Iepriekšējā numura rakstā bija vispārīgs polineiropātiju raksturojums, to diagnostikas un ārstēšanas principu apkopojums. Šajā numurā aplūkotas specifiskas iegūtas neiropātijas – diabētiskas, imunoloģiskas, multifokālas motoras, toksiskas neiropātijas – raksturojums, diagnostikas un ārstēšanas iespējas.
Polineiropātijas (PNP) ir perifērās nervu sistēmas (PNS) ģeneralizēta saslimšana, kas var skart visas PNS daļas – motoros, sensoros un autonomos nervus, to šūnas, ganglijus, kā arī saistaudu struktūras (peri- un epineiriju) un ar tiem saistītos asinsvadus un limfvadus. Šie traucējumi bieži vien ir simetriski un bieži skar gan pēdas, gan rokas, izraisot vājumu, sajūtu zudumu vai dedzinošas sāpes. Šajā rakstā apkopts vispārīgs polineiropātiju raksturojums, diagnostikas un ārstēšanas principi, savukārt nākamajā žurnāla numurā būs specifisku iegūtu neiropātiju raksturojums un ārstēšanas iespējas.
Epilepsijas ārstēšanas pamats joprojām ir farmakoterapija. Gadījumos, kad medikamentozā terapija neiedarbojas, to var kombinēt ar tādām ārstēšanas metodēm kā ketogēnā diēta, n. vagus stimulācija; no alternatīvajām metodēm jāmin augu valsts līdzekļu un homeopātijas lietošana, jogas un mūzikas terapijas iespējas. Medikamentu rezistentas epilepsijas gadījumā aktuāls kļūst arī epilepsijas ķirurģiskas ārstēšanas jautājums, bet tikai parciālas jeb lokalizētas epilepsijas gadījumā.
Eiropas Savienībā ar demenci slimo apmēram 7,3 miljoni cilvēku. Sagaidāms, ka, pieaugot paredzamajam mūža ilgumam, 20 gadu laikā šis skaits divkāršosies. Alcheimera slimība ir visizplatītākais demences izraisītājs, un 70% slimnieku cieš tieši no šā demences paveida. Pašlaik šī slimība, kas cilvēkiem atņem atmiņu un spēju domāt, ir neārstējama. Ar Alcheimera slimību parasti saslimst pēc 60 gadu vecuma, un līdz ar vecumu pieaug arī risks saslimt ar šo kaiti. Pacienti, kam slimību diagnosticē agrīnā stadijā, var mainīt ikdienas ieradumus un tādējādi, iespējams, uzlabot dzīves kvalitāti.
Dažādu veidu galvassāpes ir viens no visbiežākajiem nervu sistēmas traucējumiem. Galvassāpes ir pandēmiskas un bieži vien visu dzīvi pavadošs stāvoklis. Gada laikā gandrīz 90% cilvēku ir bijusi galvassāpju epizode. 16-17% populācijas dzīves laikā ir bijušas migrēnas tipa galvassāpes. Pasaules Veselības organizācija aprēķinājusi, ka ik dienu pasaulē migrēnas lēkme ir gandrīz 20 miljoniem cilvēku.
Pārāk maz miega vai arī pārāk daudz var būt kaitīgi sirds veselībai. Jaunākā pētījuma rezultāti liecina, ka pieaugušajiem, kuri naktī guļ mazāk par sešām stundām ir statistiski ticami lielāks insulta, sirds infarkta un sastrēguma sirds mazspējas risks. Augstāka sirds problēmu (stenokardijas un koronārās sirds slimības) izplatība ir novērota arī tiem, kuri guļ vairāk nekā astoņas stundas katru nakti.
Līdz šim labāk vai sliktāk antikoagulanti ir lietoti trombozes profilaksei, cita lieta, ka tie ir lietoti daudz par maz un tāpēc joprojām gan stacionārā, gan ambulatori nomirst daudz cilvēku, kuri varētu nenomirt, ja vairāk lietotu antikoagulantus. Varfarīns kopš 1950. gadu sākuma ir bijis antikoagulantu “zelta standarts”, bet šā medikamenta lietošana ir apgrūtinoša. Šobrīd pasaules medicīnā ienāk jauni perorālie antikoagulanti, kas ir vieglāk lietojami un droši medikamenti. Par šo jauno antikoagulantu nozīmi un vietu Latvijas medicīnā diskutē augstas klases profesionāļi.
ASV veiktā pētījumā tika noskaidrots, ka liela daļa cilvēku, kuriem ir bijis insults, cieš arī no miega apnojas. Šis pētījums nepierāda, ka šī saistība ir cēloņspecifiska, tam ir nepieciešams pētījums ar lielāku dalībnieku skaitu.
Reibonis ir viens no neviendabīgākajiem traucējumiem, tas pavada aptuveni 100 saslimšanu un baida pacientu, rada apmulsuma, nepilnvērtību, trauksmi par nespēju kontrolēt situāciju, nozīmīgi mazina darbaspējas. Nepieciešams laiks un zināšanas, lai atšķirtu, vai pacients apraksta reiboni, veģetatīvu traucējumu izraisītas sajūtas vai kādus citus traucējumus. Reibonis ir subjektīvi nepatīkama, traucējoša sajūta un nepareiza apkārtnes uztvere. Tā ir mānīga, iluzora telpas vai paša ķermeņa kustība. Šajā rakstā trīs eksperti dalās pieredzē par šo traucējumu.
Cilvēka un visu zīdītāju bioloģiskās funkcijas norit ritmiski. Šie ritmi ļauj organismiem pielāgoties un izdzīvot apkārtējā vidē. Šos ritmus nosaka vesela bioloģisko pulksteņu sistēma organismā – ir galvenais pulkstenis jeb pacemeiker – hipotalāma suprahiazmālais kodols (SCN), liela nozīme ir arī čiekurveida ķermenim (glandula pineale), paraventrikulārajiem kodoliem, to savstarpējām saistībām un saitēm ar retikulāro formāciju, limbisko sistēmu, talāmu, hipotalāmu, kakla augšējo gangliju u.c. Katrā šūnā ir mazie molekulārie pulkstenīši – gēni.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
