Anaplastiska vairogdziedzera vēža (AVV) gadījumā izdzīvotības rādītāji joprojām saglabājas zemi – šis ir agresīvākais no vairogdziedzera vēža apakštipiem. Tomēr, šobrīd pieejamās mērķa un imūnterapijas metodes paver jaunas iespējas slimības ārstēšanā. Lai novērtētu, kā ārstēšanas stratēģijas izvēle un vēzi raksturojošie lielumi ietekmē kopējo izdzīvotību (overall survival), tika veikts retrospektīvs gadījumu sēriju pētījums.
Līdz šim maz pētīti suicīda riski onkoloģiskiem pacientiem pēc ķirurģiskas operācijas veikšanas, attiecīgi nav izstrādātas metodes, kā un kam šajā pacientu populācijā būtu nepieciešams organizēt pašnāvību skrīningu.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā kādai 23 gadus vecai papilomatozes pacientei tika veikta ārkārtīgi sarežģīta un Latvijā un pat visā pasaulē unikāla balsenes un trahejas daļas rekonstrukcijas operācija, lai sieviete spētu patstāvīgi elpot, ēst un runāt.
Kādi ir aortas disekcijas un visu iemeslu nāves riski pacientiem ar asimptomātisku, ķirurģiski nekoriģētu ascendējošās torakālās aortas aneirismu? Kā prognozi ietekmē aneirismas izmērs?
Cilvēkiem, kuriem ir veikta bariatriskā ķirurģija, var būt paaugstināts epilepsijas attīstības risks, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Neurology.
Līdzšinējie dati A tipa aortas disekcijas gadījumā uzrādījuši mirstības rādītāju 1—2 % pirmajās 48 h kopš stacionēšanas. Kādas ir jaunākajās izmaiņas statistiskajos rādītājos pēc starptautiskā reģistra datiem?
Nevienā nejaušināti kontrolētā pētījumā iepriekš nebija analizēta profilaktiski lietota aspirīna monoterapijas efektivitāte vēnu trombembolijas (VTE) gadījumā pacientiem, kam veikta totāla gūžas vai ceļa locītavas artroplastika. Lai noskaidrotu, vai aspirīns ir ne–parāks pār enoksaparīnu VTE profilaksē šai pacientu grupai, nejaušināti kontrolēts pētījums tika veikts 31 slimnīcā Austrālijā.
Artroskopiskās ķirurģijas izmantošana ikdienas praksē strauji pieaugusi pēdējo divu dekāžu laikā, traumatoloģijā un ortopēdijā to visbiežāk izmanto pleca un ceļa locītavas bojājumu gadījumā. Minimāli invazīva ķirurģija ir saistoša gan ķirurgam, gan pacientam – pavadītais laiks slimnīcā ir neliels vai pat organizēts dienas stacionārā, rētas ir nelielas un mīkstajiem audiem bojājums ir neliels, tāpat kā atveseļošanās laiks pēc operācijas ir īsāks. Tomēr iztrūkst apkopotu datu par nopietnām blakusparādībām pēc artroskopiskas ķirurģijas.
Asiņošana pēc tireoīdektomijas ir potenciāla dzīvību apdraudoša komplikācija bez zināmas uzticamas neinvazīvas metodes tās noteikšanai agrīni. Lai noskaidrotu, vai kakla apkārtmēra pieaugums pēc tireoīdektomijas varētu būt ticams agrīnas asiņošanas rādītājs, tika veikts kohortas pētījums.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
