Ar jaunajām diagnostikas metodēm var aplūkot izmaiņas, kas pirms pāris gadiem pat nebija izpētītas, taču mūsdienu tehnoloģiju laikmetā iespējams gan konstatēt šīs pārmaiņas, gan raksturot to būtību. Šāda rakstura pārmaiņas atspoguļotas šajā klīniskajā gadījumā.
Rakstā vēlamies izcelt situācijas, kad acs ir balta, bez iekaisuma pazīmēm, tomēr sāpoša. Raksta mērķis nav detalizēti izklāstīt konkrētās slimības, bet atgādināt anatomijas un patofizioloģijas nozīmi pareizas diagnozes noteikšanā un ārstēšanā.
Acu slimību pacientu lielākās bažas vienmēr izpaužas jautājumā: “Vai man draud aklums?” Dažādas acu slimības ietekmē atšķirīgus redzes funkcijas aspektus dažādās pakāpēs, un pacienti visbiežāk labi spēj adaptēties, izmantojot atlieku redzi. Uzskatāmi tas izpaužas pacientiem ar iedzimtām redzes orgāna slimībām, kad neiroplastiskums nereti izpaužas arī neirosubstitūcijas veidā.
Acis tēlaini mēdz saukt par cilvēka dvēseles spoguli, par logiem, kas ļauj ieskatīties mājas iekšienē. Pētnieki acis sauc par logiem uz cilvēka centrālo nervu sistēmu. Medscape ziņu portālā var lasīt, ka atklāta saikne starp glaukomu, diabētisku retinopātiju, kā arī ar vecumu saistītu makulas deģenerāciju un Alcheimera slimību!
Lai acis paliktu veselas un ikdienā mums būtu komfortabli, acīm nepieciešamas asaras. Ja ir samazināta asaru sekrēcija, pastiprināta asaru iztvaikošana vai asaru saturs ir ķīmiski nepilnvērtīgs, to sauc par sausās acs sindromu.
Pasaulē glaukoma ir zināma kā viens no lielākajiem invaliditātes izraisītājiem, tā ir otrais biežākais akluma cēlonis pasaulē — 8 % gadījumu. [1] Glaukoma ir optiska neiropātija, kas izpaužas ar tipiskiem redzes lauka defektiem, galvenokārt saistīta ar paaugstinātu intraokulāro spiedienu. [2]
Autoimūna orbitopātija ir potenciāla redzi apdraudoša slimība, kam raksturīgas retrobulbāro audu iekaisīgas pārmaiņas un/vai orbītas taukaudu proliferācija, palielinot saistaudu un ekstraokulāro muskuļu tilpumu.
Lāzeru izmantojums ikdienas dzīvē pēdējos gados strauji audzis, sākot ar rotaļlietām, lāzeru šoviem un beidzot ar ārstnieciskiem, pat militāriem nolūkiem. Plašais lāzeru klāsts palielina risku lāzera starojuma ierosinātiem tīklenes bojājumiem un kļūst par nozīmīgu sabiedrības veselības problēmu.
Apmēram 40 % pacientu ar ankilozējošo spondilītu novēro pēkšņu priekšējā uveīta simptomu parādīšanos. Pacients ar priekšējo uveītu, īpaši, ja analīzēs parādās pozitīvs HLA B27, jāizjautā par sāpēm muguras lejasdaļā un klīniski jāizvērtē.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Mācību grāmata tapusi profesora Andra Jumtiņa redakcijā - gandrīz desmit gadu pēc pirmā izdevuma jaunajā grāmatā aktualizētas zināšanas par balsta un kustību aparāta traumatoloģiju un biežāk sastopamajām ortopēdiskajām slimībām, papildināts autoru loks un iekļautas jaunas nodaļas. Grāmata izdota arī elektroniskā formātā.
