēļ pacienta kakls/galva ieņem kādu pozu un/vai veic atkārtotu kustību. Distonija bieži asociējas ar trīci un sāpēm. [2]
Jāsaka, ka “vistalantīgākais” no vitamīniem attiecībā uz tā darbību un funkcijām ķermenī noteikti ir D vitamīns. To it kā pavisam vienkārši var arī iegūt — izejam ārā saulainā dienā, un... Bet vai patiešām viss ir tik vienkārši?
