Dapagliflozīns zināms kā medikaments, kas uzlabo klīnisko iznākumu 2. tipa cukura diabēta (CD) pacientiem ar sirds—asinsvadu sistēmas un nieru slimībām. Tomēr kādas ir dapagliflozīna attiecības ar citiem medikamentiem, ko izmanto kardiovaskulāru slimību ārstēšanā šai pacientu grupai?
Diabētiska nieru slimība 1. tipa cukura diabēta pacientiem parasti attīstās apmēram desmit gados, bet 2. tipa cukura diabēta gadījumā var pastāvēt līdztekus. Hroniska nieru slimība kā blakusslimība cukura diabēta pacientiem nav tikai papildu ieraksts medicīnas kartītē, bet gan nopietns risks dialīzei vai nieru transplantācijai nākotnē, kā arī nevēlamiem kardiovaskulāriem notikumiem.
Hronisku nieru slimību sākšanos var pamanīt analīzēs un testos, tāpēc ap 90% pacientu pat nenojauš savu diagnozi.
Diabētiska nefropātija ir liels slogs cukura diabēta pacientam. SGLT2 inhibitori dažādos klīniskajos un īstās pasaules pētījumos uzrādījuši labus efektus nieru aizsardzībā. Tomēr, salīdzinošo pētījumu – starp dažādiem glikozes līmeni samazinošiem preparātiem – nav daudz.
Zināms, ka hiperurikēmija ir saistīta ar hronisku nieru slimību, bet kā nodrošināt nieru aizsardzību šajā gadījumā – paliek jautājums debatēm. Šīs publikācijas autori pētīja, vai allupurinolam un febuksostatam, kas zināmi kā populāri urātu līmeni pazeminoši līdzekļi, ir atšķirīga ietekme uz hroniskas nieru slimības progresiju.
Daudziem pacientiem ar hronisku nieru slimību ir anēmija, un tā ir iemesls vairākiem simptomiem, turklāt palielina hospitalizācijas un mirstības risku. Jo vairāk samazinās glomerulu filtrācijas ātrums (GFĀ), jo anēmija ir biežāk.
Apstiprinājums, kas balstīts uz III fāzes pētījumā DAPA-CKD iegūtiem bezprecedenta līmeņa pierādījumiem, ir nozīmīgākais sasniegums, kas saistīts ar hroniskas nieru slimības ārstēšanu vairāk nekā 20 gadu laikā.
Cukura diabēts, arteriāla hipertensija un hroniskas sāpes ir trīs slimības, kas visā pasaulē nopietni ietekmē pacienta dzīvildzi. To veiksmīga pārvaldība ir stūrakmens pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanā. Process kļūst sarežģītāks, kad iesaistās nieres, un terapija jāpielāgo atbilstīgi to funkcijai.
Nieru transplantāta (NT) saņēmēji tiek uzskatīti par augsta riska grupu potenciālu nevēlamu notikumu dēļ pēc inficēšanās ar Covid–19. Šā pētījuma mērķis bija aprakstīt klīniskos aspektus un iznākumus NT saņēmēju vidū pēc inficēšanās ar jauno koronavīrusu.
Staphylococcus aureus bakterēmija (SAB) ir saistīta ar augstāku saslimstību un mirstību pacientu vidū, kas saņem uzturošo hemodialīzi (HD). Šajā pētījumā skaidroja izmaiņas klīniskajos un mikrobioloģiskajos raksturlielumos, to saistību ar klīnisko iznākumu šai pacientu grupai divdesmit viena gada periodā.
Izteikts pieņēmums, ka transporta radīta trokšņa ekspozīcija varētu būt riska faktors Parkinsona slimības (PS) attīstībai, bet epidemioloģiskie pierādījumi ir ierobežotā daudzumā un nepilnīgi. Lai izpētītu, vai ilgtermiņa satiksmes trokšņa ekspozīcija ir saistīta ar augstāku PS risku, veikts prospektīvs kohortas pētījums Dānijā no 2000.-2017.gadam.
Pieaugušie bieži nav informēti, ka uz viņiem attiecas vakcinācija, un domā, ka tas ir pakalpojums tikai maziem bērniem. Seniori mēdz teikt, ka viņu veselības stāvoklis vairs nav tāds, lai vakcinētos. Ir jūtama arī dezinformācijas ietekme — katrai vakcīnai sava. Šī raksta ietvaros ieskatāmies vakcinācijas aktualitātē pieaugušajiem un veicinām paši savu modrību, lai palielinātu aptveres rādītājus.
Sāpes gluteālajā apvidū ir izplatīta problēma, kas var ietekmēt ikdienas aktivitātes, piemēram, sēdēšanu, staigāšanu vai citas. Lai gan sākotnēji diskomforts var šķist neliels, pastāvīgas sāpes var ietekmēt indivīda mobilitāti un dzīves kvalitāti. Izpratne par to, kas izraisa sāpes gluteālajā apvidū, ir būtiska pareizai ārstēšanai un profilaksei. Šajā rakstā tiks apskatīta tikai daļa no patoloģijām, kas var izraisīt gluteālās sāpes un būt par diferenciāldiagnozi radikulārām sāpēm.
Pacientiem ar gastroezofageālā atviļņa slimību (GERS) augstāks trauksmes līmenis bija statistiski nozīmīgi saistīts ar sliktāku atbildes reakciju uz protonu sūkņa inhibitoru (PSI) terapiju, un visizteiktākā šī ietekme bija pacientiem bez objektīviem atviļņa pierādījumiem pēc Lyon Consensus 2.0 kritērijiem.
Depresija nav tikai ķermeņa slimība vai afektīvo vai kognitīvo struktūru patoloģisks stāvoklis; tā ir nereducējams esamības veids. No fenomenoloģiskā viedokļa – materiālā pasaule, citi un es kopā veido savstarpēji saistītu kontinuumu. [28]
