Sirds un nieru slimības ir plaši izplatītas un bieži līdztekus norisošas cilvēka organismā, kas ievērojami palielina saslimstību, mirstību, kā arī kopējās medicīniskās aprūpes izmaksas. Pirmo reizi pasaulē konference, kas tika veltīta kardiorenālajam sindromam (KRS), 2008. gada septembrī norisēja Vičencā (Vicenza), Itālijā. Konferences iniciators bija profesors Ronco un Akūtās dialīzes kvalitātes iniciatīvas (ADQI) darba grupa, tajā piedalījās nefrologi, kardiologi, internisti, intensīvās terapijas speciālisti no visas pasaules. Šajā rakstā apkopotas jaunākās atziņas par kardiorenālo sindromu.
Hipertensīvā nefroskleroze, labdabīgā nefroskleroze, kā arī nefroangioskleroze Eiropā un ASV apzīmē vienu un to pašu klīnisko stāvokli. 25% slimnieku, kas sasniedz nieru mazspējas beigu stadiju (NMBS), ir hipertensīva nefroskleroze, kas ir otrs nozīmīgākais NMBS iemesls baltajai rasei. Līdz šim uzskatīja, ka ilgstoša, neārstēta arteriālā hipertensija izraisa asinsvadu remodelāciju (bojājumus), kas vēlāk izpaužas mērķa orgānu (smadzeņu, sirds, acu un nieru) bojājumos. Tagad tiek izvirzīta hipotēze, ka nieru bojājumi attīstās tiem slimniekiem, kam jau iepriekš bijuši funkcionāli nieru traucējumi, un hipertensija viena pati nemaz tik bieži neizraisa nieru bojājumus.
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt, cik ļoti liela nozīme dažu neskaidru diagnožu noteikšanā ir seroloģiskiem izmeklējumiem, īpaši tad, ja klīniskā aina ir neraksturīga un nespecifiska. Ne vienmēr urīna analīze atspoguļo nieru bojājuma smagumu, un neskaidras izcelsmes nieru mazspējas gadījumā vienmēr jāizvērtē nieru biopsijas nepieciešamība. Autoimūnās slimības un autoantivielas ir tās jomas, kur vēl ir iespējami jauni atklājumi un pavisam jaunu slimību rašanās.
Aizvien vairāk Latvijas iedzīvotāju par ceļojumu galamērķi izvēlas tro pis kās zemes, nereti iepriekš pat nepainteresējoties, kādas slimības tur varētu viņus apdraudēt. Diemžēl šādai nezināšanai var būt bēdīgas sekas. Jaunattīstības valstīs izplatītās dažādās tropiskās slimības arī vairākumam Latvijas mediķu ir maz pazīstamas, un to diagnosticēšana var radīt lielas grūtības un prasīt ilgu laiku, tāpēc pacientam laikus netiek uzsākta specifiska terapija.
Cukura diabēta ārstēšanā daudzi momenti ir saistīti ar slimnieka nieru funkciju – tajos ietilpst glikēmijas kontroles metodes, komplikācijas, ko izsauc hiperglikēmijas terapija, un nenoteiktais rezultāts insulīna terapijai pacientiem ar progresīvu nieru mazspēju. Jārūpējas arī par asinsspiediena un plazmas lipīdu līmeņa koriģēšanu, lai mazinātu kardiovaskulāro saslimstību un agrīnu nāvi. Tāpat jādomā par hroniskas nieru mazspējas komplikācijām: anēmiju, hiperfosfatēmiju un hiperparatireoīdismu, kas nosaka nieru funkciju samazināšanos.
Demonstrācijas mērķis: parādīt, pirmkārt, samērā retas slimības izraisīta nieru bojājuma ainu, otrkārt, retu komplikāciju peritoneālās dialīzes pacientiem (1-2% gadījumu šādiem pacientiem) – hidrotoraksa attīstību, kad veidojas pleiroperitoneāls savienojums. Ļoti iespējams, ka minētais šajā gadījumā bija saistīts ar pacientes pamatslimību, izmainītu pleiras un plaušu stāvokli un ļoti lielām nierēm, kas aizņem vēdera dobumu un palielina intraabdominālo spiedienu.
Sistēmiskā sarkanā vilkēde (Lupus erythematodes disseminatus – LED) ir hroniska autoimūna slimība ar plašu klīniski-imunuloģisko noviržu spektru un skar praktiski visas orgānu sistēmas. Nieres ir viens no biežākajiem mērķa orgāniem – vismaz 50% pacientu attīstās klīnisks nieru bojājums, un nieru saslimšana joprojām ir viens no vadošajiem mirstības iemesliem pacientiem ar LED. Slimības prevalence pasaulē variē no 15 līdz 50 gadījumiem uz simts tūkstošiem iedzīvotāju, Ziemeļeiropā tā ir ap 40/100 000. [1] Galvenokārt slimo sievietes reproduktīvajā vecumā, tāpēc gados jaunām sievietēm ar proteinūriju un iekaisuma pazīmēm vienmēr vajadzētu apsvērt LED diagnozi.
Aprakstot hroniskas nieru slimības (HNS) aktualitāti, šodien stabili tiek lietots termins „epidēmija”. Lēš, ka šī slimība skar aptuveni 10% pieaugušo populācijas pasaulē. HNS pacientu aprūpe ir tik kompleksa, ka vairumā gadījumu paliek suboptimālā līmeni. Kā klasiski šķēršļi tiek minēts dramatisks informācijas trūkums iedzīvotāju vidū (vairums nezina vispār vai kļūdaini interpretē šo terminu), novēlota diagnostika un nefrologa konsultācija, kā arī plašais iesaistīto speciālistu loks (nefrologs, ģimenes ārsts, kardiologs, endokrinologs, asinsvadu ķirurgs, transplantologs, dietologs, medicīnas māsas, farmaceiti, sociālie darbinieki) un sadarbības nepilnības starp tiem. Tomēr būtiskākais vēstījums par HNS ir – lai arī izplatīta un dzīvībai bīstama, HNS ir ārstējama (common, harmful, and treatable – World Kidney Day 2007).
Urolitiāze ir viena no biežāk sastopamajām uroloģiskajām slimībām. Aptuveni 20% no visiem uroloģiskajiem slimniekiem ir nierakmeņu (nefrolitiāzes) slimnieki. Nierakmeņu izplatība industriāli attīstītās valstīs pieaugušo vidū ir aptuveni 4,5-6%. Vīrieši slimo aptuveni divas trīs reizes biežāk nekā sievietes, negroīdās un mongoloīdās rases cilvēki slimo retāk. Kopumā nierakmeņu rašanos veicina daudzi un dažādi faktori. Pagaidām nav radītas zāles, ar ko novērst nierakmeņu veidošanos, un arī zināmie profilakses ieteikumi garantiju nesniedz. Raksta mērķis ir pārlūkot šodienas pieeju nierakmeņu slimības diagnostikas, ārstēšanas un profilakses jautājumiem.
Kopš 2006. gada 8. marts ir ne vien pie mums jau nedaudz piemirstā Starptautiskā Sieviešu diena, bet arī Pasaules Nieru diena, kuru pēc Starptautiskās Nefrologu asociācijas un ASV Nieru fonda ieteikuma atzīmē jau 57 valstīs. Šajā dienā vajadzētu runāt par nieru slimību izplatību, to ārstēšanas iespējām un profilaksi. Aplūkojamā tēma ir tieši saistīta ar šī smagā slimnieku kontingenta aprūpes problēmām. Kopš 2002. gada pēc ASV Nieru fonda iniciatīvas tika izstrādāta un ieviesta praksē jauna veida nieru slimību terminoloģija, akceptējot līdz šim plaši nelietotu terminu hroniska nieru slimība. Šī terminoloģija diezgan strauji ieviesās ASV un citu valstu ārstu praksē. Arī Latvijā arvien biežāk klīnicistu valodā tiek izmantots šis jēdziens. Ko īsti mēs saprotam ar šo terminu?
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
16. Reto slimību konferences laikā 19. aprīlī Dr. Valdis Ģībietis prezentēja AL Amiloidozes vienlapi ģimenes ārstam un hematologam. Materiāls vienā lapā apkopo informāciju par slimības simptomiem, tajā skaitā izceļ sarkano karogu simptomus, diagnostikas shēmu, iezīmē nepieciešamos izmeklējumus un ārstēšanas steidzamību.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Dati liecina, ka plānotas ķeizargrieziena dzemdības (CD) pēc mātes pieprasījuma (CDMR) nav saistītas ar paaugstinātu jaundzimušo vai zīdaiņu infekciju risku, salīdzinot ar plānotajām vaginālām dzemdībām (VD).