Glaukoma ir daudzfaktoru optiska neiropātijas slimība, kam raksturīgs progresējošs redzes nerva deģeneratīvs bojājums un neatgriezeniska redzes zuduma attīstība. Par spīti tehnoloģisko iespēju progresam joprojām glaukomas patoģenēze nav īsti izpētīta.
Mūsdienās vienas no biežākajām sūdzībām acu ārstu praksē ir par sauso aci. Tās diagnostika un ārstēšana ne vienmēr ir vienkārša, jo pacienta sūdzības var būt ļoti dažādas: sausuma sajūta, acu apsārtums, smilšu sajūta, bailes no gaismas, acu asarošana. Sausās acs sindroms (SAS) ir arvien pieaugoša sabiedrības veselības problēma, kas pareizi diagnosticējama un atbilstīgi ārstējama.
Diabētiskā retinopātija ir ilgstoša un slikti kontrolēta cukura diabēta komplikācija, kas izpaužas ar stipru redzes asuma zudumu un aklumu. Diabētiskā retinopātija skar aptuveni 150 miljonus cilvēku visā pasaulē, Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka līdz 2025. gadam pacientu skaits divkāršosies.
“Ko tik esmu operējusi — deputātus, māksliniekus, bandītus un tautas ienaidniekus! Uzskatu, ka man dzīvē laimējies, jo esmu atradusi darbu, kas man tiešām patīk un ko varu labi paveikt,” priecājas Rīgas 1. slimnīcas acu slimību dienas stacionāra atbildīgā ārste un Latvijas—Amerikas acu centra oftalmoloģe MĀRA BRIEDE.
Pēdējos 50 gados glaukomas definīcija mainījusies par gandrīz 180°. Pašreiz uzskata, ka glaukoma ir optiska neiropātija, ko raksturo tīklenes ganglionāro šūnu (RGC) un to aksonu progresējošs zudums. Tas rada neatgriezeniskas izmaiņas redzes nerva diskā un attiecīgi — izmaiņas redzes laukā.
Peldoši apduļķojumi stiklveida ķermenī ir dažādas stiklveida ķermeņa patoloģijas, kas var parādīties jebkurā vecumā. Latīniski to sauc par miodezopsiju, un noteiktā vecumā to konstatē lielākajai daļai pacientu. Parasti sūdzas, ja to skaits, izmēri un apjoms palielinājušies, ko biežāk novēro pēc galvas traumām, fiziskām slodzēm, asinsspiediena svārstībām, lietojot antikoagulantus, grūtniecības laikā un citos gadījumos. Parasti tos ievēro, skatoties uz gaišu fonu.
Ar vecumu saistīta makulas deģenerācija (VMD) ir galvenais akluma cēlonis pasaulē. Tā kā sabiedrība noveco, šī problēma varētu skart 20% iedzīvotāju. Smagas norises VMD (arī neovaskulāra) saistīta ar progresējošiem redzes traucējumiem. Galvenie riska faktori ir smēķēšana, uztura paradumi, sirds–asinsvadu sistēmas slimības un ģenētiskie marķieri. Šobrīd ārstēšanas iespējas ir anti-VEGF injekcijas acī kombinācijā ar citām metodēm, bet tiek meklētas arvien jaunas un pacientam vieglāk lietojamas un izturamas ārstēšanas metodes.
Ne jau visi, kurus bērnībā apmirdzējusi rampas gaismas, noteikti kļūst par aktieriem. Ir vēl kāda profesija, kas vilina pat vairāk, – ārsta darbs. Vismaz tā šķita filmas Puika galvenās lomas – Janča – tēlotājam INDARAM LĀCIM. Tagad viņš ir acu ārsts dr. Lūkina acu klīnikā un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas oftalmoloģijas klīnikas lāzeroftalmoloģijas nodaļā.
No medicīnas attālinātie par bērnu acu ārsti Sandru Valeiņu pirmo reizi, iespējams, izdzirdēja pērn kāda negadījuma dēļ. Mediķi izmeklēšanai nodeva materiālus par mātes iespējamo vardarbību pret savu vājredzīgo nepilngadīgo meitu, ārstes ilggadējo pacienti.
Rietumu sabiedrībā vairs nav iedomājama diena bez datora un citu elektronisku ierīču izmantošanas profesionālām un privātām vajadzībām. Tāpēc jāatceras arī par datora izraisītām blakusparādībām, visbiežāk tieši datora redzes sindromu. Tas var ietekmēt ne tikai acu komfortu, bet arī darba spējas un darba ražīgumu. Spriežot pēc pētījumu rezultātiem, 64–90% datorlietotāju ir saskārušies ar kādu no redzes simptomiem, piemēram, acu nogurumu, galvassāpēm, acu diskomfortu, sausas acs problēmu, redzes dubultošanos un neskaidru redzi, skatoties tālumā pēc ilgstošas datora lietošanas.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
