Presbiopija jeb vecuma tālredzība saistīta ar akomodācijas spēju samazināšanos, tāpēc traucēta acs spēja uz tīklenes fokusēt attēlus tuvumā. Saskaņā ar starptautisko slimību klasifikāciju (SSK–10) presbiopija (presby — vecs; opis — redze) pieder refrakcijas un akomodācijas traucējumu klasei (H 52.4).
Vēl decembrī oftalmoloģe, medicīnas doktore, docente RASMA LŪKINA strādāja, bet nu pēc gandrīz 59 (!) ārstes darba gadiem pierod dzīvot rimtākā ritmā.
Diabētiskās retinopātijas attīstības pamatā ir vairāki procesi – izmainīts metabolisms, oksidatīvs stress, subklīnisks iekaisums. Dažas ārstēšanas metodes, kas samazina iekaisumu, pierādījušas savu efektivitāti diabētiskās retinopātijas attīstības aizkavēšanā, līdz ar to jādomā, ka iekaisums ir būtisks retinopātijas attīstības komponents.
Daudziem slaveniem gleznotājiem bijuši dažādi redzes traucējumi — pēc laika mainījies viņu mākslas stils, ko saista ar redzes traucējumiem, bet mākslinieki tāpēc kļuvuši vēl pazīstamāki.
Pētnieki noskaidrojuši, ka acu pilieni varētu būt noderīgi straujas redzes pasliktināšanās profilaksei bērniem ar miopiju. Piecu gadu ilgā pētījumā noskaidrots, ka nelielas devas atropīna pilienu lietošana būtiski samazina tuvredzības progresēšanu.
Leeds universitātē (Lielbritānijā) pētnieks strādā pie jaunas lēcas izveides, lēcas materiāls ir tas pats, ko izmanto viedtālruņu un televizoru ekrānos. Iespējams, šī jaunā lēca var palīdzēt cīņā pret tālredzību.
Glaukoma ir daudzfaktoru optiska neiropātijas slimība, kam raksturīgs progresējošs redzes nerva deģeneratīvs bojājums un neatgriezeniska redzes zuduma attīstība. Par spīti tehnoloģisko iespēju progresam joprojām glaukomas patoģenēze nav īsti izpētīta.
Mūsdienās vienas no biežākajām sūdzībām acu ārstu praksē ir par sauso aci. Tās diagnostika un ārstēšana ne vienmēr ir vienkārša, jo pacienta sūdzības var būt ļoti dažādas: sausuma sajūta, acu apsārtums, smilšu sajūta, bailes no gaismas, acu asarošana. Sausās acs sindroms (SAS) ir arvien pieaugoša sabiedrības veselības problēma, kas pareizi diagnosticējama un atbilstīgi ārstējama.
Diabētiskā retinopātija ir ilgstoša un slikti kontrolēta cukura diabēta komplikācija, kas izpaužas ar stipru redzes asuma zudumu un aklumu. Diabētiskā retinopātija skar aptuveni 150 miljonus cilvēku visā pasaulē, Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka līdz 2025. gadam pacientu skaits divkāršosies.
“Ko tik esmu operējusi — deputātus, māksliniekus, bandītus un tautas ienaidniekus! Uzskatu, ka man dzīvē laimējies, jo esmu atradusi darbu, kas man tiešām patīk un ko varu labi paveikt,” priecājas Rīgas 1. slimnīcas acu slimību dienas stacionāra atbildīgā ārste un Latvijas—Amerikas acu centra oftalmoloģe MĀRA BRIEDE.
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā pirmo reizi Latvijā veikta inovatīva mikroķirurģiska operācija, lai būtiski mazinātu limfedēmas – rokas tūskas – risku sievietēm pēc krūts vēža ārstēšanas.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
