Sistēmiskā sarkanā vilkēde (Lupus erythematodes disseminatus – LED) ir hroniska autoimūna slimība ar plašu klīniski-imunuloģisko noviržu spektru un skar praktiski visas orgānu sistēmas. Nieres ir viens no biežākajiem mērķa orgāniem – vismaz 50% pacientu attīstās klīnisks nieru bojājums, un nieru saslimšana joprojām ir viens no vadošajiem mirstības iemesliem pacientiem ar LED. Slimības prevalence pasaulē variē no 15 līdz 50 gadījumiem uz simts tūkstošiem iedzīvotāju, Ziemeļeiropā tā ir ap 40/100 000. [1] Galvenokārt slimo sievietes reproduktīvajā vecumā, tāpēc gados jaunām sievietēm ar proteinūriju un iekaisuma pazīmēm vienmēr vajadzētu apsvērt LED diagnozi.
Aprakstot hroniskas nieru slimības (HNS) aktualitāti, šodien stabili tiek lietots termins „epidēmija”. Lēš, ka šī slimība skar aptuveni 10% pieaugušo populācijas pasaulē. HNS pacientu aprūpe ir tik kompleksa, ka vairumā gadījumu paliek suboptimālā līmeni. Kā klasiski šķēršļi tiek minēts dramatisks informācijas trūkums iedzīvotāju vidū (vairums nezina vispār vai kļūdaini interpretē šo terminu), novēlota diagnostika un nefrologa konsultācija, kā arī plašais iesaistīto speciālistu loks (nefrologs, ģimenes ārsts, kardiologs, endokrinologs, asinsvadu ķirurgs, transplantologs, dietologs, medicīnas māsas, farmaceiti, sociālie darbinieki) un sadarbības nepilnības starp tiem. Tomēr būtiskākais vēstījums par HNS ir – lai arī izplatīta un dzīvībai bīstama, HNS ir ārstējama (common, harmful, and treatable – World Kidney Day 2007).
Urolitiāze ir viena no biežāk sastopamajām uroloģiskajām slimībām. Aptuveni 20% no visiem uroloģiskajiem slimniekiem ir nierakmeņu (nefrolitiāzes) slimnieki. Nierakmeņu izplatība industriāli attīstītās valstīs pieaugušo vidū ir aptuveni 4,5-6%. Vīrieši slimo aptuveni divas trīs reizes biežāk nekā sievietes, negroīdās un mongoloīdās rases cilvēki slimo retāk. Kopumā nierakmeņu rašanos veicina daudzi un dažādi faktori. Pagaidām nav radītas zāles, ar ko novērst nierakmeņu veidošanos, un arī zināmie profilakses ieteikumi garantiju nesniedz. Raksta mērķis ir pārlūkot šodienas pieeju nierakmeņu slimības diagnostikas, ārstēšanas un profilakses jautājumiem.
Kopš 2006. gada 8. marts ir ne vien pie mums jau nedaudz piemirstā Starptautiskā Sieviešu diena, bet arī Pasaules Nieru diena, kuru pēc Starptautiskās Nefrologu asociācijas un ASV Nieru fonda ieteikuma atzīmē jau 57 valstīs. Šajā dienā vajadzētu runāt par nieru slimību izplatību, to ārstēšanas iespējām un profilaksi. Aplūkojamā tēma ir tieši saistīta ar šī smagā slimnieku kontingenta aprūpes problēmām. Kopš 2002. gada pēc ASV Nieru fonda iniciatīvas tika izstrādāta un ieviesta praksē jauna veida nieru slimību terminoloģija, akceptējot līdz šim plaši nelietotu terminu hroniska nieru slimība. Šī terminoloģija diezgan strauji ieviesās ASV un citu valstu ārstu praksē. Arī Latvijā arvien biežāk klīnicistu valodā tiek izmantots šis jēdziens. Ko īsti mēs saprotam ar šo terminu?
Sarkoidoze nebūt nav ļoti reti sastopama slimība – tās izplatība ievērojami variē atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona un etniskās piederības. Rietumu literatūrā aprakstīts, ka sarkoidoze daudz biežāk ir izplatīta sievietēm un cilvēkiem līdz 40 gadu vecumam, kā arī iebraucējiem no Āfrikas reģiona. Tomēr tā nav kazuistiski reta slimība arī eiropeīdās rases cilvēkiem. Diagnoze ir sarežģīta klīniskās manifestācijas variabilitātes un dažādās slimības organolokalizācijas dēļ. Uzskata, ka daļa sarkoidozes gadījumu paliek neatpazīti.
Stradiņu centrālajā korpusā atrodot Internās medicīnas klīniku un uzkāpjot līdz ceturtajam stāvam, nonāksit izremontētā gaitenī ar vairākiem kabinetiem. Vienā no tiem sastopu asociēto profesoru Hariju Čerņevski. Nefrologs atceras – tieši šajā pašā telpā, kur viņam un studentiem ir apmešanās vieta, viņš, tāds desmit gadus vecs puišelis, nācis skatīties televizoru (tolaik visai ekskluzīvu parādību). „Bija 1956. gads, te mitinājās mammas kolēģe. Istabiņa silti izkurināta, es sēdēju uz gultas malas un biju pielipis pie ekrāna – rādīja slaveno franču dziedātāju un aktieri Ivu Montānu.”
Meklēsim atbildi mīklai – tādai skaidrojošai, kā bērni labprāt mīl sacerēt: „Vēl vakar viņš strādāja tur, tālu, tālu – viņā pusē okeānam, bet rīt gatavojas tikties ar medicīnas studentiem te, Latvijā... Kurš tas ir?” Šobrīd Doctus ir sagatavotas divas atbildes – ir divi ārsti latvieši – medicīnas profesori, kuru darba ikdiena rit abpus Klusajam okeānam. Lūdzām abus dalīties savā pieredzē – kā un kādēļ veidojies šāds darba dzīves ritms.
Metilfenidāts ir vadošais farmakoterapijas līdzeklis uzmanības deficīta/hiperaktivitātes slimības (UDHS) pārvaldībai bērnībā un pusaudža vecumā. Zināms, ka pacientiem ar UDHS ir augstāks psihozes risks, bet līdz šim nav pētīts, kā metilfenidāta lietošana šo risku ietekmē ilgtermiņā.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
Kanādas Vēža asociācija (CSS) aicina veselības politikas veidotājus atbalstīt kolorektālā vēža skrīningu sākt no 45 gadu vecuma, nevis 50, kā tas ir šobrīd. Šo lūgumu atbalsta arvien spēcīgāka pierādījumu bāze par gados jaunu kolorektālā vēža gadījumu pieaugumu sabiedrībā.
Glikagonam līdzīgais peptīds 1 (GLP1) un glikozes atkarīgais insulinotropiskais polipeptīds (GIP) ir zināmi ar savām kuņģa saturu aizturošām īpašībām. Lai salīdzinātu klīniski nozīmīga atlieku kuņģa tilpuma (RGV) attīstības risku GLP1/GIP agonistu lietotājiem pirms augšējās endoskopijas ar sedāciju, veikts pētījums.
