Lāzeru izmantojums ikdienas dzīvē pēdējos gados strauji audzis, sākot ar rotaļlietām, lāzeru šoviem un beidzot ar ārstnieciskiem, pat militāriem nolūkiem. Plašais lāzeru klāsts palielina risku lāzera starojuma ierosinātiem tīklenes bojājumiem un kļūst par nozīmīgu sabiedrības veselības problēmu.
Doctus novembra numurā Latvijas medicīnas nozaru līderiem vaicājām par nākotnes medicīnas izaicinājumiem — kādas slimības veidos smaguma centru nākotnē un kā pret tām cīnīsimies? Šajā numurā tematu turpinām.
Asarām ir svarīga nozīme acu veselībā un redzes veselībā. Katru reizi, kad mēs pamirkšķinām, acs virsmu pārklāj asaru veidota aizsargplēvīte. Ja nemirkšķinām pietiekami bieži, uz acs priekšējās virsmas var izveidoties sausi rajoni, kas pasliktina mūsu redzi.
Apmēram 40 % pacientu ar ankilozējošo spondilītu novēro pēkšņu priekšējā uveīta simptomu parādīšanos. Pacients ar priekšējo uveītu, īpaši, ja analīzēs parādās pozitīvs HLA B27, jāizjautā par sāpēm muguras lejasdaļā un klīniski jāizvērtē.
Neatliekami stāvokļi oftalmoloģijā ir situācijas, kad tiek nodarīts neatgriezenisks kaitējums redzes funkcijai, ja medicīnisku palīdzību nesniedz pirmajās stundās. Neatliekams stāvoklis oftalmoloģijā var rasties veselam cilvēkam, piemēram, traumas rezultātā, un tas var būt hroniska veselības stāvokļa paasinājums, kad jāārstē neatliekami.
Bieži vien pacienti sūdzas par dažādiem redzes traucējumiem, tomēr, veicot izmeklējumus, secināms, ka cēlonis nav meklējams acīs. Rakstā aplūkoti pieci klīniskie gadījumi, kad redzes traucējumu cēlonis saistīts ar citām orgānu sistēmām, nevis redzes orgānu.
Kāds Vīnes oftalmologs reiz teicis: “Ir divu veidu glaukomas pacienti: tādi, kam palīdz viss, lai ko ar viņiem darītu, un tādi, kam nepalīdz nekas no tā, ko ar viņiem dara.” Šajā rakstā aplūkosim intraokulārā spiediena (IOP) izmaiņas pacientiem pēc kataraktas operācijas un glaukomas medikamentozās ārstēšanas iespējas.
Pētījumā par pacientiem, kuriem veikta radzenes transplantācija, noskaidrots, ka sagaidāms sliktāks rezultāts, ja sievietei transplantēta vīrieša radzene. Tas nozīmē, ka lai samazinātu transplantāta komplikāciju ai atgrūšanas attīstības risku, būtu noderīgi transplantēt radzeni no tā paša dzimuma donora.
Epifora jeb asaru tecēšana ir ļoti biežs simptoms, kas līdz ar vispārēju populācijas novecošanu kļūst arvien biežāks. [1] Epiforu rada līdzsvara traucējumi starp asaru ražošanu un drenāžu. Šajā rakstā par to, kādi ir biežākie epiforas attīstības iemesli, kā pacientu pareizi izmeklēt, lai noteiktu precīzu diagnozi, un kā izvēlēties ārstēšanu.
Zinātnieki Lielbritānijā atklājuši, ka medikaments, kas radīts kardiovaskulāro slimību ārstēšanai, iespējams, var mazināt ar cukura diabētu saistīta akluma attīstību.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
