Pētījumos aprēķināts, ka pacientiem ar cukura diabētu asimptomātiska un simptomātiska sausās acs sindroma izplatība ir 54 %. Tomēr saistība staro sausās acs sindromu un cukura diabētu vēl arvien ir neskaidra.
Acis tēlaini mēdz saukt par cilvēka dvēseles spoguli, par logiem, kas ļauj ieskatīties mājas iekšienē. Pētnieki acis sauc par logiem uz cilvēka centrālo nervu sistēmu. Medscape ziņu portālā var lasīt, ka atklāta saikne starp glaukomu, diabētisku retinopātiju, kā arī ar vecumu saistītu makulas deģenerāciju un Alcheimera slimību!
Biežāk sastopamā ar kontaktlēcu lietošanu saistītā komplikācija ir sausās acs sindroms, tālāk seko virspusējs keratīts, savukārt vecums ir nozīmīgs korneālās infekcijas riska faktors, secināts pētījumā.
Jaunā pētījumā pierādīts, ka regulāra apelsīnu ēšana aizsargā pret mākulas deģenerāciju.
Pētījuma mērķis bija novērtēt pēc ķirurģijas sāpju definētu kā sausās acs simptomi biežumu un riska faktorus 6 mēnešus pēc kataraktas operācijas.
Lai acis paliktu veselas un ikdienā mums būtu komfortabli, acīm nepieciešamas asaras. Ja ir samazināta asaru sekrēcija, pastiprināta asaru iztvaikošana vai asaru saturs ir ķīmiski nepilnvērtīgs, to sauc par sausās acs sindromu.
Pasaulē glaukoma ir zināma kā viens no lielākajiem invaliditātes izraisītājiem, tā ir otrais biežākais akluma cēlonis pasaulē — 8 % gadījumu. [1] Glaukoma ir optiska neiropātija, kas izpaužas ar tipiskiem redzes lauka defektiem, galvenokārt saistīta ar paaugstinātu intraokulāro spiedienu. [2]
Cilvēkiem ar cukura diabētu ir divas reizes lielāks kataraktas attīstības risks nekā vispārējā populācijā un relatīvais risks visaugstākais ir 45 – 54 gadu vecumā, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Eye
Autoimūna orbitopātija ir potenciāla redzi apdraudoša slimība, kam raksturīgas retrobulbāro audu iekaisīgas pārmaiņas un/vai orbītas taukaudu proliferācija, palielinot saistaudu un ekstraokulāro muskuļu tilpumu.
Kontaktlēcas, kuru pirmsākumi saistāmi ar Leonardo da Vinči XVI gadsimta sākumā, mūsdienās lieto terapeitiskā un kosmētiskā nolūkā, bet visbiežāk — redzes korekcijai. Kontaktlēcas ir populārākais redzes korekcijas veids, ko šobrīd izvēlas pacienti.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
