Nieru kaites daudzās izpausmes
Klīniskā gadījuma prezentācijas mērķis: Vegenera granulomatozes daudzo izpausmju apskats un pareizo diagnostisko izmeklējumu veikšanas nozīme pacienta dzīvildzes un dzīves kvalitātes uzlabošanā.
Klīniskā gadījuma prezentācijas mērķis: Vegenera granulomatozes daudzo izpausmju apskats un pareizo diagnostisko izmeklējumu veikšanas nozīme pacienta dzīvildzes un dzīves kvalitātes uzlabošanā.
Izcilais Kanādas ārsts, viens no rezidentu mācību programmas un ārstu tālākizglītības celmlaužiem jeb t.s. "modernās medicīnas tēvs" Viljams Oslers (1849-1919) savulaik teicis: "Cilvēkam, kas lieto medikamentus, ir jāatveseļojas divreiz: sākumā no slimības un pēc tam no lietotajām zālēm."
Glomerulonefrīts (GN) ir nieru kamoliņu iekaisums. Glomerulonefrīta gaita var būt akūta vai hroniska. Glomerulu iekaisuma, imūnās sistēmas radītā bojājuma nierēs un fibrozes veidošanās sekas var būt progresējoša nieru mazspēja. Pirmais aprakstītais akūta glomerulonefrīta ierosinātājs ir A grupas beta hemolītiskais streptokoks, bet par ierosinātāju var būt arī citu veidu baktērijas, vīrusi vai parazīti. No postinfekcioziem GN visbiežākais ir poststreptokoku GN. Citas literatūrā minētās infekcijas saistībā ar akūtu GN: posinfekciozs glomerulonefrīts saistībā ar septisku endokardītu, ventrikulovaskulārā šunta un viscerāla abscesa izraisīts postinfekciozs GN.
Nierakmeņu slimība (NAS) ir viena no biežākajām veselības problēmām mūsdienu sabiedrībā, tomēr tā ir pazīstama kopš senatnes. Revolucionāri sasniegumi minimāli invazīvo un neinvazīvo NAS ārstēšanas metožu attīstībā pēdējos 20 gados ievērojami atvieglojuši nierakmeņu likvidāciju. Tomēr, lai gan ar ķirurģiskām metodēm likvidē akmeni, slimības gaitu tās izmainīt nevar. Tā kā recidīvi ir visai bieži, svarīgi pacientam ar nierakmeņu slimību piedāvāt profilaktiskus pasākumus, lai novērstu jaunu akmeņu veidošanos.
Šis klīniskais gadījums ir intriģējošs. Tika veikta ārkārtīgi plaša izmeklēšana, tomēr mēs vēl arvien nevaram saprast, kāpēc pacientam kļuva labāk. Prof. V. Pīrāgs: “Domāju, kolēģi ir gandarīti par šo demonstrāciju. Piekrītu prof. U. Dumpim, ka saslimšana saistīta ar intoksikāciju. Kā zināt, Hipokrata princips bija, ka sarežģītos gadījumos galvenais ir netraucēt organismam pašam veseļoties, bet mūsdienās, protams, mēs varam sekmīgi ārstēt daudzas slimības patoģenētiski, nezinot etioloģisko faktoru.”
Sarunāties ar Ziemeļkurzemes slimnīcas nefroloģi Lindu Mičuli ir viegli. Viņa saka, ko domā, ārstei ir laba humora izjūta un daudz enerģijas. Ļoti daudz. Viens darbs paveikts, divi jau padomā. Apzinoties savā vecumā izdarīto, daktere tomēr neceļ degunu gaisā, bet domā, ko un kā veikt vēl labāk. Lindas mērķtiecība ir tik liela, ka droši var teikt – viņas vārds iemirdzēsies vēl spožāk un atkal būs jauni projekti.
Sirds un nieru slimības ir plaši izplatītas un bieži līdztekus norisošas cilvēka organismā, kas ievērojami palielina saslimstību, mirstību, kā arī kopējās medicīniskās aprūpes izmaksas. Pirmo reizi pasaulē konference, kas tika veltīta kardiorenālajam sindromam (KRS), 2008. gada septembrī norisēja Vičencā (Vicenza), Itālijā. Konferences iniciators bija profesors Ronco un Akūtās dialīzes kvalitātes iniciatīvas (ADQI) darba grupa, tajā piedalījās nefrologi, kardiologi, internisti, intensīvās terapijas speciālisti no visas pasaules. Šajā rakstā apkopotas jaunākās atziņas par kardiorenālo sindromu.
Hipertensīvā nefroskleroze, labdabīgā nefroskleroze, kā arī nefroangioskleroze Eiropā un ASV apzīmē vienu un to pašu klīnisko stāvokli. 25% slimnieku, kas sasniedz nieru mazspējas beigu stadiju (NMBS), ir hipertensīva nefroskleroze, kas ir otrs nozīmīgākais NMBS iemesls baltajai rasei. Līdz šim uzskatīja, ka ilgstoša, neārstēta arteriālā hipertensija izraisa asinsvadu remodelāciju (bojājumus), kas vēlāk izpaužas mērķa orgānu (smadzeņu, sirds, acu un nieru) bojājumos. Tagad tiek izvirzīta hipotēze, ka nieru bojājumi attīstās tiem slimniekiem, kam jau iepriekš bijuši funkcionāli nieru traucējumi, un hipertensija viena pati nemaz tik bieži neizraisa nieru bojājumus.
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt, cik ļoti liela nozīme dažu neskaidru diagnožu noteikšanā ir seroloģiskiem izmeklējumiem, īpaši tad, ja klīniskā aina ir neraksturīga un nespecifiska. Ne vienmēr urīna analīze atspoguļo nieru bojājuma smagumu, un neskaidras izcelsmes nieru mazspējas gadījumā vienmēr jāizvērtē nieru biopsijas nepieciešamība. Autoimūnās slimības un autoantivielas ir tās jomas, kur vēl ir iespējami jauni atklājumi un pavisam jaunu slimību rašanās.
Aizvien vairāk Latvijas iedzīvotāju par ceļojumu galamērķi izvēlas tro pis kās zemes, nereti iepriekš pat nepainteresējoties, kādas slimības tur varētu viņus apdraudēt. Diemžēl šādai nezināšanai var būt bēdīgas sekas. Jaunattīstības valstīs izplatītās dažādās tropiskās slimības arī vairākumam Latvijas mediķu ir maz pazīstamas, un to diagnosticēšana var radīt lielas grūtības un prasīt ilgu laiku, tāpēc pacientam laikus netiek uzsākta specifiska terapija.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (Austrumu slimnīca) Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas ārsti veiksmīgi diagnosticējuši un ārstējuši pacienti ar ārkārtīgi retu muguras smadzeņu trūci (spinal cord herniation) - progresējošu neiroloģisku saslimšanu, kas pasaulē aprakstīta tikai dažos simtos klīnisko gadījumu. Pēc operācijas paciente atkopjas labi, staigā patstāvīgi un turpina rehabilitāciju.
2026. gada 25. aprīlī, svinot jau savu piekto norises gadu, notika RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2026.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Jau kopš 1926.gada alumīnija sāļi plaši izmantoti kā adjuvanti dažādās vakcīnās. Šie adjuvanti, visbiežāk alumīnija hidroksifosfāta sulfāts, alumīnija fosfāts vai alumīnija hidroksīds spēlē nozīmīgu lomu imūnās atbildreakcijas veicināšanā, samazinot nepieciešamo antigēna devu un ievadāmo vakcīnu skaitu, lai sasniegu aizsardzību. Neskatoties uz rūpīgu uzraudzību arī pēc vakcīnu licencēšanas, saglabājas bažas par alumīnija potenciāliem ilgtermiņa efektiem. Šajā publikācijā sistemātiski apskatīti un kritiski izvērtēti esošie pierādījumi par vakcīnās esošā alumīnija ietekmi uz cilvēka veselību ilgtermiņā.