Glaukomas norise un ārstēšana bērnu vecumā būtiski atšķiras no glaukomas pieaugušajiem. Savlaicīga diagnostika un dzīves kvalitātes saglabāšana, nodrošinot iespēju robežās pilnvērtīgu redzes funkciju, ir vieni no svarīgākajiem aspektiem, kas jāņem vērā. [1—3]
Viedtālruņu lietošana pacientiem ar primārām galvassāpēm ir saistīta ar biežāku medikamentu lietošanu un sliktāku sāpju mazināšanu, secināts pētījumā. 96 % viedtālruņu lietotāju lietoja medikamentus sāpju mazināšanai, salīdzinot ar 81 % galvassāpju pacientu, kuri nelietoja viedtālruņus.
Acu asarošana jeb epifora rodas, ja ir izjaukts balanss starp asaru producēšanos un asaru zudumu. Acu asarošanu var izraisīt ļoti dažādi iemesli. [5] Epiforas trīs pamata iemesli ir pārmērīga asaru produkcija, izvadu obstrukcija, asaru sūknēšanas mehānisma traucējumi. [4] Iespējama arī šo faktoru kombinācija. [8]
Ar jaunajām diagnostikas metodēm var aplūkot izmaiņas, kas pirms pāris gadiem pat nebija izpētītas, taču mūsdienu tehnoloģiju laikmetā iespējams gan konstatēt šīs pārmaiņas, gan raksturot to būtību. Šāda rakstura pārmaiņas atspoguļotas šajā klīniskajā gadījumā.
Rakstā vēlamies izcelt situācijas, kad acs ir balta, bez iekaisuma pazīmēm, tomēr sāpoša. Raksta mērķis nav detalizēti izklāstīt konkrētās slimības, bet atgādināt anatomijas un patofizioloģijas nozīmi pareizas diagnozes noteikšanā un ārstēšanā.
Acu slimību pacientu lielākās bažas vienmēr izpaužas jautājumā: “Vai man draud aklums?” Dažādas acu slimības ietekmē atšķirīgus redzes funkcijas aspektus dažādās pakāpēs, un pacienti visbiežāk labi spēj adaptēties, izmantojot atlieku redzi. Uzskatāmi tas izpaužas pacientiem ar iedzimtām redzes orgāna slimībām, kad neiroplastiskums nereti izpaužas arī neirosubstitūcijas veidā.
Pacientiem ar migrēnu ir par vismaz 20 % lielāka iespējamība, ka būs sausās acs sindroms, nekā pacientiem bez migrēnas galvassāpēm, secināts populācijā balstītā gadījuma kontroles pētījumā.
Sausās acs sindroms ir daudzfaktoriāla acs virsmas slimība, kas var izpausties gan kā diskomforts, gan sāpes acīs ar un bez redzes asuma zuduma, un tā būtiski ietekmē kopējo dzīves kvalitāti.
Smēķējot vairāk kā 20 cigaretes dienā, var pasliktināties redze, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Psychiatry Research.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
