Muguras smadzeņu bojājums ir dzīvībai bīstams stāvoklis. Šo traumas veidu zināja jau 2500. gadā pirms Kristus dzimšanas, kad nezināms ēģiptiešu ārsts pirmo reizi aprakstījis tetraplēģijas klīnisko ainu, kuru raksturojis kā neizārstējamu. Vēl Pirmā pasaules kara laikā letalitāte pēc šīs traumas bija 90% un tikai 1% pacientu dzīvildze bija ilgāka par 20 gadiem. [2]
Pusaudžiem ar 2. tipa cukura diabētu ir ievērojami izmainīts galvas smadzeņu pelēkās vielas daudzums tajos rajonos, kuri atbild par redzi, dzirdi, atmiņu, emocijām, runu, lēmumu pieņemšanu un paškontroli.
Alcheimera slimībai raksturīga amiloīda agregātu veidošanās, un amiloīda izgulsnēšanās galvas smadzenēs. Šie amiloīda izgulsnējumi traucē neironu funkcijas galvas smadzenēs, veicina to bojāeju un mazina kognitīvo kapacitāti.
Vitamīni ir normālai vielmaiņai svarīgas organiskas vielas. Tā kā cilvēka organisms tos nespēj sintezēt (izņemot D vitamīnu), tie jāuzņem ar uzturu, lai uzturētu normālu metabolisma funkciju. Rietumvalstīs vitamīnu nepietiekamība ir vēl izteiktāka, nekā pieņemts uzskatīt, īpaši vecākiem pacientiem.
Spondilodiscīts ir infekcija, kas skar starpskriemeļu disku un tam tuvākos skriemeļus. Tas var attīstīties no blakus struktūru infekcijas kontakta ceļā, hematogēnā ceļā no citām orgānu sistēmām, piemēram, ādas infekcijām, vai jatrogēnā ceļā, piemēram, pēc mugurkaula operācijām.
Apzināts kontakts ar apkārtējo pasauli cilvēkam miega laikā zūd, miegs ir vitāli svarīgs organisma stāvoklis un nepieciešamība pēc tā ir nepārvarama. Apmēram trešdaļu dzīves cilvēks pavada miegā. Miega laikā samazinās visu CNS daļu aktivitāte, īpaši garozā, kas spilgti izpaužas galvas smadzeņu biopotenciālu pierakstā — elektroencefalogrammā.
Arteriovenoza malformācija (AVM) ir visbīstamākā iedzimtā vaskulārā malformācija, ko veido sarežģīts artēriju un vēnu samezglojums, kas savienots ar vienu vai vairākām fistulām. Visbiežāk to sastop jauniem cilvēkiem, mirstības risks ir 10–15%. AVM izraisīta hemorāģija veido 2% no visiem hemorāģiskajiem insultiem. [1–2]
Kāpšana pa trepēm parasti saistīta ar ķermeņa fizisko veselību, bet jaunā pētījumā noskaidrots, ka tā uzlabo arī galvas smadzeņu veselību. Pozitīva loma galvas smadzeņu veselībā ir arī izglītībai.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.