PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Jaunie ārsti reģionos: Māris Leitlands,Ingus Supe, Iļja Ratiani

I. Baranovska, K. Pastore, L. Meķe
Jaunie ārsti reģionos: Māris Leitlands,Ingus Supe, Iļja Ratiani
Kāpēc par savu darbavietu viņi izvēlējušies reģionu slimnīcu, vai nav vīlušies un cik piesātināta ir ikdiena — vaicājam jaunajiem ārstiem, kas savu izvēli izdarīja pirms dažiem gadiem.

Reģionālajās ārstniecības iestādēs trūkst ap 250 ārstu, visvairāk Daugavpils reģionālajā slimnīcā, Cēsu klīnikā, Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā, Jelgavas slimnīcā un Dobeles slimnīcā. Veselības ministrijas aplēses liecina, ka ik gadu 6—8 % rezidentu izvēlas specializēties un strādāt ārpus Rīgas. Tādi bija cipari, pirms vēl bija pieņemts rīkojums, ka rezidentūras uzņemšanā priekšroka būs jaunajiem ārstiem, kam ir līgums par rezidentūru kādā no reģionālajām ārstniecības iestādēm, kā arī trīs gadi pēc rezidentūras beigšanas obligāti būs jānostrādā valsts vai pašvaldību ārstniecības iestādē vai ģimenes ārsta praksē.

Māris LEITLANDS Māris LEITLANDS
Māris LEITLANDS
Reģions nav ieslodzījums!

Rit sestais gads, kopš traumatologs MĀRIS LEITLANDS saistīts ar Liepājas reģionālo slimnīcu, kur viņš ieradās kā 1. gada rezidents. Pagājušā gada septembrī jaunais ārsts saņēma traumatologa sertifikātu, par savu virzienu izvēlējies pēdas ķirurģiju, nodibinājis arī ģimeni. Darba pilnas rokas! Un atzīstas: izvēli par labu Liepājai nav nožēlojis nevienu brīdi!

“Mani, dzimušu un augušu rīdzinieku, uz Liepāju uzaicināja mans tagadējais kolēģis mugurkaula ķirurgs, arī rīdzinieks Agris Mertens, kurš te jau strādāja. Iepazināmies, kad es vēl kā students strādāju Rīgā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Agris pateica ļoti vienkārši: brauc uz Liepājas slimnīcu, jo tur tev uzticēsies, ļaus strādāt un būs labas iespējas gan mācīties, gan praktizēt! Un viņam izrādījās absolūta taisnība. To sapratu jau tad, kad tikko ierados Liepājas slimnīcā un mani ļoti atsaucīgi uzņēma gan Traumatoloģijas nodaļas vadītājs Uldis Ārgalis, gan pārējie kolēģi: bija gatavi gan rādīt, stāstīt un mācīt visas profesionālās nianses, gan ļoti ātri atļāva operēt, gan drīkstēju izmantot iespēju “zvans draugam”, kad dežūrās Traumpunktā bija kādas neskaidrības (kaut vai naktī), un neviens no kolēģiem to neuzskatīja nedz par manu nezināšanu, nedz nespēju uzņemties atbildību. Tā ir normāla prakse vismaz pie mums Liepājā, un, ja bija kādi sarežģījumi, kolēģi arī naktī brauca palīgā, nekad man neliekot par to justies slikti. Kolēģu atbalsts jaunam ārstam — tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

Taču no dažiem citiem kursabiedriem, kas palika rezidentūrā Rīgas klīnikās, jau pavisam ātri jutu iedalījumu “lauķis”. Lauķi bija visi tie, kas nepalika Rīgā. Taču lauķu būšana izčākstēja ātri vien: kad salīdzinājām iespējas un izrādījās, ka man patstāvīgi veikto operāciju ir daudz, daudz vairāk nekā rīdziniekiem, kamēr viņiem lielākoties bija jāpietiek ar asistēšanu. Tajā pašā laikā teorētiskā bāze man bija tikpat stipra kā visiem pārējiem, jo izrādījās, ka arī Liepājā ir internets (smejas) un arī es varu izlasīt visu to pašu literatūru. Tāpēc viena no ilūzijām, ko šajā laikā labā nozīmē esmu zaudējis pilnīgi un galīgi, ir uzskats, ka reģionos nav medicīnas un nav labu ārstu, ka galvenā medicīna ir tikai un vienīgi Rīgā. Ir, un kā vēl! Reģionos ir ļoti labi speciālisti, ļoti labas izmeklēšanas un ārstēšanas iespējas!

Bet nav arī tā, ka jaunais ārsts var ierasties reģionālajā slimnīcā un gaidīt, lai viņu uzņemtu atplestām rokām bez paša līdzdalības. Nē, viņam sevi jāpierāda gan ar zināšanām, gan vēlmi strādāt. Un tādēļ ir svarīgi, lai priekšā būtu spēcīgi kolēģi, kam turēt līdzi. Man tādi bija gan Uldis Ārgalis, gan Vilnis Vigulis, gan Agris Mertens un citi kolēģi. Svešā vietā jaunam speciālistam ļoti svarīga ir uzticēšanās no vecāko kolēģu puses. Es to saņēmu pilnā apmērā. Un vēl — lai māca, nevis pazemo. Nekad neesmu jutis nievājošu vai citādi sliktu attieksmi no kolēģiem, taču par to esmu dzirdējis no bijušajiem kursabiedriem. Ķirurģiju es gribētu salīdzināt ar vijoļspēli — lai iznāktu labs speciālists, ļoti daudz jādara praktiski. Tāpēc dakteris Ārgalis man jau drīz vien pēc ierašanās Liepājā deva rokās instrumentus, rādīja, kas jādara, un man bija jāsāk trenēties.

Un, protams, mācījos arī no kolēģiem Rīgā, ja Liepājā uz vietas kādas pieredzes pietrūka. To mani Liepājas kolēģi vienmēr atbalstīja un mudināja, arī paši nemitīgi brauc un joprojām mācās, lai gan viņiem ir daudzu gadu pieredze. Starp citu, tieši tā nonācu pie pēdas ķirurģijas, kas tagad ir mana specializācija. Jaunam ārstam ir ļoti svarīgi saprast, ko viņš darīs pēc rezidentūras beigām, ir jābūt vīzijai par tālāko darbību. Protams, traumatologam jāprot operēt viss, bet katram jāspecializējas arī kādā šaurākā jomā. Kolēģi man ieteica pēdas ķirurģiju, kas Liepājā nebija sīkāk attīstīta, un es ar prieku piekritu, jo ir daudz dažādu pēdu problēmu, piemēram, šķībais īkšķis, kas cilvēkiem sagādā sāpes un rada nopietnas veselības problēmas."

 

Ingus SUPE Ingus SUPE
Ingus SUPE
Apstākļu labvēlīgā sakritība

INGUS SUPE jau gandrīz četrus gadus ir radiologs Vidzemes slimnīcā Valmierā, kur sāka strādāt uzreiz pēc rezidentūras 2012. gadā. Pašlaik viņš ar darbavietas izvēli ir apmierināts — iespēja strādāt reģionālā slimnīcā ar labu tehnisko nodrošinājumu, pašvaldības atbalsts dzīvesvietas nodrošināšanā, kā arī draudzīgs darba kolektīvs motivēja no Rīgas pārcelties uz Valmieru.

“Iestāšanās augstskolās un pamata studiju process sakārtots labi — zināms, cik ir budžeta vietu katrā specialitātē, kādi centralizētie eksāmeni jākārto, kādi sagatavošanās kursi jāapmeklē. Toties pēc pamata studijām valda haoss: rezidentūras vietu akūti trūkst, uz tām pašām studiju programmām Stradiņa universitātei un Latvijas Universitātei katrai ir savi uzņemšanas noteikumi, kas ik gadu mainās, un sistēma nav caurspīdīga. Tāpēc vai nu ir jāuzņem mazāk studentu pamata studijās, vai jāpalielina rezidentūras vietu skaits un jāsakārto rezidentūras vietu sadale. Vienmēr būs kāds, kurš vēlēsies aizbraukt, un tas ir normāli. Pieredze Rietumeiropas valstīs, manuprāt, ir ļoti laba prakse. Bet varu apgalvot, ka lielākā daļa jauno ārstu negrib aizbraukt. Jāsaprot, ka viņi desmit gadus ir dzīvojuši, mācījušies un strādājuši Rīgā. Liela daļa iegādājušies mājokli, izveidojuši ģimeni. Un tad viņiem liks doties uz vietu, ar kuru nav nekādas saistības! Šobrīd plāno radīt sistēmu, kas būtībā viņus piespiedīs aizbraukt jau pēc pamata studijām.

Kad stājos rezidentūrā, parakstīju līgumu par mācībām Vidzemes slimnīcā. Tālākais bija loģisks turpinājums: Valmierā bija sakārtotas pamatlietas, kas vajadzīgas, nākot uz nosacīti svešu vidi. Pats esmu no Balviem, Valmiera bija sveša. Bet bija ļoti liela iniciatīva no toreizējās slimnīcas vadītājas Ingūnas Liepas. Viņa atbrauca uz rezidentūras uzņemšanas konkursu un personīgi uzrunāja, piedāvājot darbu un dzīvesvietu, piešķirot dienesta dzīvokli. Ja jauno ārstu grib pie sevis, tad skaidri jādefinē darba piedāvājums, samaksa un jāatrisina dzīvesvietas jautājums.

Man nav bijis blatu, arī vecāki nav mediķi. Domāju, ka nav definētu īpašību, lai kļūtu par mediķi. Ir tikai sauciens uz medicīnu. 10.—11. klasē man bija skaidrs, ka studēšu medicīnu. Bet, kad nokļūsti universitātē un praktiskajā medicīnā, realitāte ļoti atšķiras no tā, ko iedomājies vidusskolā. Vajadzīga pacietība, izturība, mērķtiecība. Bet, ja gribi būt labs ekonomists vai skolotājs, arī tad vajag šīs īpašības. Vienīgi citām profesijām mācību laiks ir īsāks.

Man nekad nav bijis iekšējs uzstādījums par katru cenu palikt Rīgā. Ja rezidentūras konkurss būtu sakritis citādi un man būtu iespēja izvēlēties kādu no Rīgas slimnīcām, ļoti iespējams, ka šobrīd dzīvotu un strādātu Rīgā. Bet dzīve tā iegrozījās, ka man bija iespēja izvēlēties Valmieru. Dzīvojot Valmierā, laiku tērēju daudz efektīvāk, nekā to darīju Rīgā. Arī es strādāju vairākās darbavietās (kā lielākā daļa ārstu Latvijā). Tā ir realitāte, kādā dzīvojam, lai nopelnītu cilvēka cienīgu algu. Pamatdarbs man ir Vidzemes slimnīcas Radioloģijas nodaļā, kur esmu trīs četras dienas nedēļā. Reizi nedēļā konsultēju Valmieras Veselības centrā. Vēl pāris dienu mēnesī strādāju mājas dežūru režīmā un nedaudz lasu lekcijas studentiem Rīgas Stradiņa universitātes Radioloģijas katedrā."

 

Iļja RATIANI Iļja RATIANI
Iļja RATIANI
Nebūtu priecīgs, ja trīs gadi obligāti būtu jānostrādā Rīgā

IĻJA RATIANI ir viens no 18 rezidentiem, ar kuriem līgumu noslēgusi Daugavpils pilsētas dome un Daugavpils reģionālā slimnīca. Iļja studē ķirurģijas rezidentūras otrajā kursā un pēc trīsarpus gadiem kļūs par pilntiesīgu ārstu.

“Nākotni saistu tieši ar Daugavpili, jo te esmu dzimis un te dzīvo mana ģimene. Iespējams, lielā mērā manu izvēli ietekmējusi tieši ģimene. Gan mans tēvs Murmans Ratiani, gan vecākais brālis Spartaks strādā Daugavpils reģionālajā slimnīcā par onkoloģijas ķirurgiem. Lai gan sākotnēji skatījos kardioloģijas virzienā, jau pēc pirmās operācijas, kurā asistēju tēvam, izvēle par labu ķirurģijai bija pašsaprotama.

Saskaņā ar noslēgto līgumu man pēc rezidentūras pieci gadi jānostrādā Daugavpils reģionālajā slimnīcā, taču es plānoju palikt pastāvīgā darbā. Jā, ir vilinājums palikt Rīgā, taču uzskatu, ka arī Daugavpilī ārsts saņem konkurētspējīgu algu, turklāt šeit katastrofāli trūkst speciālistu dažādās jomās. Vai tos izdosies piesaistīt, grozot MK noteikumus, nemāku teikt, man par jaunajām prasībām ir dalītas jūtas. No vienas puses, tā ir iespēja piesaistīt speciālistus reģioniem, bet, no otras puses, tas iespaido ārstu privāto dzīvi. Manuprāt, ārstam jau tā ilgi jāmācās, prom no mājām jāpavada vienpa-dsmit gadi, tad vēl trīs gadi obligāti jāatstrādā... tas ir par daudz. Protams, reģionos vajadzīgi jauni ārsti, bet ar to jānodarbojas pašām slimnīcām, piemēram, piedāvājot labāku atalgojumu. Pēc rezidentūras ārstam ir pāri trīsdesmit gadiem, bet vēl jāceļo apkārt. Ja viņš atstās vakantu vietu Rīgā un uz trim gadiem aizbrauks, kas viņu gaidīs atpakaļ? Ja man liktu obligāti atstrādāt trīs gadus Rīgā, es nebūtu priecīgs.

Nepiekrītu, ka reģionālajās slimnīcās, kur atšķirībā no klīniskajām universitātes slimnīcām nav akadēmiskā personāla, rezidents nevar gūt vajadzīgās iemaņas un zināšanas. Esmu pārliecināts, ka arī reģionu slimnīcās ir ļoti daudz pieredzējušu un profesionālu ārstu, no kuriem var mācīties, vienīgi Daugavpilī pagaidām nav tik lielas pieredzes darbā ar rezidentiem. Lai arī skolotāji reģionā ir labi, taču, lai kļūtu par labu ārstu, vispirms vajag pašam uz to tiekties, daudz mācoties, meklējot, analizējot un praktizējot. Darboties nevis kaut kādu bonusu pēc, bet sevis dēļ. Ņemt visu, kamēr vari, absorbēt visu kā sūklim."

 

Foto: Inese Minova, Egons Zīverts, Santa Lūsa

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada jūlija numurā