C hepatīta vīrusa transmisijas riska faktoru pārzināšana ir ikvienas specialitātes ārsta ikdiena un nepieciešamība. Labi zināms, ka pie plašāk pārstāvētajām riska grupām pieder intravenozi ievadāmu narkotiku lietotāji, pirms 1990.gada hemotransfūziju pārcietušas personas, gadījuma seksuālie partneri, ilgstoši apcietinātas personas ieslodzījuma vietās u.c. Šī literatūras apskata ietvaros pieskarsimies mazāk aplūkotām riska grupām un faktoriem.
Latvijā šobrīd ir reģistrēti 3 442 ar cilvēka imūndeficīta vīrusu – HIV – inficētie, 419 no tiem ir AIDS stadijā. [1] Apkopojot Latvijas Infektoloģijas centra HIV/AIDS centra 1 650 uzskaitīto pacientu neiroloģisko sūdzību un simptomu datus, neiroloģiskie sindromi un slimības ir konstatēti 123 pacientiem jeb 6,4% HIV/AIDS inficēto. [2] Lielākajai daļai no viņiem – 61 pacientam (57,4%) – ir verificēta neiroinfekcija: 16 – sifilītiskais meningīts, 15 – citomegalovīrusu encefalīts, 7 – kriptokoku meningīts, 4 – herpes zoster encefalīts, 3 – herpes simplex encefalīts, 16 – cita neiroinfekcija. Deviņiem pacientiem (8,5%) klīniski izpaudās ar HIV/AIDS asociēta perifēra neiropātija. HIV asociētā encefalopātija un kognitīvi afektīvi traucējumi konstatēti 13 pacientiem jeb 12,3% no visiem uzskaitītajiem. 40 pacienti slimoja ar akūtu retrovīrusu sindromu, 12,5% no tiem bija meningīts.
Parazītisms ir ļoti sena parādība – zinātnieki uzskata, ka tas radies vēl pirms mugurkaulnieku izcelšanās un ka parazīti cēlušies no brīvi dzīvojošām formām. Parazīti, sevišķi helminti, uzskatāmi par augsti specializētiem organismiem, kas maksimāli pielāgojušies savai specifiskajai apdzīvojamajai videi un īpatnējiem dzīves apstākļiem.
Daktere IEVA RUŽA apvieno darbu Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā ar studentu un rezidentu apmācību — ir docētāja Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedrā. Viņai piemīt skolotājas dvēsele — īpašā spēja dalīties ar zināšanām, profesionālo pieredzi un cilvēcību. Un vēl sarunu caurstrāvo pazemība un pateicība par dzīvi — ģimenes stipro plecu, satiktajiem pacientiem un kolēģiem.
Perspektīvi mērīta hipoglikēmija – gan sensors noteikta, gan paša pacienta ziņota – 10 nedēļu periodā nebija saistīta ar depresiju, trauksmi, diabēta izraisītu emocionālo slodzi vai bailēm no hipoglikēmijas pieaugušajiem ar 1. tipa cukura diabētu (T1D) vai insulīnu saņemošu 2. tipa cukura diabētu (T2D).
Apmēram 40 % pieaugušo visā pasaulē ir osteopēnija – stāvoklis, kad samazinās kaulu minerālais blīvums un kauli kļūst trauslāki. Tā ir īpaši izplatīta pēcmenopauzes vecuma sievietēm un gados vecākiem cilvēkiem; tikai Apvienotajā Karalistē zema kaulu blīvuma dēļ gadā notiek vairāk nekā 500 000 lūzumu.
Trauslums (frailty) ir daudzdimensionāls sindroms, kas raksturojas ar fizioloģisko rezervju izsīkumu, ievainojamības pieaugumu un nevēlamu ar veselību saistītu notikumu attīstību. Kaut arī sākotnēji trausluma klīniskais skatījums vairāk balstīts uz tādām fenotipiski novērtējamām pazīmēm kā svara zudums, muskuļu vājums un gaitas izmaiņas, šobrīd pētījumi rāda, ka trausluma definīcija jāpaplašina, iekļaujot kognīcijas elementus, kas ir līdzpastāvoši un nozīmīgi ietekmē pacienta veselības iznākumus.
Tīkla analīzē par 32 nejaušināti kontrolētiem pētījumiem ar 11 399 rozācijas pacientiem secināts, ka lokāli lietojams ivermektīns un iekapsulēts benzoilperoksīds iekaisīgās izmaiņas ādā mazina veiksmīgāk kā metronidazols, lietojot 8-16 nedēļas ilgi. Šis bija efektivitāti un panesību salīdzinošs pētījums vidēji smagas un smagas gaitas rozācijas gadījumā.
