Presbiopija jeb vecuma tālredzība saistīta ar akomodācijas spēju samazināšanos, tāpēc traucēta acs spēja uz tīklenes fokusēt attēlus tuvumā. Saskaņā ar starptautisko slimību klasifikāciju (SSK–10) presbiopija (presby — vecs; opis — redze) pieder refrakcijas un akomodācijas traucējumu klasei (H 52.4).
Vēl decembrī oftalmoloģe, medicīnas doktore, docente RASMA LŪKINA strādāja, bet nu pēc gandrīz 59 (!) ārstes darba gadiem pierod dzīvot rimtākā ritmā.
Diabētiskās retinopātijas attīstības pamatā ir vairāki procesi – izmainīts metabolisms, oksidatīvs stress, subklīnisks iekaisums. Dažas ārstēšanas metodes, kas samazina iekaisumu, pierādījušas savu efektivitāti diabētiskās retinopātijas attīstības aizkavēšanā, līdz ar to jādomā, ka iekaisums ir būtisks retinopātijas attīstības komponents.
Daudziem slaveniem gleznotājiem bijuši dažādi redzes traucējumi — pēc laika mainījies viņu mākslas stils, ko saista ar redzes traucējumiem, bet mākslinieki tāpēc kļuvuši vēl pazīstamāki.
Pētnieki noskaidrojuši, ka acu pilieni varētu būt noderīgi straujas redzes pasliktināšanās profilaksei bērniem ar miopiju. Piecu gadu ilgā pētījumā noskaidrots, ka nelielas devas atropīna pilienu lietošana būtiski samazina tuvredzības progresēšanu.
Leeds universitātē (Lielbritānijā) pētnieks strādā pie jaunas lēcas izveides, lēcas materiāls ir tas pats, ko izmanto viedtālruņu un televizoru ekrānos. Iespējams, šī jaunā lēca var palīdzēt cīņā pret tālredzību.
Glaukoma ir daudzfaktoru optiska neiropātijas slimība, kam raksturīgs progresējošs redzes nerva deģeneratīvs bojājums un neatgriezeniska redzes zuduma attīstība. Par spīti tehnoloģisko iespēju progresam joprojām glaukomas patoģenēze nav īsti izpētīta.
Mūsdienās vienas no biežākajām sūdzībām acu ārstu praksē ir par sauso aci. Tās diagnostika un ārstēšana ne vienmēr ir vienkārša, jo pacienta sūdzības var būt ļoti dažādas: sausuma sajūta, acu apsārtums, smilšu sajūta, bailes no gaismas, acu asarošana. Sausās acs sindroms (SAS) ir arvien pieaugoša sabiedrības veselības problēma, kas pareizi diagnosticējama un atbilstīgi ārstējama.
Diabētiskā retinopātija ir ilgstoša un slikti kontrolēta cukura diabēta komplikācija, kas izpaužas ar stipru redzes asuma zudumu un aklumu. Diabētiskā retinopātija skar aptuveni 150 miljonus cilvēku visā pasaulē, Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka līdz 2025. gadam pacientu skaits divkāršosies.
“Ko tik esmu operējusi — deputātus, māksliniekus, bandītus un tautas ienaidniekus! Uzskatu, ka man dzīvē laimējies, jo esmu atradusi darbu, kas man tiešām patīk un ko varu labi paveikt,” priecājas Rīgas 1. slimnīcas acu slimību dienas stacionāra atbildīgā ārste un Latvijas—Amerikas acu centra oftalmoloģe MĀRA BRIEDE.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
